Visas trīs Baltijas valstis pēc četriem gadiem svinēs apaļas jubilejas. Svētkiem visnopietnākos pamatus ielikusi Igaunija, bet Latvijā un Lietuvā vēl nav zināmas ne pasākumu aprises, ne svētku budžets. Kultūras ministrija (KM) sola jaunās politikas iniciatīvas vasaras beigās, kurās tiks sniegtas arī aplēses par vajadzīgo finansējumu.
Kultūras ministre Dace Melbārde atzina, ka šobrīd svētku plānošana ir pašos pirmsākumos. Taču jau tagad esot skaidrs, ka lielajam notikumam jāveltī ne tikai īpaša kultūras programma, bet uzstādījumam jābūt daudz plašākam. «Viens no svarīgākajiem darbiem ir iekustināt vietējās kopienas, lai notiekošajā varētu iesaistīt pēc iespējas vairāk cilvēku. Galvenais akcents jāliek uz valstiskās pašapziņas stiprināšanu, mazinot pretnostatījumu: es un valsts. To varētu attīstīt trīs līmeņos: individuālajā (Es un mana ģimene jeb Mans sapnis Latvijā), novada/apkaimes un valsts jeb 100 lepnumi Latvijai,» iespējamo scenāriju ieskicēja ministre, piebilstot, ka būtu jāpievērš uzmanība ne tikai pasākumiem, bet arī «monumentālajai infrastruktūrai». Tie būtu tādi valstiski svarīgi objekti kā Nacionālais stadions, Dziesmu svētku estrāde, mūsdienīga akustiskā koncertzāle Rīgā, Laikmetīgās mākslas muzejs, Rīgas pils, Jaunais Rīgas teātris, Okupācijas muzejs un upuru piemiņas memoriāls. Ar šiem projektiem iet ļoti grūti, teica D. Melbārde, neslēpjot, ka īpašas raizes dara pēdējo trīs renovācija. Tie buksē gan Valsts nekustamo īpašumu zemās kapacitātes, gan bezatbildīgu izpildītāju, gan iepirkumu konkursu sarežģītās sistēmas dēļ. «Ja tā kavēsimies ar šo ēku atjaunošanu, tad var gadīties, ka objekti paliek nepabeigti. Negribētos gan piedzīvot situāciju kā šogad, kad Rīga ir kultūras galvaspilsēta, bet trūkst nopietnu telpu izstādēm,» sacīja ministre.
D. Melbārde tikusies arī ar augstākajām valsts amatpersonām un pārrunājusi šo jautājumu. Pēc tikšanās ar prezidentu nolemts veidot stratēģiskās pārraudzības grupu, kurā tiks pieaicināti arī nevalstisko organizāciju pārstāvji, bet sarunā ar premjeri nospriests radīt rīcības komiteju, kura par padarīto atskaitītos stratēģiskās pārraudzības grupai.
Pie darba ķērusies nesen atjaunotā Nacionālā kultūras padome – apkopo nozaru pārstāvju idejas un ierosinājumus. Tā piedalīsies arī Latvijas Nacionālajā bibliotēkā maijā un jūnijā iecerētajā diskusiju ciklā Ko dāvāsim Latvijai simtgadē?, kurā izteikt savu redzējumu būs aicināti dažādi sabiedrības pārstāvji.
KM ir apzinājusi arī rosīgāko kaimiņu – igauņu – pieredzi svinību plānošanā. Viņi jau 2012. gadā izveidojuši darba grupu premjera vadībā, kas izskata priekšlikumus un idejas. Ir arī noteikts svētku budžets – 25 līdz 30 miljonu eiro, taču katra nozares ministrija sava budžeta ietvaros vēl ir ieplānojusi konkrētu naudas summu. KM parlamentārais sekretārs Rihards Kols pastāstīja, ka Igaunijā jau tagad gatavo vērienīgu teātra izrāžu un filmu ciklu (plānotas 7–8 mākslas un dokumentālās filmas), tiks iestudēts arī mūzikls. Ir iecerēts iesaistīt sabiedrību arī praktiskās nodarbībās, piemēram, veidojot simtgadei veltītus ozolu parkus.
Janīna KURSĪTE, literatūrzinātniece:
– Vai šis notikums izdosies – daudz ko nosaka sabiedrības pacēlums. Ja tā nav, nav arī svētku. Tāpat svarīgi ir, lai svinības nebūtu tikai Rīgā un tās apkaimē. Svarīgi notiekošajā iesaistīt arī novadus, un jo īpaši jāuzsver Latgales piederība. Nu kaut vai visas robežas garumā izrādot filmas par Latviju. Tāpat būtiska svinību sastāvdaļa ir ārzemju latviešu un mazākumtautību kopiena. Manuprāt, īpašs akcents būtu jāliek uz jauniešiem un vecākās paaudzes ļaudīm, gluži simboliski veidojot kā laipu no pagātnes uz nākotni.
Juris DAMBIS, Nacionālās kultūras padomes vadītājs:
– Noteikti jābūt stingram centram, kas virza visu ideju plūsmu, taču pirms tam vajag rīkot plašas diskusijas, noskaidrojot sabiedrības domas – gan par tradicionāliem pasākumiem – izstādes, izrādes, koncerti –, gan netradicionāliem, kas virza cilvēkus domāt par nākotnes valsti. Noteikti jādomā par atslēgas vārdiem, un nekādā ziņā nevajag jebkuru pasākumu piekabināt klāt simtgadei. Tam jābūt kam īpašam, atšķirīgam no ikdienas.
Dana REIZNIECE-OZOLA, Saeimas Izglītības, kultūras un zinātnes komisijas priekšsēdētāja:
– Svinības nevar būt tikai kultūras nozares jautājums, lai gan idejiski notiekošo virzīt varētu tieši KM. Tomēr vislabāk būtu, ja kāda no augstākajām amatpersonām uzņemtos būt lokomotīve, kas mudinātu citas ministrijas domāt par savu devumu svētkos. Šim cilvēkam vajadzētu būt tādam, kurā citi ieklausītos un kura teiktajam būtu gatavi sekot.