Pārtikas eksports: nebiedēt ar negatīviem scenārijiem

Tikko mūsu pārtikas ražotājiem galvassāpes sagādāja Eiropas kūpinājumu regula. Tagad jaunas problēmas rada Krievijas – Ukrainas krīze. Vai tā jau ietekmējusi Latvijas pārtikas ražotājus un eksportētājus?

 Kas Latviju sagaida ekonomisko sankciju gadījumā, un kādi krīzes amortizācijas instrumenti ir valdības rīcībā? Par to saruna ar Latvijas Zivrūpnieku asociācijas prezidentu, Latvijas Pārtikas uzņēmumu federācijas padomes loceklis Didzi Šmitu, Ekonomikas ministrijas parlamentāro sekretāri Ilonu Platonovu un Zemkopības ministrijas (ZM) Tirgus kopējās organizācijas nodaļas vadītāju Daci Freimani.

– Sakiet, cik Latvijas pārtikas ražotāji ir atkarīgi no Krievijas un Ukrainas tirgus?

D. Freimane: –Krievija, protams, ir galvenā valsts, uz kuru izvedam 62% pārtikas un lauksaimniecības produktu, kas kopā no šīs nozares eksporta veido 28%. Savukārt 55% aiziet uz ES valstīm, visvairāk – uz Lietuvu, Igauniju.

I. Platonova: – Ļoti daudz produktu piegādājam, piemēram, metālapstrādē – caur citu ES valsti produkts tiek tālāk apstrādāts un tad sūtīts uz Krieviju. Šo ietekmi šobrīd aprēķināt vēl nevar.

– Ir uzņēmumi, kam mēnesi vai divus, eksports uz Krieviju un Ukrainu ir apgrūtināts vai pat apstājies. Daži zivrūpnieki paši martā apturēja eksportu uz Krieviju. Kāda ir situācija patlaban?

D. Šmits: – Nogaidoša. Problēmas radās jau pirms Krimas krīzes – valūtas nestabilitātes dēļ. Gada laikā valūta Krievijā tika devalvēta pakāpeniski, par 20%. Kazahstānā tenge devalvēta par 40%. Ukrainas grivna nekad nav bijusi stabila, tagad ir vēl trakāk. Šodienas notikumi nerada stabilitātes sajūtu. Uzņēmēji lielākoties gaida un vēro situāciju, bet eksportē minimāli.

– Šprotu konservu ražotājs SIA Tin fish sācis tiesiskās aizsardzības procesu, lai izvairītos no maksātnespējas saistībā ar krasu produkcijas noieta pasliktināšanos Krievijā. Tur realizēja 90% konservu. Vai šim uzņēmumam var sekot vēl citi?

D. Š.: –Latvijā šprotes ražo 22 uzņēmumi. Jāpiebilst, ka daži no tiem pamanās iedzīvoties problēmās pat ziedu laikos, pēdējo divu gadu laikā bankrotējot četras reizes. Citiem pie visa vainīga Krima un Putins. Katram uzņēmumam ir sava stratēģija. Skaidrs, ka tagad var rasties pārprodukcija un cenu dempings. Ir kāds uzņēmums, kas izlēmis jau tagad iet vasaras atvaļinājumā, jo negrib riskēt. Ir ražotāji, kas ir pārliecināti, ka situācija normalizēsies, un strādā, kā saka – noliktavai. Stratēģijas ir dažādas. Tomēr kopumā joprojām tiek eksportēts uz Krieviju un Ukrainu.

– Cik rentabli ir eksportēt, kad valūtas vērtība ir kritusies un mazinājusies pirktspēja?

D. Š.: –Pēdējos četrus gadus izaugsme šajos tirgos bija apmēram 40%, kas, godīgi sakot, nav īsti loģiski. Tāpēc tirgus korekcija varēja notikt arī neatkarīgi no šīs krīzes.

– Tad pagaidām neesat stipri satraukušies?

D. Š.: – Satraukumam ir jēga, ja procesus var ietekmēt. Patlaban ražotāji neko nevar izdarīt. Jāmēģina vismaz notvert mirkli, kad mazināt negatīvās ietekmes.

I. P.: – Uzņēmēji ir tie, kuri bieži vien pat krīzes situācijā ierauga iespējas. Savukārt Ekonomikas ministrija cenšas nodrošināt atbalsta instrumentus. Vairums Latvijas uzņēmēju no iepriekšējās krīzes ir mācījušies, diversificējuši savus portfeļus. Runājam ar Eiropas Komisiju par atsevišķu ierobežojumu atcelšanu. Piemēram, ka zivsaimniecības ražotnes virs 250 darbiniekiem nevar izmantot modernizācijai fondu līdzekļus. Vienlaikus jāskatās iespējas, kas parādās tirgos ārpus Krievijas un riskantajām zonām.

– Cik lielā mērā valstij jāmaksā par privātās uzņēmējdarbības riskiem un jāsteidz palīgā?

I. P.: –Atšķirībā no Igaunijas, kas atbalstīja virzību tikai uz noteiktiem mērķa tirgiem, mēs jau pēdējos desmit gadus darbojāmies pēc principa: uzņēmēji ierauga, valsts seko ar atbalstu. Igauņi no savas politikas šobrīd cieš, jo mērķtiecīgi gāja tikai uz tuvējām Eiropas valstīm, – bet tās stagnē.

– Kādi atbalsta mehānismi jau radīti? Vai varētu rasties arī jauni?

D. F.: – Nedomāju, ka Zemkopības ministrijā varētu rast papildu instrumentus... Lai gan par to, protams, domājam.

I. P.: – Arī Ekonomikas ministrija cenšas pastiprināt atbalstu ražotājiem. Garantiju aģentūrai ir iespējas papildus piefinansēt klāt. Domājam par apgrozāmo līdzekļu garantijām un par papildu līdzekļu novirzīšanu, ja būs nepieciešams bezdarbnieku pabalstiem. Tiem, kas krīzes laikā pamanās atrast iespējas, atbalsts būs.

– Cik konkurētspējīgi varam būt Rietumu tirgos? Ne jau mēs vienīgie gribēsim tur iespraukties...

D. Š.: –Latvijas ģeogrāfiskais stāvoklis ir tāds, kāds nu ir... Tranzīta politika lielākoties ir atkarīga no tā. Galvenais Latvijas produkts zivu apstrādē ir šprote. Tieši ar tām mūs atpazīst. Šis tirgus nav īsti diversificējams. Ņemot vērā tradīcijas, nevaram, piemēram, frančus piespiest ēst šprotes (tāpat kā viņi mums – varžu kājiņas). Ja konflikts saasināsies un tiks ieviestas sankcijas, problēmas būs. Radies priekšstats, ka Krievija ļoti aizsargā savu tirgu, bet Eiropā un Amerikā tas ir brīvs. Bet tā tas nav. Pamēģiniet aizsūtīt savu produkciju uz ASV vai Kanādu! It kā ir labs produkts, kam būtu arī patērētājs, bet iespraukties tirgū nevar – viņu Pārtikas administrācija sāk izdomāt dažādas prasības. Piemēram, šuves biezuma standartu konservu kārbai starp vāku un citus iemeslus, lai sūtītu kravu atpakaļ. Kad divas reizes tā noticis par tavu paša naudu, saproti, ka tevi tur neviens negaida. Produktu atzīšanas procedūra ASV prasa vismaz gadu, bet pārsvarā – divus vai pat četrus. Ja liek sankcijas Krievijai, tad atveriet, lūdzu, savu tirgu un noņemiet barjeras! Valsts varētu iestāties par šo barjeru novākšanu. Ekonomistu apvienības veidotajā mājaslapā globaltradealert.org, kas fiskē protekcionisma gadījumus pasaulē, secināts, ka 78% konstatēto protekcijas gadījumu veikušas G20 valstis. Protams, arī Krievija tur ir.

– Vai vispār var būt iespējamas un efektīvas ekonomiskās sankcijas globālās ekonomikas laikā? Cik ar tām pārmācīs agresoru, cik paši iecirtīs sev kājās?

D. Š.: – Ja tiek ieviestas sankcijas un tām sekos Krievijas atbilde, situācija līdzināsies aukstajam karam ekonomikā. Tiks apturēts tranzīts, un jārēķinās, ka zaudēsim arī labo tirgu Kazahstānā un Uzbekistānā. Vārdu sakot, būs eksporta problēmas visā NVS. Šī nav mūsu spēle. Mēs nevaram izglābt Ukrainu. Šis ir lielo, ietekmīgo valstu laiks. Jā, uzņēmēji nekliedz, ka Latvijas ārpolitika ir nepareiza... Tomēr kaitina nemitīgās pamācības pārorientēties. Vai mēs esam muļķi, kas nesaprot, ka nav jāliek visas olas vienā grozā? Aizvainojoša šķiet arī attieksme pret Latvijas uzņēmējiem. It kā mēs būtu Krievijas piektā kolonna... Es uz rokām nēsātu tos ražotājus, kuri joprojām spēj atvest naudu no Krievijas (īpaši no Ukrainas) – tos, kuri tur strādā, riskējot ar savu naudu, maksājot algu saviem darbiniekiem. Ja būs jākaro – karosim, bet, kamēr ir miers, tikmēr jāpelna un jātirgojas!

D. F.: – Uzņēmēji zina, ka nepieciešama tirgus pārorientēšana, bet to izdarīt nav tik vienkārši. Viņi nevar šodien aizbraukt un pēkšņi atrast citu tirgu. Piemēram, vest pienu uz Brazīliju. Kad 2011. gadā bija dzīvu cūku importa liegums Krievijā, uzņēmēji atrada jaunu tirgu. Tagad vairs neved uz Krieviju, bet uz Lietuvu un Poliju. Savukārt tagad arī citām Eiropas valstīm Krievijas tirgus būs ciet. Un arī tās meklēs citus noieta variantus.

I. P.: – Mums ir daudz izdevīgāk ieviest, nevis ekonomiskās, bet politiskās sankcijas. Tieši tā, kā to izdarīja ASV, ieliekot melnajā sarakstā tos, kuri uz Krievijas ļaužu rēķina iedzīvojušies miljardos. Tas būtu daudz spēcīgāks sods nekā ekonomiskās sankcijas.

– Jūsuprāt, amatpersonām vajadzētu iestāties pret ekonomiskajām sankcijām?

D. S.: – Mums vajadzētu sākt pašiem ar sevi. Pērn valsts un pašvaldības izsludināja iepirkumus apmēram trīs miljardu latu apjomā, bet iepirka tikai par aptuveni diviem miljardiem. Ir neaizstājamas lietas, kas, protams, jāimportē – piemēram, automašīnas. Bet ir virkne produktu, kurus varētu pirkt no vietējiem. Tādējādi vismaz puse šīs naudas paliktu Latvijā. Piemēram, pārtika bērnudārziem, slimnīcām, cietumiem. Tie ir lieli iepirkumi. Pāris uzņēmumu gada apgrozījums – kopumā apmēram 60 miljoni latu. Rīgā vien ir 153 bērnudārzi, kur katru dienu ēdina mazuļus.

– Un ko viņi ēd?

D. Š.: – Importētus mēslus, kurus turklāt pasniedz kā labus vietējos produktus. Nesen Pārtikas veterinārais dienests konstatēja ēdinātāju šmaukšanos 40% gadījumu. Ja redzam, ka tirgū produktam ir viena cena, bet bērnudārzs nopircis daudz lētāk, tad jājautā – no kurienes un vai tas, ko viņš nopircis, ir tādas kvalitātes un izcelsmes, kā uzrāda? Vienu, pusotru miljardu eiro no valsts un pašvaldību iepirkumiem šādi droši var atstāt Latvijā! Ja to izdarām, mums ir arī pozitīva importa – eksporta bilance.

– To var izdarīt esošo likumu ietvaros, lai mums nepārmestu protekcionismu?

D. Š.: –Pirmkārt, jābūt politiskajai gribai. Otrkārt, arī juridiski viss ir gudri jāsakārto. Pamēģiniet uzvarēt iepirkumu Lietuvas vai Francijas bērnudārzā! Neizdosies! Tas nav protekcionisms, bet patriotisms. Ar šo vajadzētu sākt.

D. F.: – Mums bija sadarbība ar Latvijas Pašvaldību savienību. Tika izstrādātas vadlīnijas par iepirkumiem. Taču jautājums: ko paši iepirkumu veidotāji iekļauj nosacījumos; kuriem pašvaldības, skolas vai citas iestādes dod priekšroku – kvalitatīvam produktam vai lētākam? Šobrīd prioritāte vairs nav nosacījumi, bet lētākā cena.

– Valsts un pašvaldību iepirkumos ir lielākie korupcijas riski, kas, iespējams, arī daļēji atbild uz jautājumu, kāpēc izvēlas to vai citu piedāvājumu.

I. P.: – Dažu pašvaldību konkrētos iepirkumos uzņēmēji pat vairs nemaz nepiesakās. Pretendentu skaits kļūst aizvien mazāks, jo viņi netic godīgai konkurencei.

D. Š.: – Pirms dažiem gadiem, kad tika izstrādāti iepirkuma noteikumi kādam konkursam, es prasīju savas nozares pārstāvjiem, vai iesaistīties. Man ieteica darīt ko nopietnāku. Jo: kā liecinot uzņēmēju pieredze, kādā no posmiem ir jādod kukulis. Turklāt tādu mēslu, kādu varētu piedāvāt par noteikto cenu, viņi neražo.

– Ministru prezidente Laimdota Straujuma atzinusi, ka ir trīs varianti aprēķiniem par nozarēm. Esot sagatavots iespējamais valdības rīcības plāns, ko darīt, ja parādīsies riski mūsu tautsaimniecībai. Kas ir šajā plānā? Kādi scenāriji tiek prognozēti?

I. P.: – Ir ļoti daudz mainīgo, ko šobrīd nav iespējams prognozēt. Nopietnākais – Krievijas pretreakcija. Tādējādi būtu jātaisa kādi 150 scenāriji. Tos nav iespējams izmodelēt. Tāpēc sagatavoti trīs varianti. Viens – ar niecīgu krīzes ietekmi; otrs (mazāk ticams) – tāds, kas būtu pārāk sāpīgs visiem; trešais – kaut kas pa vidu, kur arī ietverta ekonomisko sankciju ietekme. Ietekme var būt ļoti atšķirīga. Ir tādas nozares, kurās nekas dramatisks nevar notikt, bet ir jomas, kas tiks būtiski ietekmētas, piemēram, tranzīts. Mēs zinām, ka Krievija pirms vairākiem gadiem pieņēma stratēģisku lēmumu attīstīt savas ostas un pamazām visas stratēģiskās kravas novirzīt caur tām. Jau pēc gada pieauga kravu apjoms Ustjlugā. Tas ir Krievijas mērķis, un tā to dara ar dažādām metodēm, neatkarīgi no krīzes. Protams, var pieņemt lēmumu vienā dienā visu aizslēgt, bet tas pašiem būs sāpīgs atsitiens. Tas, ka Krievija to izdarīs līdz 2020. gadam, ir skaidrs. Plānam B – ko darīt ar Latvijas tranzīta biznesu – bija jābūt jau sen. Latvijā ļoti pietrūkst ilgtermiņa plānošanas, par ko uzņēmēji arī daudz sūdzas.

– Kas ir šajā vidējā plānā? Kāds ekonomikas kritums vai citi rādītāji prognozēti? Labklājības ministrija lēsusi ap 20 000 bezdarbnieku, papildus.

I. P.: – Kāda jēga tracināt sabiedrību...?

– Varbūt liks padomāt bļāvējiem, kas mudina sankciju karā pret Krieviju.

I. P.: – Ja gribat spēlēties ar skaitļiem un scenārijiem, jums jāaicina neatkarīgi ekonomisti, kuriem nav politiskas atbildības par valsti. Viņi var izteikties, kā ienāk prātā. Man kā politiķim pirmais jautājums ir – kas notiks ar ierindas cilvēku, ja viņam teiks: «Tu paliksi bez darba»? Viņš nākamajā dienā pārtrauks tērēt. Būs IKP samazinājums, bez jebkādām ekonomiskām sankcijām. Jo ekonomika nav matemātika. To lielā mērā nosaka cilvēku psiholoģija. Kad valdība redzēja, ka būs IKP kritums gandrīz par 20%, un tā to būtu teikusi, ekonomiskā krīze Latvijā būtu bijusi divreiz smagāka. Iespējams, kritums būtu ap 35%. Šobrīd biedēt sabiedrību būtu sliktākais, ko politiķi var izdarīt.

– Jāslēpj informācija?

I. P.: – Kāda tad informācija ir mūsu rīcībā? Tās visas ir spekulācijas.

– Tad mums atliek ticēt uz vārda, ka viss būs kārtībā un amortizēsiet?

I. P.: – Ja būs problēmas, Ministru kabinets rīkosies tā, kā atbildīgai valdībai jārīkojas. Ir atbalsta mehānismi uzņēmējiem, kredītgarantijas, sociālās paketes pastiprināšana. Nedomāju, ka pilnībā visu amortizēsim. Protams, var būt arī samazinājumi, bet nekādus konkrētus skaitļus nosaukt nav iespējams.

– Piekrītat?

D. Š.: – Nav tā, kavaldība nesaprastu, kas notiek. Arī ZM mūs uzklausa un saprot, lai gan nav daudz variantu, kā palīdzēt. Tas līdzinās ūdens liešanai baseinā, izliekoties neredzam, ka nāk cunami... Neesmu bēdīgs, ka neesam valsts, kas atbildīga par šā ģeopolitiskā stāvokļa risinājumu. Kur satikušies pieci ziloņi, vienmēr pa vidu ir vieta arī mazai pelītei. Ko darīt? Pelnām tik ilgi, cik varam, – kaut vai ar riskiem.