PĀRSTEIDZOŠĀ ASTROLOĢIJA: No Krauk­ļu Mar­tas par ca­rie­ni Kat­rī­nu

Tā ir kā pa­sa­ka par Peln­ruš­ķī­ti – vien­kār­šu mei­te­ni Mar­tu Skav­ron­sku, ku­ru Zie­me­ļu ka­ra lai­kā pa­ma­na, ie­mīl un ap­prec lie­lās Krie­vi­jas im­pē­ri­jas vald­nieks Pē­te­ris I. Vi­ņa kļūst pat Krie­vi­jas ca­rie­ni Kat­rī­nu I.

Iz­cel­smes ver­si­jas

Ne­kā­du do­ku­men­tā­lu ap­stip­ri­nā­ju­mu Krie­vi­jas im­pe­ra­to­res Kat­rī­nas I, tas ir, Mar­tas Skav­ron­skas, iz­cel­smei īs­ti nav – ie­spē­jams, tie ir spe­ci­āli iz­nī­ci­nā­ti, lai dzēs­tu lie­cī­bas par Krie­vi­jas ķei­za­rie­nes vien­kār­ša­jām sak­nēm Lat­vi­jā. Arī no le­ģen­dās mi­nē­tās Pu­tā­nu baz­nī­cas Prei­ļos, kur Mar­ta kris­tī­ta, vairs pa­li­ku­si vien ti­kai grū­ti at­ro­da­ma tās pa­ma­tu vie­ta. Vēs­tu­res grā­ma­tās la­sām, ka Kat­rī­na I (Mar­ta Skav­ron­ska) dzi­mu­si 1684. ga­da 5. (pēc ve­cā sti­la – 15.) ap­rī­lī Li­vo­ni­jā, bet ver­si­jas par nā­ka­mās Krie­vi­jas ķei­za­rie­nes Kat­rī­nas I iz­cel­smi un tau­tī­bu ie­spē­jams sa­rin­dot pēc to ti­ca­mī­bas pa­kā­pēm. Vis­ma­zāk ti­cams, ka vi­ņa bi­ju­si so­mie­te, šīs hi­po­tē­zes pa­ma­tā ir vēs­tu­risks pār­pra­tums. Arī uz­skats, ka vi­ņa bi­ju­si lie­tu­vie­šu diž­cil­tī­gā, ir maz ti­cams, tā esot bi­ju­si pres­ti­ža dēļ ra­dī­tā ofi­ci­ālā ver­si­ja. Tā­dē­jā­di at­liek sprie­du­mi, ka vi­ņa bi­ju­si igau­nie­te vai lat­vie­te, bet iz­šķir­ties par vie­nu vai ot­ru va­ri­an­tu mūs­die­nās ir gan­drīz ne­ie­spē­ja­mi. Ja Kat­rī­na ir dzi­mu­si ār­lau­lī­bā, sa­pro­tams, ne­kad ne­būs ie­spē­jams no­teikt, kas ir bi­jis vi­ņas tēvs. Un pat par vi­ņas mā­ti nav ne­kā­das skaid­rī­bas. Ci­tiem vār­diem – in­te­re­san­to pro­blē­mu par ķei­za­rie­nes Kat­rī­nas tau­tī­bu ri­si­nās vēl nā­ka­mās vēs­tur­nie­ku pa­au­dzes. Dau­dzās le­ģen­dās par Kat­rī­nu jū­ta­mas di­vas ie­vir­zes – vai nu po­ļu, vai zvied­ru. Zvied­ru vēs­tur­nie­ku ver­si­jā uz­ma­nī­ba gal­ve­no­kārt pie­vēr­sta Alūk­snes mā­cī­tā­ja Er­nes­ta Gli­ka per­so­nī­bai un rū­pēm par sa­vas audžu­mei­tas Mar­tas turp­mā­ko dzī­vi, kad it kā ve­cā­ku dom­star­pī­bu dēļ par mei­te­nes re­li­ģis­ko audzi­nā­ša­nu (mā­te – lu­ter­ti­cī­ga, bet Skav­ron­skis – ka­toļ­ti­cī­gais) viņš Mar­tu pie­ņē­mis par sa­vu audžu­mei­tu un aiz­ve­dis to uz Ma­rien­bur­gu (ta­ga­dē­jo Alūk­sni).

Sie­viš­ķī­ba un at­ta­pī­ba

Mar­tai Skav­ron­skai pie­mīt dau­dzas lat­vie­šu sie­vie­tei rak­stu­rī­gās īpa­šī­bas. Vi­ņa ir ne­lie­la augu­ma, iz­tu­rī­ga (do­das Pē­te­rim līdz­i ka­ra gai­tās), ap­ķē­rī­ga (tie­ši Mar­ta, pie­ku­ku­ļo­jot tur­kus ar sa­vām ro­tas­lie­tām, pa­līdz Pē­te­rim glāb­ties, pie­spie­žot tur­ku ve­zī­ru pa­rak­stīt pa­mie­ru). Pē­te­ra Pirm­ā lik­te­nī­gā sie­vie­te ir ne­iz­glī­to­ta, to­mēr ātr­i ap­gūst ap­kārt dzir­dē­tās va­lo­das – po­ļu, krie­vu, zvied­ru. Mar­ta spēj sie­vie­šu ap­li­do­to ca­ru ap­burt ne ti­kai kā sie­vie­te, bet arī dzied­nie­ce, jo pa­līdz vi­ņam tikt ga­lā ar bries­mī­ga­jām gal­vas sā­pēm epi­lep­si­jas lēk­mju brī­žos. Pē­te­ris ļo­ti sa­rod ar Mar­tu un 1712. ga­dā sa­lau­lā­jas ar vi­ņu. Ie­spē­jams, šīs pie­ķer­ša­nās ap­lie­ci­nā­jums ir arī di­vus ga­dus vē­lāk di­bi­nā­tais Svē­tās Kat­rī­nas or­de­nis, ku­ru viņš pa­sniedz sie­vai vār­da­die­nā. Le­ģen­dās par Kat­rī­nu sa­vi­jas di­vi tē­li: pār­da­bis­kiem spē­kiem ap­vel­tī­tā zint­nie­ce Krauk­ļu Mar­ta, ku­ru sauc par ra­ga­nu, un la­bā ķei­za­rie­ne Kat­rī­na. Krie­vi­jas im­pe­ra­tors Pē­te­ris Pir­mais no­mirst 1725. ga­da sā­ku­mā, un par Krie­vi­jas im­pe­ra­to­ri ar ar­mi­jas at­bal­stu kļūst vi­ņa sie­va Kat­rī­na, val­dot līdz pat sa­vai nā­vei 1727. ga­da mai­jā. Vi­ņa tur­pi­na sa­va dzī­ves­bied­ra po­li­ti­ku. Di­bi­na Zi­nāt­ņu aka­dē­mi­ju (Pē­te­ris I pa­spēj ti­kai pa­rak­stīt pa­vē­li par tās di­bi­nā­ša­nu, bet aka­dē­mi­ju iz­vei­do jau pēc vi­ņa nā­ves). Kā rak­sta vēs­tur­nie­ki: «Pa­tei­co­ties ie­dzim­ta­jai la­bes­tī­bai, šo vald­nie­ci mīl un die­vi­na vis­a nā­ci­ja...»

Še­re­met­jevs. Meņ­ši­kovs, Pē­te­ris

Kad Mar­tai ir trīs ga­di, no­mirst vi­ņas mā­te, un bā­re­ni pie­ņem audzi­nā­ša­nā Ren­gas mā­cī­tājs Gliks. 1701. ga­dā Mar­ta Alūk­snē ap­pre­cas ar kā­du zvied­ru dra­gū­nu. Jaun­lau­lā­to kop­dzī­ve ilgst vien as­to­ņas die­nas, dra­gū­nu tū­līt pēc lau­lī­bām no­sū­ta ko­man­dē­ju­mā uz Rī­gu.

Par ku­ra krie­vu ģe­ne­rā­ļa mī­ļā­ko Mar­ta kļūst vis­pirms, do­mas da­lās. Li­te­ra­tū­rā sa­sto­pa­ma ver­si­ja – Mar­ta vis­pirms ir ģe­ne­rā­ļa Še­re­met­je­va fa­vo­rī­te, bet tie­ši pie kņa­za Meņ­ši­ko­va vi­ņu sa­stop cars Pē­te­ris. Au­to­riem gan ir dom­star­pī­bas par to, vai Mar­ta, kļūs­tot par krie­vu ģe­ne­rā­ļu mī­ļā­ko, bi­ju­si tik­la vai ne­tik­la. 1702. ga­da bei­gās Še­re­met­jevs vēs­tu­res lie­cī­bās bie­ži ci­tē­ta­jā vēs­tu­lē ca­ram Pē­te­rim rak­sta: «Va­re­nais Dievs un Vis­svē­tā diev­mā­te ir ta­vu vē­lē­ša­nos pie­pil­dī­ju­si. Ie­naid­nie­ka zem­ē vairs nav ko pos­tīt. No Ples­ka­vas līdz Tēr­ba­tai, le­jup pa Ve­ļi­ka­jas upi, gar Pei­pu­sa eze­ra kras­tiem līdz Nar­vas upes grī­vai, ap Tēr­ba­tu, aiz Tēr­ba­tas. (..) Un no Rī­gas līdz Val­kai viss ir no­pos­tīts, pi­lis ir uz­spri­dzi­nā­tas. Ne­kas vairs nav sa­gla­bā­jies bez Pēr­na­vas un Rē­ve­les, un šur tur kā­da mui­ža jūr­ma­lā. Ci­tā­di viss starp Rē­ve­li un Rī­gu ir iz­ra­vēts. Ap­dzī­vo­tās vie­tas at­ro­da­mas ti­kai uz kar­tes. Kā klā­jies pos­tī­ša­nas lai­kā, zi­na stās­tīt gūs­tek­ņi. (..) Ko lai es ie­sā­ku ar lau­pī­ju­mu?» Vie­na no Še­re­met­je­va gūs­tek­nēm ir as­toņ­pa­dsmit ga­dus ve­cā, jaut­rā un at­ta­pī­gā ka­to­ļu ti­cī­bas zem­nie­ka mei­ta Mar­ta Skav­ron­ska. Kā ka­ra lau­pī­jums vi­ņa vis­pirms no­nāk Še­re­met­je­va, pēc tam Meņšikova na­mā. 1703. ga­dā skais­tu­le un la­bā pa­vā­re ie­pa­tī­kas ca­ram Pē­te­rim, kurš ie­rā­da vi­ņai mi­tek­li sa­vā gal­mā Preobraženskas sā­džā pie Mas­ka­vas. Tur vi­ņa pār­iet krie­vu or­to­dok­sā­la­jā ti­cī­bā, no­kris­tās par Kat­rī­nu Alek­se­jev­nu un dzem­dē Pē­te­rim I trīs mei­tas, no ku­rām Eli­za­be­te Pet­rov­na vē­lāk kļūst par Krie­vi­jas ķei­za­rie­ni Elizabeti, bet An­na Pet­rov­na – par ķei­za­ra Pē­te­ra II­I mā­ti.

As­tro­lo­ģis­kā ana­lī­ze

Krie­vi­jas im­pe­ra­to­res Kat­rī­nas I as­tro­lo­ģis­kās kom­bi­nā­ci­jas

 

«Mar­ta Skav­ron­ska jeb Kat­rī­na I ir ļo­ti sie­viš­ķī­ga per­so­nī­ba,» ir pār­lie­ci­nāts as­tro­logs Ver­ners Strau­pe. «Sau­le Krie­vi­jas im­pe­ra­to­res dzim­ša­nas brī­dī at­ro­das Auna zī­mē, kas at­klāj, ka šī per­so­nī­ba ir strau­ja, ātr­a un ne­ap­do­mī­ga sa­vā rak­stu­rā un arī rī­cī­bā. Bie­ži dus­mo­ju­sies. Tā­da per­so­nī­ba ir diez­gan ne­val­dā­ma, to­mēr ģi­me­nis­ka. Kat­rī­nai ir īpa­ši ģi­me­nis­ka kar­ma.»

 

Kat­rī­nas I ho­ro­sko­pā četr­as sti­hi­jas ir sa­da­lī­ju­šās šā­di: Uguns – 29%, Ze­me – 39%, Gaiss – 0%, Ūdens – 32%, no­rā­dot, ka per­so­nī­bai bū­tis­kas ir sek­su­ālās jū­tas, ero­tis­kais kon­takts, un par gal­ve­no dzī­vē vi­ņa uz­ska­ta ma­te­ri­ālo pa­ma­tu. Ze­mes sti­hi­jas do­mi­nan­te ho­ro­sko­pā arī no­rā­da, ka šā­da per­so­nī­ba vai­rāk uz­ti­cas sa­vām jū­tām un prak­tis­ku­mam ne­kā ie­dves­mai un in­tu­īci­jai, mēdz būt pie­sar­dzī­ga, ir ļo­ti tra­di­ci­onā­la un bez­ga­la uz­ti­ca­ma. Sie­viš­ķī­ba ho­ro­sko­pā ir ļo­ti iz­teik­ta, un va­rē­tu teikt, ka Kat­rī­nas uz­de­vums bi­ja gan val­dzi­nāt, gan pa­kļaut, gan arī iz­man­tot.

Mē­ness at­ra­ša­nās Skor­pi­ona zī­mē X mā­jā no­rā­da uz Kat­rī­nas la­bo ko­mu­ni­kā­ci­ju ar tau­tu: cil­vē­ki Krie­vi­jas im­pe­ra­to­ri Kat­rī­nu pie­ņem kā sa­vē­jo. Šā­dām per­so­nī­bām ir ne­pie­cie­ša­mas arī sa­vas au­to­ri­tā­tes (Kat­rī­na ir ļo­ti pat­stā­vī­ga sie­vie­te, ta­ču bai­dās no Pē­te­ra Pirm­ā strau­jās da­bas un ne­sa­val­dī­gu­ma), un tām ir bez­ga­la lie­la vēl­me tikt pub­lis­ki at­zī­tām. Cil­vē­kiem gan rei­zēm ir grū­ti sa­prast, kas slēp­jas šā­das per­so­nī­bas dvē­se­les dzi­ļu­mos, jo tā uz­ti­cas un at­klāj se­vi ti­kai ne­dau­dziem.

Mer­kurs Kat­rī­nas I as­tro­lo­ģis­ka­jā kar­tē at­ro­das Ziv­ju zī­mē, kas no­rā­da, ka šā­dai per­so­nī­bai pie­mīt dzī­va iz­tē­le, pa­sīvs prāts, la­ba at­mi­ņa un tele­pā­ti­jas spē­jas, kā arī mā­ka uz­upu­rē­ties ide­jas vār­dā. Di­vi šīs sie­vie­tes vis­lie­lā­kie ta­lan­ti: iz­tē­le un lab­vē­lī­ga at­tiek­sme pret cil­vē­kiem, ar ku­riem reiz sa­ve­du­si dzī­ve.

Kat­rī­na ne­iz­ce­ļas ar īpa­šu do­mas pla­šu­mu, un ho­ro­skops rā­da, ka Kat­rī­na īs­ti nav mā­cē­ju­si tikt ga­lā ar sa­viem bēr­niem. Ar sie­vie­tēm vi­ņa ne­kon­flik­tē, ir la­bas at­tie­cī­bas ar jaun­ākiem vī­rie­šiem. Drau­gu Krie­vi­jas pir­ma­jai lē­di­jai ir daudz: vai­rāk gan vī­rie­ši, bet ir arī drau­dze­nes sie­vie­tes.

Par Kat­rī­nas ta­lan­tiem ho­ro­sko­pā var sa­ska­tīt, lūk, šā­du in­for­mā­ci­ju: im­pe­ra­to­rei pa­do­das zī­mē­ša­na, glez­no­ša­na, pa­tīk vēs­tu­re, kā arī glu­ži sie­viš­ķī­gas no­dar­bes – adīt, tam­bo­rēt un ga­ta­vot gar­šī­gus ēdie­nus. Tur­klāt Auna zī­mē dzi­mu­sī Kat­rī­na I ne­bū­tu ar mie­ru dzī­vot ar vī­ru mā­jās, ja vi­ņai ne­ļau­tu da­rīt to, kas vi­ņai pa­tīk. Jeb­ku­rā jo­mā šā­dai per­so­nī­bai pri­mā­rais ir per­so­nī­gā brī­vī­ba.

Ve­ne­ras at­ra­ša­nās Vēr­ša zī­mē sa­vu­kārt at­klāj, ka Kat­rī­na mīl fi­zis­ku tu­vī­bu ar mī­ļo­ta­jiem cil­vē­kiem, ir ļo­ti ju­tek­lis­ka, vi­ņai glai­mo, ja tiek ie­ka­ro­ta. Šā­dai per­so­nī­bai ar­vien ir vies­mī­līgs un kom­for­tabls mā­jok­lis. Pa­tīk, ja lu­ti­na ar iz­smal­ci­nā­tu ēdie­nu. Nep­tūns Krie­vi­jas im­pe­ra­to­res dzim­ša­nas brī­dī at­ro­das Ziv­ju zī­mē, kas lie­ci­na, ka sa­vu ga­ru vi­ņa lab­prāt lu­ti­nā­ju­si ar mū­zi­ku un māk­slu.

Sa­vu­kārt as­cen­den­ta at­ra­ša­nās Strēl­nie­kā no­rā­da – šā­das per­so­nī­bas in­teg­rē­ša­nās ap­kār­tē­jā pa­sau­lē no­tiek ar per­so­nis­kās har­mo­nis­kās at­tiek­smes, dros­mes un sie­viš­ķī­gas vil­tī­bas pa­lī­dzī­bu. Arī vēs­tu­res avo­ti ap­lie­ci­na, ka Pē­te­ra I sie­va Kat­rī­na vi­su dzī­vi ir at­ra­du­sies kus­tī­bā un ne­kad nav bai­dī­ju­sies ris­kēt. Ie­spē­ja ar­vien at­klāt ko jaun­u – tie­ši tas da­ra dzī­vi tik in­te­re­san­tu. Šā­da per­so­nī­ba ori­en­tē­jas po­li­ti­kā un re­li­ģi­jā.

Svarīgākais