No Rīgas pilsētas teritorijas vairāk nekā 4000 hektāru lielu platību aizņem meži, neskaitot dārzus un parkus.
Mežu apsaimniekošana arī ārpus pilsētas ir sociāli un saimnieciski jutīgs temats, bet, ja tas atrodas pilsētā, tad sabiedrības interese ir vēl lielāka.
Ko Rīgā esošajos mežos plāno darīt to apsaimniekotājs SIA Rīgas meži? Kā arī uz citiem jautājumiem atbild valdes loceklis Juris Buškevics.
– Jēdziens – mežs pilsētas teritorijā – daudziem ir grūti saprotams. Visbiežāk mēs ar kokiem aizaugušas teritorijas pilsētā asociējam ar parkiem, bet Rīgā ir tieši meži, kas prasa pilnīgi citādu apsaimniekošanas modeli. Cik daudz tad mums ir to mežu?
– Ir sakārtota visa normatīvā bāze, tostarp noteiktas īpašumu robežas, veikti ieraksti zemesgrāmatā, lai Valsts mežu dienests varētu akceptēt saimnieciskās darbības Rīgas pilsētas teritorijā esošajos mežos, kas ir pašvaldības īpašumā, bet uz līguma pamata nodoti apsaimniekošanā SIA Rīgas meži. Mēs varam runāt par Anniņmuižas un Biķernieku mežiem, Šmerli, Kleistiem, Mangaļsalu, kas kopumā aizņem vairāk nekā 4000 hektāru.
Runājot par asociācijām ar parkiem, gribu piebilst – pērn kādas disertācijas izstrādes procesā atklājās interesants fakts: uz jautājumu, ko iedzīvotāji vēlas redzēt pilsētas mežos, lielākā daļa respondentu atzīmēja, ka vēlas, lai mežos būtu koka trotuāri, kā arī, lai tas būtu tālu caurskatāms. Urbānais spiediens ir ļoti liels, un sabiedrība, var teikt, dalās divās daļās – vieni ar šaubām un aizdomām skatās uz jebkuru darbību mežā, otri nāk un prasa, kad sakops mežu pie viņu mājām, ir arī trešie, kuri saka: jā, izkopts mežs izskatās labi, bet zāģēt vienalga nevajag! Mēs kā sociāli un saimnieciski atbildīgi mežu apsaimniekotāji esam kā starp dzirnakmeņiem, jo jāievēro ne tikai sabiedrības intereses, bet arī ekoloģiskās un vides aizsardzības prasības, pašvaldības deleģētie pienākumi, un tas viss jāsabalansē ar ilgtspējīgu mežu apsaimniekošanu. Tāpēc mēs sabiedrībai nesolām, ka mežus pārvērtīsim par parkiem ar koka takām. Jāteic gan, ka pašvaldības plānos ir daļu Anniņmuižas meža pārvērst par parku ar takām, bērnu rotaļu laukumu un iekārtot arī apgaismojumu.
– Ko jūs kā profesionāls mežinieks saprotat ar vārdiem «mežu ilgtspējīga apsaimniekošana» un kā tas attiecas tieši uz Rīgas pilsētas mežiem?
– Nekoptā mežā koki atrodas pārāk blīvi, kā rezultātā koki izstīdzē – to vainagu, resnuma un garuma proporcijas ir nesamērīgas un samazinās meža noturības spēja. Var teikt, ka viss mežs nīkuļo. Tāpat veidojas blīvs pamežs, kas ierobežo ne tikai meža augšanu, bet arī tā izmantošanu sociāliem mērķiem. Tāpēc ir nepieciešama atpalikušo un kaltušo koku, kā arī krūmu izņemšana, lai dotu iespēju raženāk augt spējīgākajiem kokiem. Attiecībā uz pilsētas mežiem mēs nevaram runāt par ekonomisko efektivitāti – šo mežu apsaimniekošana ir tikai un vienīgi zaudējumi, jo apsaimniekošanas procesā iegūtā koksne nesedz izdevumus. Teorētiski, arī pilsētas mežos varētu izmantot jaudīgu meža tehniku, kas ar šo uzdevumu tiktu galā ātri – faktiski vienas ziemas laikā, taču mēs esam atteikušies no šīs iespējas un mežu kopšanā izmantosim tikai cilvēka darbaspēku un motorzāģus. Tās būs tikai sanitārās un kopšanas cirtes.
– Rīgas meži ir SIA, tātad komercsabiedrība, kas nedrīkst strādāt ar zaudējumiem. Kur iegūstat peļņu?
– SIA Rīgas meži apsaimnieko kopumā vairāk nekā 60 000 hektāru mežu, kas galvenokārt atrodas Pierīgā, bet Katrīnas mežniecība Limbažu pusē. Atbilstoši izstrādes plānam ik gadu kopumā paredzēts iegūt ap 180 000 kubikmetru, no tiem 140 000 tiek iegūti kailcirtēs. Pārējā koksne tiek iegūta sanitārajās, kopšanas un izlases cirtēs. Kailcirtes plānojam vietās, kur tas vispār ir atļauts, jo ierobežojumu ir ļoti daudz, kā arī tā, lai tās nebūtu koncentrētas vienā teritorijā. Tas saistīts vairāk ar sociālajiem jautājumiem – cilvēkiem ir maz objektīvas informācijas, kas īsti ir mežs un kā tas pareizi jākopj un jāizstrādā. Mēs esam komercsabiedrība, un arī mums ir jābūt konkurētspējīgiem koksnes tirgū – līdz šim nav izdomāts cits tikpat efektīvs mežu izstrādes veids, kā tas ir kailcirtēs.
Runājot par peļņu, gribu informēt, ka nu jau trešo gadu Rīgas meži, paralēli cirsmu izsolēm, izstrādā mežus paši, pārdodot koksni izsolēs, līdzīgi, kā to nu jau daudzus gadus dara Latvijas valsts meži. Mēs esam gājuši vēl tālāk, jo saprotam, ka, jo tālāk apstrādājam pieejamo koksni, jo lielāka ir iegūtā pievienotā vērtība. Pirms gada darbu uzsāka mūsu kokzāģētava Norupē, kurā spēj pārstrādāt apmēram pusi no mūsu iegūtajiem zāģbaļķiem, tostarp sīkdimensiju zāģbaļķus. Sagatavotie zāģmateriāli tiek pārdoti brīvajā tirgū izsoļu veidā.
– Vai arī Rīgas meži krīzes gados palielināja mežizstrādes apjomus?
– Nē, gluži pretēji, jo mums nebija deleģēts uzdevums glābt valsts ekonomiku. Koksnes cenas bija ļoti zemas, tāpēc mēs, tāpat kā privātie mežu īpašnieki, samazinājām izstrādes apjomu.
– Visur runā, ka trūkst zāģbaļķu, likumsakarīgi, ka vajadzētu pieaugt to cenai un mežu īpašniekiem pieaugtu interese izstrādāt savus mežus. Kur īsti paliek baļķi?
– Zāģbaļķu cenas ir mazliet pakāpušās, bet problēma ir citur – noieta tirgos ir ļoti zemas papīrmalkas cenas. Paskaidrošu, ka papīrmalkas īpatsvars cirsmā sastāda 25 līdz 30% no iegūta koksnes apjoma. Rezultātā zāģbaļķu cenu kāpums nekompensē papīrmalkas cenu kritumu, tāpēc daudzi izvēlas nogaidīt, jo mežs ir tik, cik tas ir, un neviens nav ieinteresēts to pārdot lēti.
– Meža kopšanas neatņemama sastāvdaļa ir to atjaunošana. Ar ko un cik lielā apjomā atjaunojat izstrādātās mežu platības?
– Praktiski visas izstrādātās platības atjaunojam ar stādāmo materiālu – gadā tie vidēji ir 350 hektāri. Mūsu apsaimniekotajos mežos apmēram 70% ir priežu audzes, tāpēc arī atjaunojam pamatā ar priežu stādiem, ko iegūstam paši savā modernizētajā Norupes stādaudzētavā.
Vidēji gadā Norupē iegūstam 2,4 līdz 2,7 miljonus stādu – ap 80% no tiem ir priežu konteinerstādi, 10% egle, kā arī melnalksnis un bērzs. Pašu mežu atjaunošanai mums gadā vidēji nepieciešami 1,4 miljoni stādu, pārējo piedāvājam brīvajā tirgū. Uzreiz brīdinu – eglīšu, bērzu un melnalkšņu stādu vairs nav, viss ir pārdots, tomēr priežu stādi vēl ir pieejami un gaida pircēju, kas tos iestādīs un izaudzēs.
– Manuprāt, pārāk maz tiek runāts par sēklu un stādu kvalitāti, jo tas ir pamatu pamats veselīgam mežam.
– Es varu piekrist, jo visi vēlas runāt tikai par mežistrādi, bet neko negrib dzirdēt par mežu atjaunošanu – laikam jau tāpēc, ka tajā nav nekā sensacionāla, taču mēs sakām, ka mežā galvenais ir čiekurs! Sēklu plantāciju izveidošanai esam tērējuši daudz laika un naudas, sadarbojušies ar zinātniekiem un iekārtojuši eksperimentālās audzes. Es nebaidos teikt, ka mums ir vislabākās sēklu plantācijas un iegūtie stādi parāda ļoti labu rezultātu. Līdzās priežu jaunaudzei, kas izveidojusies dabiski, iestādījām pašu audzētos priežu stādus. Jau dažu gadu laikā redzam, ka mūsu iegūtie stādi aug daudz ātrāk – praktiski tie ir divas reizes lielāki nekā blakus esošajā priežu audzē, kas atjaunojusies dabiski.
Patlaban mums ir divas priežu sēklu plantācijas, kas atrodas Tīreļu un Daugavas mežniecībās, bet nākamgad iekārtosim uz šo brīdi pašu augstvērtīgāko priežu sēklu plantāciju, kas ražu dos apmēram pēc desmit gadiem.
– Pēdējā laikā arvien lielāka interese ir par bērzu un melnalkšņu stādiem. Vai tos izmantojat arī savu teritoriju apmežošanā?
– Kā jau teicu, mūsu pamatsuga ir priede, taču ir vietas, kur labāk stādīt bērzu vai melnalksni. Piemēram, Tīreļu mežniecībā ir daudz mitru platību – savulaik tur veikti meliorācijas darbi, bet tagad sistēma vairs nekalpo, kā gribētos. Melnalksnis ļoti labi aug arī mitrās vietās, tāpēc šīs platības atjaunojam tieši ar šo sugu. Melnalksnis ir arī ātraudzīgs – to labprāt stāda arī privātie mežu apsaimniekotāji.
– Atgriežoties pie mežu sociālās nozīmes – vai piekrītat viedoklim, ka cilvēki arvien vairāk izmanto mežus atpūtai?
– Jā, taču mums ir visai nepatīkams indikators – ja pirms dažiem gadiem priecājāmies un lepojāmies, ka dažādu akciju rezultātā samazinās mežu piemēslojums, tad tagad tas atkal pieņem vērienīgus apjomus. Gadā izvedam ap 300 tonnu atkritumu!
Esam iekārtojuši vairāk nekā 60 atpūtas vietu, diemžēl no vandalisma nespējam tikt vaļā – vispirms tiek salauztas atkritumu urnas, tad arī soliņi un galdiņi. Domāju, ka ir jābūt savstarpējai sapratnei starp mežu apsaimniekotājiem un sabiedrību – mēs darīsim visu, lai mūsu meži būtu skaisti un veselīgi, sabiedrībai jānāk talkā, lai tie būtu tīri. Cienīsim viens otra darbu.