Intervija ar Latvijas Evaņģēliski luteriskās Baznīcas arhibīskapu Jāni Vanagu: par Lieldienu vēsti, par patriotisma iemesliem un latviešu sapņiem.
– Kāda šogad šajā sašķeltajā un bīstamību pilnajā pasaulē ir Lieldienu vēsts?
– Gavēņa laikā cilvēki par Dievu parasti domā vairāk. Gavējam, lai pastiprinātu savas lūgšanas un lai turētu uzmanību, pievērstu Dievam. Šogad Ukrainas krīze ir tāds kā emocionāls gavēnis. Tā gluži vai iesviež mums sejā, cik trausla ir pasaule, ko cenšamies sev veidot. Lieldienu vēsts, ja to izģērbj līdz skeletam, ir tā, ka, turoties pie Kristus, gala iznākums būs uzvara. Kristu varmācīgi sagrāba, pazemoja un nogalināja, taču viņš augšāmcēlās un nāca pie Tēva godībā. Ja turamies pie viņa, Kristus ceļš ir arī mūsējais. Var nākties iziet cauri varmācībai, pazemojumiem un nāvei, taču neviens mums nevar atņemt beigu triumfu un mūžīgo dzīvību. Tas var likties nevis mierinoši, bet drīzāk biedējoši, taču, ja pār lielvalstu politiku mums nav noteikšanas, tad vismaz dzīves gala iznākums ir atkarīgs no katra paša turēšanās pie Kristus. Tā šeit ir labā ziņa.
– Nesen Krievijas patriarhs Kirils, kura vizīte Latvijā tika atlikta uz nenoteiktu laiku, dedzīgi aicināja krievus mobilizēties ne tikai garīgi un emocionāli, bet arī militāri, jo «Krievijai ir pieteikts nepieteiktais karš». Vai Krievijas pareizticīgo gans agresijā mēģina pārspēt pašu Putinu? Vai tad baznīcai nav jāaicina uz mieru, nevis uz karu?
– No patriarha Kirila palaikam dzird krieviski nacionālistiskus uzstādījumus, turklāt nacionālisms jau ne vienmēr ir kaut kas slikts. Taču, izlasot virsrakstus par mobilizāciju, tiešām jutos pārsteigts. Virsraksti mēdz būt šokējošāki par pašām ziņām. Vārds «mobilizācija» šobrīd mūsu ausīs skan kā aicinājums iekarot Ukrainu un citas Eiropas daļas. Noklausoties uzrunu kontekstā, tā tomēr skan citādi. Patriarhs savu runu teica Volgogradā un atsaucās uz nesenajiem terora aktiem, aicinot cilvēkus būt mobilizētiem, pirmām kārtām – garīgi mobilizētiem. Tomēr teikums par armijas mobilizāciju tiešām izskanēja un pāršalca pusi pasaules. Tas rāda, ka garīdzniekiem savos izteikumos jābūt īpaši apdomīgiem. Kristiešiem jāuzmanās, ka cilvēcīgais viņos neņem virsroku pār evaņģēlisko.
– Manuprāt, ir pareizi, ka Kirila vizīte Latvijā tika atlikta.
– Es arī tā domāju. Patriarha Aleksija II vizīte Latvijā savulaik bija pozitīva misija, kas veicināja saskaņu starp cilvēkiem un valstīm. Taču šis nebūtu piemērots brīdis, jo baznīcas vadītājam kādā valstī jāierodas garīgā, nevis politiskā vizītē. Šodienas apstākļi Maskavas patriarha vizīti noteikti politizētu.
– Kaut arī laicīgā līdera Putina un garīgā līdera Kirila attiecības nav draudzīgas, tā dēvētās «krievu pasaules» paplašināšanas jautājumā abi iet, rokās sadevušies. Tas ir Putina svētais Grāls – «krievu pasaules» robežu maiņa uz citu valstu un tautu rēķina.
– «Krievu pasaule» kā kultūras un garīgās saites starp vienas tautas piederīgajiem būtu visnotaļ saprotama, taču, ja to gatavojas īstenot «vienotā valstiskā veidojumā», tas, protams, apdraud visu Eiropu. Pa īstam šokējoša man drīzāk šķita divu Krievijas diplomātu telefonsaruna, kurā viņi ar baudu izgaršoja domu, ka tāpat kā Krimu Krievija varētu sev pievienot arī Londonu, Maiami un katru labklājīgu teritoriju, kur vien dzīvo krievi. Tāds noskaņojums ir kā spaisa eiforija, kas cilvēkam atņem realitātes izjūtu un padara agresīvu. Tas arī nenāk par labu krieviem, kas dzīvo ārpus Krievijas, jo uz viņiem sāk skatīties ar bažām un aizdomām. Tikko lasīju, ka Igaunijas krievi ir uzrakstījuši petīciju par atbalstu Igaunijas valsts suverenitātei, tātad «krievu pasaules» sludinātāju darbības liek viņiem justies tā, ka jāapliecina lojalitāte savai valstij, kurā dzīvo.
– Jāteic, ka arī latvieši jūtas, maigi sakot, neērti, klausoties, kā Krievijas pareizticīgo gans un citi agresijas atbalstītāji klāsta savus murgus par tuvējo valstu sagrābšanu. Ukrainas krīzes augstākajos punktos latvieši pilnīgi nopietni sāka domāt par to, kas būs jādara, kad šeit iebruks krievu karaspēks. Kā jūs mierināsiet un stiprināsiet latviešus?
– «Būs jau labi» tipa mierinājumi būtu nevietā. Jārēķinās, protams, ar iespēju, ka nebūs labi. Ne mēs varam pavēlēt, ne aizliegt Krievijas karaspēkam vai zaļajiem cilvēciņiem. Atliek darīt to, kas ir saprātīgi. Izlasīt Pāvila vēstulē Romiešiem 8:35, ka ne bēdas, ne nelaimes, ne vajāšanas, bads, kailums, briesmas, ne zobens mūs nešķirs no Kristus mīlestības. Lai notiktu, kas notikdams, mums paliek Dieva valstība. Jācenšas sevi noskaņot tā, lai ar to pietiek. Bruņotajiem spēkiem vajag gatavoties aizsargāt valsti un pamācīt arī civiliedzīvotājus, kā uzvesties, ja sākas karš. Bet, kamēr tas nesākas, jācenšas veidot normālas attiecības ar krieviem un citām tautībām, kas dzīvo Latvijā. Pa īstam! Vārdos visi to atbalstām, taču darīt bieži neesam gatavi, jo tas prasa būtisku attieksmes maiņu. Ir bezcerīgi runāt par normālām attiecībām un visus padomju režīma pāridarījumus pārmest saviem šodienas līdzcilvēkiem. Ir šizofrēniski gribēt Latvijas pilsonību, bet ilgoties pēc PSRS atjaunošanas un nezināt, vai iebrukuma gadījumā šaut uz iebrucējiem vai latviešiem. Gan starp krieviem, gan latviešiem ir radikāļi, kam doma par izlīgumu šķiet laupām identitāti. Viņi tam pretojas, un ar viņiem nav lielas jēgas runāt. Diemžēl viņu viedokļus mediji izceļ visvairāk, vēl izrotājot ar skaļiem virsrakstiem. Cerēt var uz saprātīgiem cilvēkiem, kas vēlas normālu, saskanīgu dzīvi. Paldies Dievam, tādu Latvijā ir gana daudz. Būtu jārada platforma, kur viņi var satikties, sarunāties un mācīties uzticēties. Reitingus, kā tas notiek ar izaicinošiem virsrakstiem, tādā veidā nesasniegt, taču Latvijai tas pakalpotu gan. Viegli nebūs, viss ir samilzis emocionāli jūtīgs. Sabiedrībā ir daudz dusmu. Latvieši ir krājuši rūgtumu piecdesmit gadus, krievi, iespējams, divdesmit gadus. Mums ir grūti iejusties vienam otrā, jo vienai pusei svarīgās lietas otru sāpīgi skar. Trauksmainie pavasara datumi ir tikai ārējās izpausmes. Būtība ir dziļāk. Latviešu tautai ir vajadzīga valsts, kur tā var nodrošināt savas valodas, kultūras un pati savu ilgtspējību. Pasaulē tai nav citas vietas. Krieviem, baltkrieviem, ukraiņiem un citiem, kam Latvija ir kļuvusi par mājām un daudzi no kuriem te dzīvo jau paaudzēs, ir vajadzīga valsts, kur viņi var saglabāt un kopt to, kas ir dārgs viņiem, un kur viņi nejūtas izstumti, jo citādi cilvēks nevar dzīvot. Vai tiešām šīs intereses cita citu izslēdz? Lai tās kaut kā saskaņotu, vajag lielu uzticēšanos. Bet no latviešu puses tādu būs grūti gaidīt, ja noliegs okupāciju, cildinās PSRS un Staļinu, bet galvenais – Krievija būs svarīgāka nekā Latvija. No krievu puses būs grūti gaidīt uzticēšanos, ja viņus saukās par okupantiem un, piemēram, mēģinās atņemt krievu skolas. Tādi, lūk, uzdevuma dotie lielumi, pieskaitot vēl starptautisko situāciju. Vai mums pietiek motivācijas to pa īstam risināt? Sašķelta sabiedrība nepacels ekonomiku, labu valsts pārvaldi un citas dzīves jomas. Pat izdzīvot tādai būs grūti. Un latvieši turpinās aizbraukt no Latvijas.
– Komponists Imants Kalniņš vairākās intervijās ir uzsvēris, ka latviešiem vajag sadarboties un draudzēties ar Krieviju, noliedzot, ka tā būtu veikusi agresijas aktu pret Ukrainu.
– Imanta Kalniņa mūzika man kopš bērnības bija spēcīgs mudinājums iekšēji nepakļauties padomju ideoloģijai. Tāds kā brīvības gaisa malks. Okupācijas laikā visas brīvības domas saistījās ar Rietumiem, tādēļ pavērsiens Imanta nostājā bija diezgan negaidīts – un tieši tādēļ lika domāt. Ko viņš tādu ieraudzījis brīvajā pasaulē? Vispār jau viņa vārdos ir daudz taisnības. No Rietumu pasaules nāk ne tikai labas lietas vien. Vai iesaistīšanās tajā mums deva īstu brīvību vai arī tās maigā vara, runājot Bredberija līdzībā, ievelk kā sēkliņas betona maisītājā, kur tiek tālāk noārdīta mūsu nacionālā savdabība un tradicionālais dzīvesveids? Arī tas ir taisnība, ka Latvijai un Krievijai vislabāk būtu veidot draudzīgas un sadarbīgas attiecības kā divām jaunām valstīm, kas aizmirsušas pagātnes samezglojumus. Kurš gan to negribētu? Imanta Kalniņa domas ir saprotamas un pragmatiskas. Man par to ir viens galvenais jautājums: vai arī Krievija grib nolikt malā pagātni un sākt kā jauna valsts? Ja ne, tad mūsu labie nodomi tādi arī paliek. Par ko liecina tas, ka Maskavā grib tiesāt Gorbačovu, jo viņš atzinis Baltijas valstu neatkarību? Vai Krievija ir gatava rēķināties ar Latviju kā ar neatkarīgu valsti vai tāpat kā Ukrainu arī mūs redz kā «krievu pasaules» teritoriju? TV žurnālists Vladimirs Pozners, Krievijas opozicionārs Romāns Dobrohotovs un visi citi, ko esmu dzirdējis sakām, ka Krimas variants Latvijā nav iespējams, tam ir
nosaukuši tikai vienu iemeslu – eirointegrācija un dalība NATO. Vai no tā atsacīties nebūtu pārāk... bezrūpīgi? Kā bija dzīvot krievu pasaules «vienotā valstiskā veidojumā», var atcerēties, pārlasot Gunāra Astras pēdējo vārdu. Varbūt tomēr labāk mēģināt savas vērtības aizstāvēt Rietumu demokrātijas apstākļos?
– Arī vienam otram latvietim šā pēdējā vārda izlasīšana būtu visai veselīga. Bet nu par ko citu. Nākamgad Rīgā gaidāms «priecīgs notikums» – geju praids. Izrādās, mēs esam izpelnījušies šo «godu» – pulcināt Latvijas galvaspilsētā šos dīvainīšus. Neatceros gan, ka jel kāds būtu lūdzies, lai tas te notiek. Kā mums izturēties pret šiem murgiem?
– Tiešām neatceros, ka Latvija būtu piedalījusies par to konkursā kā par godu rīkot olimpiskās spēles. Zināt, negribas atkal par to runāt, it kā baznīcai nebūtu citu tematu. Dievs mīl homoseksuālus cilvēkus tāpat kā mūs, visus citus grēciniekus. Par viņiem Kristus tāpat ir cietis, miris un augšāmcēlies. Viņiem tāpat kā mums visiem Jēzus teica: «Atgriezieties no grēkiem un ticiet evaņģēlijam.» Praids nozīmē darīt pretējo. Taču ne jau mums viņus tiesāt. Vardarbīgi protesti nav pieņemami, tie tikai nostāda sliktā gaismā gan protestētājus, gan to, ko viņi cenšas sargāt. Jāpadomā arī, vai tas, ka puse heteroseksuālo pāru dzīvo kopā vispār bez laulības, kā arī lielais šķirto laulību skaits neapdraud tradicionālo ģimeni akūtāk nekā viens praids? Cik lielā mērā mēs vēlamies arī citās jomās turēties pie konservatīvajām vai kristīgajām vērtībām? Ja vēršamies tikai pret praidu un viendzimuma laulībām, bet atbalstām hedonismu vai nesavaldību bez ierobežojumiem visur citur, tad varbūt tiešām esam vienkārši homofobi? Kristīgās vērtības nav nekāds zviedru galds. Bet jāsaprot arī, ka viendzimuma laulības ir tikai epizode. Likme ir daudz augstāka – visa līdzšinējā sadzīves modeļa dekonstrukcija.
– Kā jūs to domājat?
– Žurnāliste un geju tiesību aktīviste Maša Gessena kādā intervijā teica: «Cīnoties par geju laulībām, mēs melojam par to, ko darīsim, kad to sasniegsim. Mēs sakām, ka laulības institūcija nemainīsies, un tie ir meli. Laulības institūcija mainīsies, tai ir jāmainās, un es nedomāju, ka tai vispār ir jāpastāv.» Viņa gribot tādu kārtību, kas ietvertu viņas ģimenes modeli – trim bērniem pieci vecāki, to starpā brālis un māsa, un kuri savā starpā veido divas «triādes». Laulība to ietvert nespēj, tādēļ tā jālikvidē. Protams, var teikt, ka viņa ir radikāle, taču tieši radikāļi virza procesus. Drīz vien medijos radikālais kļūs «drosmīgs», pēc tam pieņemams un tad jau normāls. Nenormālie paliksim mēs. Process neapstāsies. Pasaulē ir daudz spiediengrupu, kas vēlas panākt legalizāciju seksam ar bērniem. Amerikas psihiatru asociācija, uz kuras atzinumu vienmēr atsaucas geju diskusijās, pagājušajā gadā izdotajā rokasgrāmatā seksuālo orientāciju skaitām pievienoja pedofiliju. Pēc sabiedrības protestiem gan paziņoja, ka tā bijusi kļūda, taču pirmais mēģinājums ir izdarīts. Man pārmet, ka es homoseksuālismu jaucot ar pedofiliju. Es ļoti labi saprotu, ka tas nav viens un tas pats. Bet es runāju par procesu, kas tiek virzīts ar vienādām metodēm. Amerikas štatos jautājumu par viendzimuma laulībām izšķir tiesneši. Pērn Itālijas augstākā tiesa attaisnoja 60 gadus veco sociālo darbinieku Pjetro Lombardi, ko tiesāja par seksuāliem sakariem ar viņa 11 gadus veco klienti. Tās esot bijušas mīlestības attiecības ar abpusēju piekrišanu – jau labi pazīstamais arguments no geju diskusijām. Kur tas viss aizvedīs, man, godīgi sakot, pietrūkst iztēles.
– Tad jau tas ir pasaules gals.
– Negribu šeit uzstāties kā špenglerists* (smejas). Vienkārši cenšos lietas redzēt secībā un kopsakarā. Bet to jau redzu ne tikai es. Daudziem latviešiem šī virzība liekas pašnāvnieciska. Viņiem sāk likties, ka saprāta balss ir saklausāma prezidenta Putina runās. Kad viņš runā par tradicionālajām vērtībām un ticības vajadzību, viņš var izskatīties kā Dieva izredzētais Kīrs no Jesajas 45, kas nāks un glābs mūs no Bābeles. Tāpēc daudzi latvieši pat atbalsta Ukrainā notiekošo.
– Tad mums gribot vai negribot jāpieskaras ES fenomenam. No ES nāk daudz kas labs, bet ir tikpat arī sliktā. Latvija pagaidām ir diezgan konservatīva zeme, taču drīz arī mūsu konservatīvās, tradicionālās vērtības līdz galam var tikt samītas ar ES direktīvu, antimorāles un neoliberālisma zābakiem.
– Eiropas Savienība līdzinās debesu valstībai. Jēzus teica, ka debesu valstība ir kā tīkls, kas savelk dažādas zivis – svaigas un sapuvušas. Skaidrs, ka labās jāpatur un puvušās jāizmet. Jautājums tikai, vai mums ļaus to darīt pašiem. Viņnedēļ De facto ziņoja, ka Sabiedrības integrācijas fonds piešķīris līdzekļus nevalstiskajām organizācijām, kas runā par dzimumu līdztiesību un ģimenes politiku, un daļu no līdzekļiem (45 000 eiro) saņēma biedrība Asociācija ģimene, kas savos pasākumos aizstāvēja līdz šim tradicionālos uzskatus. Bet izrādījās, ka valstis, kas piešķir līdzekļus, piemēram, Norvēģija, par to negrib maksāt. Naudu asociācijai atņēma, prasot atdot jau izlietoto. Izskatās, ka, lai stāstītu par netradicionālo ģimenei, naudu met pakaļ, bet, ja par tradicionālo, – tad atņem.
– Bet tad nevajag pieņemt šādu netīru naudu. Lai norvēģi paši attīsta savas netradicionālās ģimenes.
– Nereti tie, kas aizstāv principus, uz kuriem mūsu civilizācija augusi un varējusi noturēties, paliek diskriminētā lomā. Atbalsts dažādiem viedokļiem nav līdzvērtīgs. Tā jau darbojas Eiropas maigā vara. Mūsu valstij vajadzētu daudz noteiktāk aizstāvēt savas intereses ES kontekstā un ne tikai lauksaimniecībā, bet arī sabiedrības vairākuma pozīciju svarīgos sociālos jautājumos.
– Dažādus viedokļus mums nevajag. Ir tikai nolīdzinošais ES viedoklis, drīz visi tapsim vienādi pelēki, bez dzimuma, bez tautības. Tāpat arī patriotisms, šķiet, vairs nav vajadzīgs, tas ir arhaisks savā būtībā. Vai tā?
– Bez patriotisma īsti nevar iztikt. Kāpēc Krievijā ir tik liels atbalsts prezidenta Putina politikai? Tāpēc, ka tā ir iekustinājusi patriotisma vilni – mūsu stiprā dzimtene, mūsu varenā Krievija! Bez patriotisma valsts nonīkst. Tomēr patriotismam vajadzētu izaugt no kaut kā laba: nevis ko es spēju atņemt kaimiņam, bet ko es varu darīt savas valsts labklājībai? Patriotisms ir nevis ienīst cittautieti, bet, piemēram, tiekties pēc izcilības izglītībā un savā arodā, lai kalpotu savai valstij. Tāds patriotisms ir vajadzīgs, bet, no otras puses, patriotismam jādod iemesls. Putins saviem cilvēkiem sagādāja iemeslu būt patriotiskiem, cits jautājums – ka ir briesmīgs iemesls – celt patriotismu uz citu tautu rēķina.
– Tad kāpēc mūsu valsts vadītāji nedod iemeslu mums lepoties ar savu valsti?
– Nav jau tā, ka mums nav ar ko lepoties. Ir paveikts daudz kas svarīgs. Taču kopš privatizācijas sākotnes daudzos ir iesakņojies mērķis – vispirms parūpēties par savu labklājību.
– Bet ir cilvēki, kuriem patriotisms ir beznosacījuma mīlestība pret Latviju un valsti.
– Tieši tas Latvijai grūtā vēstures posmā ir vajadzīgs – mūsu mīlestības noturība. Pašiem sava valsts – tā ir atnesusi lielu svētību un labumu. Jēzus māca: mīli savu tuvāko kā sevi pašu. Sevi mēs mīlam nevis par spīti mūsu trūkumiem, bet labi zinot savus trūkumus. Ja mēs spēsim tādā pašā dievišķā noturībā mīlēt savu Latviju, savu valsti, par spīti tam, cik daudz ir bijis kļūdu un nosodāmas rīcības, tad ir cerība, ka pienāks laiks, kad valsts būs tāda, kādu mēs visi gaidām.
– Valstij ir savi simboli. Arī Valsts prezidents ir viens no tiem. Patlaban prezidents tiek nonievāts un pazemots un šis process tiek eskalēts.
– Ikvienam cilvēkam ir savas stiprās un ne tik stiprās puses. Tās ne vienmēr sakrīt ar konkrētā brīža vajadzībām. Mūsu prezidenta stiprā puse ir saimnieciskā dzīve, biznesa attīstība un kontaktu veidošana. Viņš sevi nav izpaudis kā Fidels Kastro, kas ar liesmainām runām spēja noturēt tautas uzmanību stundām ilgi. Krīzes situācijās, protams, gribas stingru pozīciju, kādu skaidru un iedrošinošu vārdu. Taču mums ir prezidents, kāds mums ir, nevis tāds, kāda mums nav. Viņš pilda prezidenta funkcijas. Mūsu interesēs ir, lai viņš to darītu pēc iespējas labāk. Vājinot prezidentu, mēs vājinām savas valsts pozīcijas. Tādēļ vajadzētu par viņu Dievu lūgt un censties palīdzēt paveikt to, kas valstij šobrīd vajadzīgs. Kandidātu labās un sliktās īpašības vajag meklēt un apspriest pirms vēlēšanām. Ja nepieciešams, tad mainīt ievēlēšanas kārtību. Bet tad, kad cilvēks ir ievēlēts, vajag viņam palīdzēt, nevis traucēt.
– Kad es – tāpat kā visi citi – aiziešu viņsaulē, man būs daudz jautājumu Dievam. Piemēram, par to, kāpēc Viņš ir tik netaisnīgs un paņem cilvēkus, kas dara labu, bet ļauj dzīvot neliešiem.
– Varbūt Dievs neliešiem dod laiku nožēlot grēkus un izglābt dvēseli? Mirt paļāvībā uz Dievu cilvēkam nav zaudējums. Apustulis Pāvils teic, ka «dzīvot man ir Kristus, mirt man ir ieguvums». Reizēm nāve ir kā atrisinājums, kā tālākceļš, kā dāvana. Palicējiem ir citādi. Tiem, kas paliek uz perona, paliek arī lielākā daļa šķiršanās skumju. Man, godīgi sakot, nav atbildes uz jautājumu – kāpēc tā? Tas pieņemtu ilūziju par taisnīgu pasauli, par taisnīgu Visumu, sak, ja mēs darīsim labu, tad ar mums viss būs labi. Bet Visums nav taisnīgs, un ar labiem cilvēkiem notiek sliktas lietas. Viss nenotiek pēc taisnīguma principiem. Īstenībā labi, ka tā. Labāk lai Dievs mums žēlīgi piedod, nevis taisnīgi soda. Mēs esam Ādama un Ievas pēcteči, kas dzīvojam kritušā pasaulē. Tajā daudz kas nenotiek pēc Dieva ieceres, jo mēs daudz ko esam ņēmuši pašu rokās. Bet arī šajā pasaulē mums jāprot atrast Dievu visās lietās, jo tā mums pieder Viņa valstība. Dievs mums čukst mūsu priekos un bēdās. Dievs ar mums runā sirdsapziņā. Dievs uz mums kliedz mūsu sāpēs. Varētu teikt, ka ciešanas ir Dieva skaļrunis. Ne labklājības, bet pārbaudījumu brīžos mēs par viņu esam uzzinājuši visvairāk.
– Vai latviešiem kā nācijai ir sapnis? Vai arī mēs dzīvojam bez sapņiem?
– Varu runāt tikai par sevi, cerot, ka kaut kādā mērā sapņoju kā latvietis. Pirmais sapnis, kas ienāk prātā, ir par tādu Latviju, kur sirds un dvēsele atrod mājas. Par tādu Latviju, kur ir kaut kas no tā labā un gaišā, par ko lasām latviešu klasiķu darbos, taču ir arī skats uz nākotni. Mēs neesam nācija, kas tikai dzied un dejo, mums ir arī zinātne, domas lidojums, mēs protam smagi strādāt. Latvija, kurā ir miers un saticība. Gribu cerēt, ka latvieši sapņo arī par iekšējo, garīgo dzīvi, kas atver pavisam citus apvāršņus. Pat visaugstākās labklājības sabiedrība nespēj dzīvot bez ticības, kas vieno un iedvesmo. Man gribētos, lai latvieši sapņotu par dzīvi, kurā būtu iespējams iegrimt mistērijā, kas ir Dieva klātbūtne.
***
* Osvalds Špenglers (1880–1936) bija vācu filozofs un vēsturnieks, kas savā darbā Rietumeiropas noriets (Der Untergang des Abendlandes) izvirzīja teoriju par civilizāciju ciklisku rašanos, attīstību un bojāeju. Špenglers apgalvoja, ka Rietumeiropas civilizācija atrodas norieta periodā.