Jānis Ādamsons: vislielākā problēma mūsu valstī ir muļķība
Saeimas deputāts (Saskaņas centrs), bijušais iekšlietu ministrs un Robežsargu brigādes priekšnieks Jānis ĀDAMSONS intervijā Neatkarīgajai vērtē Ukrainas notikumu rezonansi Latvijā.
– Kam ķersimies klāt vispirms – Krievijai vai Latvijai?
– Krieviju tagad modē lamāt. Tā vainīga pie visiem pasaules grēkiem. Lamājot Krieviju, tu vari gūt tikai bonusus. Mana un manu partijas biedru pozīcija šajā ziņā ir ļoti nepateicīga. Mūs dauza no abām pusēm. Bet tāpēc es netaisos mainīt ne savu viedokli, ne savu pārliecību.
Man nepatīk tas, ka mēs kārtējo reizi baidām savas valsts iedzīvotājus. Tas, ka amatpersonām, vērtējot notikumus, trūkst kritiskas attieksmes, toties ir pārpārēm vēlmes spekulēt ar mūsu baiļu izjūtām.
Šādai attieksmei labi der arī notikumi Ukrainā. Lai arī Ukrainas situācija ir traģiska.
Par to, ka Ukraina ir pusbandītiska valsts, es domāju, neviens nešaubās. Tas, ka ar organizēto noziedzību ir saaugusi gan Ukrainas Iekšlietu ministrija, gan drošības dienesti, bija absolūti zināma, visiem pieejama informācija. Ja Viktors Janukovičs būtu parakstījis Asociācijas līgumu ar Eiropas Savienību, tad viņš būtu palicis prezidenta krēslā, un neviens nepievērstu uzmanību tam, ka, redz, tā valsts ir tāda un šitāda. Tikpat skaidrs, ka ASV bija pilna informācija par to, kas notiek Ukrainā. Janukoviča padomnieks bija ASV pilsonis. Te nonākam līdz ģeopolitikai.
Kopš Varšavas bloka un PSRS sabrukuma ASV darīja visu, lai būtu vienīgā lielvalsts, kura diktē spēles noteikumus visiem pasaulē. Es apbrīnoju amerikāņu prasmi aizstāvēt savas intereses. Viņi to dara ļoti perfekti. Irāka, Afganistāna… Nafta, derīgie izrakteņi, demokrātija… Arī tas, bet – vai tas ir galvenais? Manuprāt, ASV galvenokārt baidās zaudēt savas dominējošās pozīcijas pasaulē. Šajā sakarā baidās arī no tā, ka musulmaņu valstis varētu apvienoties. Tāpēc, tikko parādās kāds spēcīgāks līderis, kurš sāk izteikties, ka musulmaņiem jābūt vienotiem, tā uzreiz sākas pretdarbība. Ziemeļāfrika, Sīrija, Tuvie Austrumi… Nosacīti te iederas arī notikumi Dienvidamerikā. Saprotams, ka ASV nevēlas arī Krievijas kā ģeopolitiski vienojoša varas lēmumu pieņemšanas centra nostiprināšanos. ASV baidās no konkurences. Tiktāl, ka, manuprāt, var pati sev izdarīt lāča pakalpojumu. Proti, panākt, ka puse pasaules solidarizējas pret ASV.
Ukraina labi iederas iepriekšminēto (Ēģiptes, Sīrijas…) scenāriju kontekstā. No sākuma tiek meklēti neapmierinātie. Pēc tam tiek eskalēta kaut kāda neapmierināto kustība, kurai daudzos gadījumos ir pamats. Tad tiek rīkotas provokācijas, un pēc tam sākas tā sauktās revolūcijas. Es nevērtēšu Krimas epizodi «labi vai slikti» kategorijās, bet teikšu, ka Krievija veica spīdošu politiski militāru akciju. Rietumi tika nostādīti fakta priekšā. Starp citu, Krievija spoguļattēla veidā izmantoja to pašu paņēmienu, ko izmanto ASV. Ja nekļūdos, ASV ir apsardzes firma Melnais ērglis. Tā slēdz līgumus ar karavīriem, kuri sākuši dienestu ASV bruņotajos spēkos. Līdzko noslēgts līgums ar šo privāto firmu, karavīri tiek atvaļināti no dienesta uz konkrētu laiku. Un tad, kad ASV negrib parādīties vienā vai otrā karstā punktā kā valsts, tur parādās cilvēki no šīs firmas. Lai arī faktiski viņi aizstāv ASV intereses, juridiski viņus nevar uzskatīt par ASV armiju. Līdzīgi nezināmas izcelsmes karavīri parādījās arī Krimā. Bet, ja Krievija nebūtu pārņēmusi Krimu, tad ar 99,99% garantiju var teikt, ka tur būtu ASV kara flotes bāzes. Vai ASV savā tuvumā ko līdzīgu pieļautu?
– Kā, jūsuprāt, šī «revolūcija» Ukrainā beigsies?
– Nekā nebeigsies… Tuvākos desmit piecpadsmit gadus tur būs lēni plūstošs pilsoņu karš. Es gribētu kļūdīties, man patīk kļūdīties, jo manas prognozes vienmēr ir pietiekami pesimistiskas. Bet – tur karos visi ar visiem. Lai ieviestu Ukrainā kārtību, ir jānāk personībai. Tādas personības, kas varētu savākt valsti, panākt, lai valstī beidzot strādā likums, tur šobrīd nav.
Tāpēc nav sevišķi svarīgi, kas tur tagad pie varas. Vieni bandīti nomaina citus bandītus. Tāpat kā pirms tam – viens prezidents nomainīja otru, bet nekas nemainījās. Janukovičs pie varas – Timošenko sēž. Timošenko pie varas – sēdētu Janukovičs.
Daudzi mani draugi, dienesta biedri dzīvo un strādā Ukrainā. Es periodiski ar viņiem sazinos, mēs aprunājamies… Starp viņiem ir arī tādi, kas izgāja maidanā, pašā sākumā arī finansiāli atbalstīja maidanu. Es uzdevu jautājumu: «Veči, jūs saprotat, ar ko tas jums var beigties? Eiropas Savienība nav medusmaize.» Viņi teica: «Mēs visu saprotam. Iestāsimies mēs Eiropā vai neiestāsimies, bet mūs interesē, lai šai laupīšanai, kas Ukrainā pastāv valsts līmenī, tiek pielikts punkts. Mēs ceram, ka ES vadība piespiedīs Ukrainas vadību ievērot likumus.» Par to es ar viņiem runāju tad, kad maidana kustība tikai sākās. Jautāju: «Kur opozīcija?» Viņi teica: «Tās šeit tuvumā nav.» Radikāļi un tā sauktā opozīcija, arī parlamenta opozīcija pieslējās maidanam pēc tam. Sākumā tā bija miermīlīga demonstrācija, kurā iesaistījās normāli cilvēki, inteliģence, kas negribēja, lai Ukraina turpina iet pa bandītisko ceļu. Šobrīd es domāju – ja Ukraina negrib aktīvu pilsoņu karu, tad vienīgā izeja ir – federalizācija.
– Kā vērtēt rezonansi, ko Ukrainas notikumi radījuši Latvijā?
– Es jau teicu, ka galvenais, kas no Ukrainas ticis līdz mums, ir bailes – krievi ņems un iebruks Eiropā, okupēs to. Vismaz Baltiju. Jautājums – vai tas krieviem vajadzīgs? Un – priekš kā tas viņiem vajadzīgs? Analītiķu vairums saka – nafig, viņiem tas nav vajadzīgs. Mūsu pašu politiķi te sastrādājuši daudz vairāk, nekā spētu simtiem spiegu no Mumba Jumba. Nerunāsim par 400 tūkstošiem ekonomisko bēgļu miera laikā.
Parunāsim par nacionālo drošību. Piemēram, lēmums par Policijas akadēmijas likvidāciju. Pat tā ir lēni sprāgstoša bumba, jo izmeklēšanas darba kvalitāte ar katru gadu iet uz leju. Es ceru, ka izdosies uz Nacionālās aizsardzības akadēmijas bāzes izveidot Nacionālo drošības akadēmiju. Mums nav neviena pētnieciska institūta, kurš nodarbotos ar drošības jautājumu, ar militāro draudu pētīšanu un analīzi.
Vēl zīmīgi ir tas, ka pirmajā lasījumā pieņemts labojums Nacionālās drošības likumā, kurš paredz, ka valdībai nav ik gadu jāsniedz parlamentam ziņojums par nacionālo drošību. Mums jau tā bija švaki ar atbildību nacionālās drošības lietās, ar specdienestu uzraudzību. Es, lai sistēma būtu sakārtota kā tāda, piedāvāju noteikt arī atbildīgos – kas atbild par krīzes situāciju analīzi, par risku analīzi, kas pieņem šajā sakarā lēmumus. To noraidīja. Kāda rezonanse, kādas mācības? Mums vienīgā mācība ir tā, ka mēs visus baidām. Krievi! Bet jautājums ir – ko ar tiem krieviem darīt? Klausos un smaidu – mums jānoturas piecas dienas. Ja Krievijai būs tāda nepieciešamība, tai vajadzēs pāris stundas.
– Kāpēc mēs, pat pastāvot akūtam draudu līmenim, nerēķināmies ar savu valsti kā drošības sistēmu? Galu galā, kāpēc mēs uzvedamies kā nepilnvērtīga NATO struktūra?
– Es uzdodu tos pašus jautājumus. Teic – te jāizveido NATO bāze. Es saku: «Klausieties, mēs jau desmit gadu esam NATO sastāvā. Katra Latvijas armijas bāze vienlaikus ir NATO bāze. Jebkurš Latvijas armijas karavīrs vienlaikus ir NATO karavīrs. Par kādu bāzi mēs runājam?» Man nav iebildumu, ja šeit būtu angļi, franči, vācieši… Bet man ir dziļas pārdomas par to, vai šeit ir nepieciešami ASV karavīri. Tāpēc, ka tas ir pavisam cits stāsts. Pirmkārt, saskaņā ar dažādām regulām, konvencijām, līgumiem, ko esam noslēguši, jebkurš ES pilsonis, kurš ir izdarījis noziegumu Latvijas teritorijā, atbild par to saskaņā ar Latvijas Krimināllikumu. Bet deviņdesmito gadu beigās tika noslēgts līgums ar ASV, kurš paredz – ja ASV karavīri specoperācijas laikā Latvijas teritorijā ir nogalinājuši kādus cilvēkus, iznīcinājuši kādu īpašumu, tad viņi par to saskaņā ar šo līgumu šeit nenes ne juridisku, ne materiālu atbildību.
Otrkārt, manā uztverē visi šie aicinājumi ASV – izveidojiet pie mums savu karabāzi! – ir tas pats, kas aicinājums: okupējiet mūsu valsti! Es te lieku vienādības zīmi. Daļēji tas var mūs nomierināt. Bet, ja šeit būs, teiksim, 1000 ASV karavīru, tad ir jautājums – ko 1000 cilvēku šeit var atrisināt? Kaitināt Krieviju? Ja runāt par kaut cik nopietniem spēkiem, tad te jābūt 15–20 tūkstošiem. Vismaz 10 tūkstošiem. Bet – tā ir cita tēma.
Turklāt – tas ir riska faktors. Attieksmē pret šiem karavīriem, attieksmē pret civiliedzīvotājiem no karavīru puses. Var tikt veikta virkne provokāciju. Turklāt – nav zināms, kas šīs provokācijas var veikt. Kura valsts? Vai valsts, kurai tas karaspēks pieder, pati pret saviem cilvēkiem? Vai valsts, kura iezīmēta kā iespējamākais agresors? Tāpēc es esmu ļoti uzmanīgs attieksmē pret svešu karabāzu izvietošanu Latvijā. Cita lieta, ja šāds kontingents ierodas uz manevru laiku, lai reālos apstākļos izkoptu noteiktas darbības. Bet, ja runājam par karabāzēm, tad mums gan Lielvārde, gan Liepāja, gan Ādažos ir NATO karabāzes.
– Vēl mani mulsina tas, ka esam, kā tagad redzams, ne tajā stabilākajā NATO pierobežā, bet mūsu pašu kontingents ir tā kā nespējīgs apgūt un apkalpot vismodernāko bruņojumu. To dara citi. Kāpēc?
– Mēs abi jau esam runājuši par nacionālo drošību ne reizi vien. Arī par to, ka manā izpratnē Linda Mūrniece būtu jāsauc pie kriminālatbildības par to, ko viņa sadarījusi iekšlietās. Tāpat pie kriminālatbildības būtu jāsauc tie aizsardzības ministri, kuriem bija jāpilda noteikti pienākumi. Divdesmit gadu laikā militārajam budžetam, bruņotajiem spēkiem ir iztērēts vairāk nekā miljards latu. Jautājums – kas mums ir? Mums ir veca, sadāvināta septiņdesmito gadu tehnika. Mums ir veci, gandrīz vai Otrā pasaules kara laika lielgabali. Mums ir trīs tanki, no kuriem kustēties spēj viens. Bet tā, ko vajag – pretgaisa, zenītraķešu kompleksu; prettanku granātmetēju…, nav. Mūsu aizsardzības ministri – urrāpatrioti – izdarīja visu, lai iznīcinātu Zemessardzi kā pamatu, kurš var kaut ko darīt krīzes situācijā. Esam nonākuši līdz tam, ka puiši un meitenes, kuri beidz vidusskolu, nesaprot, kas ir bruņotie spēki. Viņi nesaprot, ar ko bruņotie spēki atšķiras no policijas. Patriotiskās, militārās audzināšanas sistēmas nav. Šajā kontekstā man liekas, ka izglītības kvalitāte tiek speciāli degradēta, lai šeit dzīvotu pamuļķīši, kas pīpē spaisu un – viss.
– No kura gala jūs tam ķertos klāt? Kādi pamatdarbi jāveic, lai mēs pievērstos valsts drošībai pēc būtības?
– Ja tas būtu atkarīgs no manis, tad pirmais, ko es darītu saistībā ar valsts drošību, būtu – tiklīdz būtu izveidots Ministru kabinets, es novadītu kursus, lai ministriem būtu kaut minimāla izpratne par valsts, par nacionālo drošību. Arī premjerministram noteikti vajadzētu apmeklēt speciālus kursus, kā to dara Amerikā vai tajā pašā Krievijā, kur prezidentam, tikko tas ievēlēts, ir trīs mēnešu kursi, lai viņam būtu izpratne par nacionālo drošību un tās prioritātēm.
Tad, kad ne tikai ministri, bet arī parlamentārieši sāktu saprast, ka nacionālā drošība – tie nav tikai cilvēciņi, kas skraida pa mežu, tie nav tikai policisti ielās, bet tas ir vesels kopums, kurā spēka struktūras ir tikai neliela nacionālās drošības sastāvdaļa, varētu skatīties, kādi mums ir reāli apdraudējumi un kas mums jādara, lai ar mūsu nelielajiem apmēriem, nelielajiem resursiem mēs efektīvi varētu kaut ko darīt. Ārkārtas situācijās, krīzes situācijās… Mums tā nav. Mūsu drošība deviņdesmito gadu vidū bija daudz augstākā līmenī nekā šobrīd. Un – ne tāpēc, ka bija notikumi Ukrainā. Tāpēc, ka mēs paši esam šo sistēmu degradējuši.
– Kādi šobrīd ir būtiskākie ārējie un iekšējie riski?
– Esmu dziļi pārliecināts, ka tuvākajā nākotnē, divdesmit divdesmitpiecu gadu laikā, ja mēs paši neuzprasīsimies, sveša armija mūsu teritorijā neienāks. Iekšējos riskus rada tēvocis, kuram vajag, lai šeit būtu saspringta situācija. Tos var nivelēt, ja sāksim domāt paši ar savu galvu.
Pie varas jānonāk cilvēkiem, kas ir patstāvīgi domājoši. Kuri ir gatavi uzklausīt visus, bet lēmumus pieņem paši. Taču mūsu attieksme tiešām ļauj vilkt paralēles ar Ukrainu. Nez vai kāda lielvara grib, lai Latvijā pie varas būtu patstāvīgi domājoši cilvēki. Ne velti klīst baumas, ka 2000. gadā ar mūsu valsts vadītājiem tikušies kādas lielvalsts specdienestu vadītāji, kuriem līdzi bijis to cilvēku saraksts, kuri nav vēlami Latvijas politikā. Sarakstā bijuši minēti 28 cilvēki un vienīgā pretenzija – viņi ir patstāvīgi, neatkarīgi lēmumu pieņemšanā. Ap to pašu laiku tika (teikšu – iespējams) pieņemts lēmums, ka no bruņotajiem spēkiem jāatvaļina visi virsnieki, kuri ir beiguši padomju karaskolas. Otrs kritērijs – jāatvaļina tie, kas izrādījuši nelojalitāti nevis pret Latvijas valsti, bet pret ASV. Šī politika tika veiksmīgi īstenota. Visbēdīgākais ir tas, ka lielākais vairums latviešu puišu, virsnieku, savulaik labprātīgi atgriezās Latvijā. Viņi pameta pietiekami labu karjeru bijušās PSRS telpā, un daudziem no viņiem te nekā nebija. Nebija pat, kur dzīvot. Viņi atgriezās, bet viņus izmeta ārā.
Sevišķi zīmīgi šajā, mūsu neatkarīgās stājas, ziņā bija, ja atceraties, kāda Jaunā laika deputāta savulaik sacītais: mēs nevaram balsot par Induļa Emša valdības apstiprināšanu, jo viņš līdz šim brīdim nav ticies ar ASV vēstnieku un saskaņojis ministru kandidatūras. Tas pats skan nesen pārtvertajās sarunās par Ukrainas valdību: tas lai sēž pie ratiem, tam valdībā nav ko darīt, valdībā jābūt šitiem. Jau teicu: man patīk, kā ASV aizstāv savas intereses. Bet vēl vairāk man patīk, kā savas intereses prot aizstāvēt Izraēla, Šveice un Somija.
Tāpēc mūsu pašu drošības labad vajadzētu būt tā: ja tēvocis saka – tagad ir laiks pariet, riesim uz Krieviju –, mums tomēr pienāktos apdomāt, riet vai neriet. Es negrasos aizstāvēt Krieviju vai Ameriku. Es gribu, lai mēs aizstāvam paši sevi un saprotam, kur ir mūsu intereses. Mani kaitina tas, ka pat Saeimas deputāti aizmirst – pirmām kārtām ir jāaizstāv mūsu valsts intereses.
– Kā vērtējat jezgu ap Valsts prezidentu?
– Vienotības pārstāvji nekad nepiedos SC to, ka Andris Bērziņš kļuva par Valsts prezidentu. Savulaik posteņi bija jau sadalīti, kancelejas vadītāji un citi jau iezīmēti…
Bet, ciktāl runāt par pašu Andri Bērziņu, tad beidzot mums ir patstāvīgi domājošs prezidents. Cilvēks, kurš uzklausa visus viedokļus, bet pats izdara secinājumus. Es ne vienmēr piekrītu tam, ko viņš dara, bet man simpatizē tas, ka beidzot mums ir cilvēks, kurš pats pieņem lēmumus. Nevis akli izpilda, ko saka kāds tēvocītis. Tas daudziem nepatīk. Tāpēc tiek veidotas pasūtījuma kampaņas.
– Vai institucionālā korupcija Latvijā ir beigusies? Man, piemēram, ap «legālajām narkotikām» saceltā trokšņa saturs vai lietišķais bezsaturīgums liek domāt par tādu organizētu noziegumu, kurā varas institūti piedalās ne jau kā šīs sērgas apkarotāji.
– Es atbildēšu mazliet savādāk. 1995. gada aprīlī, būdams iekšlietu ministrs, es uzaicināju pie sevis Narkotiku apkarošanas biroja vadītāju, nelaiķa pulkvedi Vilni Ķipēnu. Piedāvāju tēju vai kafiju, paņēmu biezu atskaiti par narkobaronu saietu Maskavā, atvēru lappusi, kur melns uz balta bija rakstīts: sakarā ar to, ka Latvija kā narkotiku tranzīta un narkotiku izplatīšanas valsts ir kļuvusi nedroša, mums jāmeklē citi ceļi, kā nogādāt narkotikas uz Rietumiem un no Rietumiem uz Austrumiem. Es teicu: «Zini, Vilni, lielāku apbalvojumu mēs vairs nevaram saņemt.»
Kāpēc es to saku? Ja valsts politika ir vērsta uz to, lai cīnītos ar kaut kādām nejēdzībām, tajā skaitā narkotikām, tad valsts ir spējīga to izdarīt. Bet, ja vēlmes nav, tad ir ļoti daudz trokšņa. Kāpēc nav vēlmes? Vai nu tā ir muļķība (un visbiežāk tā ir muļķība), vai arī tā ir ieinteresētība. Savulaik kāds specdienesta vadītājs (neminēšu viņa uzvārdu) staigāja pie ģenerālprokurora, pie Kriminālpolicijas šefa, nelaiķa Aloiza Blonska, pie iekšlietu ministra valsts sekretāra, pie citām valsts amatpersonām un visiem skaidroja: klausieties, mums nav naudas līdzekļu, lai veiktu kaut kādas specoperācijas. Tāpēc kontrolēsim narkotiku plūsmu caur Latviju, nevis lai cīnītos, bet lai saņemtu papildu peļņu. Jā, es zinu, kādi politiķi bijuši vai varētu būt iesaistīti šādās nejēdzībās. Paldies Dievam, lielākā daļa no viņiem ir ārpus parlamenta. Bet tas nenozīmē, ka viņu intereses nav saglabājušās.
– Ietekme arī?
– Jā. Vēl viens piemērs. 1998. gadā Saeimas Aizsardzības un iekšlietu komisija izstrādāja likumprojektu par prostitūcijas legalizāciju. Diemžēl likumprojekts neizgāja cauri. Jo tad būtu problemātiski iegūt papildu peļņu gan par narkotikām, gan arī papildu peļņu no prostitūcijas kā tādas.
Tomēr – vislielākā problēma mūsu valstī ir muļķība. Ļoti slikti, ka pie varas nonāk cilvēki, kurus pat tuvumā tai nedrīkstētu laist. Par izglītības ministru var tikt bez augstākās izglītības, aizsardzības ministri bijuši cilvēki, kuriem ir vāja izpratne par aizsardzību kā tādu. Pie mums tiek uzskatīts, ka, tikko tu esi ievēlēts par deputātu vai iecelts ministra amatā, tā automātiski esi visgudrākais.