Līdz ar Latvijas Republiku latviešu rīcībā nonākusi mērlente, kas ļauj salīdzināt ticamību profesionālo politiķu un astrologu izteiktajiem nākotnes paredzējumiem.
Lai vai kā ikviens cilvēks un/vai cilvēku kopība ir nonākusi līdz šim brīdim, tas viss ir bijis gandrīz pašsaprotami un praktiski neizbēgami. Bet – kas būs tālāk?! Tiklīdz vienmuļā gaita no pagātnes sasniedz tagadni, tā mēs šeit un tagad esam vietā, ko varētu iztēlot kā pulvera mucas vāku u.tml. no šausmeņu sērijas. Nav ne vismazākajā mērā saprotams, ko mums darīt un ko nedarīt, lai pakustēšanās kaut par milimetru neizraisītu sprādzienu ar visļaunākajām sekām. Ja tās tiešām iestājas, tad uzreiz sarodas gudrinieki, kuri jau pirms nez cik gadiem zinājuši un teikuši, ka, kad un kā savu kaklu lauzīs tas, ar kuru tieši tā nupat notika. Tādos gadījumos viss ir skaidrs kā latviešu teicienā, ka uz cita nelaimi izstiepies, uz savu – saraujies. Turpretī mulsina atklājums, kādu izdara jebkādiem sprādzieniem un grāvieniem par spīti izdzīvojušo cilvēku vairākums. Izrādās, ka nekādu īstu šausmu viņu dzīvē līdz šim nav bijis. Kas bijis, tas pagājis «gandrīz pašsaprotami un praktiski neizbēgami», bet tikai tagad viņi nu gan ir nonākuši «briesmīgā vietā, ko varētu iztēlot kā pulvera mucas vāku utt.» nebeidzamā vienu un to pašu izjūtu un vārdu atkārtojumā līdz pašai kapa malai. Lai kas būtu noticis, jebkura cilvēka un cilvēku kopības pagātnē var atrast tādus pagriezienu punktus, no kuriem viņu ceļš uz to, kas nu kurā brīdī tiek uzskatīts par finālu, bijusi visprastākā nošļūkšana no slīdkalniņa. Žēl, ka mūsu dzīvi veidojošie pavērsieni jeb cēloņi atklājas tikai un vienīgi pēc sekām, ko tie izraisījuši.
Viens no aspektiem dzīves pagriezienu punktu neatpazīšanai ir nespēja novilkt robežu starp pagātni un tagadni. Tikai notikuma realizācija atklāj notikuma sākumpunktu varbūt pirms dažām sekundēm, bet varbūt pirms dažiem gadiem vai daudziem gadiem, kas no vienmuļās pagātnes pārtop par dejām uz sprādzienam gatavas pulvera mucas.
Burtiski sekundēs iekļaujas robeža starp dzīvību un nāvi vienam cilvēkam, kā to skaidri parādīja 2013. gada 21. novembra traģēdija Zolitūdē: lūk, divi cilvēki veikalā pagāja viens otram pretī un garām – viens iegāja zonā, kur viņu tūlīt nosita betona bluķi, bet otrs, pats neko no tā nezinādams, iznāca drošībā. Kopējo Zolitūdē bojā gājušo skaitu šādas kustības neizmainīja, bet pat vienā mēnesī un pat tik mazā valstiņā kā Latvija 54 Zolitūdes upuri pazuda nāves statistikā (1). Tūlīt pēc tam arī pati traģēdija pazuda aiz interesēm to izmantot. Politiķi aiz traģēdijas izkārtnes pārsēdās savai tālākai karjerai izdevīgākās vietās, advokāti un policisti sadalīja izmeklēšanai un iztiesāšanai naudu nesošas civil- un krimināllietas, kaut kas tika arī ziedojumu vākšanas profesionāļiem, žurnālistiem, bēru vainagu pinējiem un pēcāk kapu profila akmeņkaļiem. Šeit lietotajā terminoloģijā jāsaka, ka visai prāvs bariņš cilvēku Latvijā tagad dzīvo ar pārliecību par viņu pagātnes turpināšanos kalendārajā nākotnē līdz brīdim, kamēr viņiem izsīks Zolitūdes traģēdijas radītie iztikas līdzekļu avoti. Kāds, turpretī, jau varbūt zina, bet varbūt nezina, ka šī paša notikuma brīdī kalendārajā pagātnē ir iestājusies viņa nākotne grēkāža lomā.
Vismaz pēc formāliem kritērijiem Latvijas Republika atbilst sociālās valsts definīcijai. Proti, cilvēki ir pasludināti par vienlīdzīgiem – dzīvojošiem pagātnē tādā aspektā, ka visiem ir apsolīti iztikas līdzekļi līdz viņu mūža vai līdz valsts pastāvēšanas beigām. Pietikšot ar minimumu valsts noteikto prasību ievērošanā (turklāt nestrādājot šīs prasības ievērot ir vieglāk nekā strādājot!), lai valsts neļautu ne badā nomirt, ne nosalt. Ticība šādiem solījumiem tagad sarūk, turklāt nebūt ne Latvijas dēļ un ne tikai Latvijā. Visur aug bažas, ka sociālo valstu doto solījumu smagums šīs valstis apgāzīs un iedzīvotājus atmetīs situācijā, kādā Latvijas iedzīvotāji jau ir bijuši pēc 1914. un 1940. gada. Vai vērts jautāt astrologiem, cik šādas bažas pamatotas? Latvijas gadījumā šķiet ļoti vienkārši par to pārliecināties. Tagad taču tikai aklais var neredzēt, ka viss Latvijas Republikas pastāvēšanas pirmais periods bija viens vienīgs šļūciens uz valsts apvērsumu 1934. gadā un valsts okupāciju 1940. gadā. Bet kurš vai kuri to redzēja toreiz? Vai tie bija astrologi? Vai viņi prata savu redzējumu izteikt cilvēkiem, t.i., mums, saprotamā (atšifrējamā?) valodā?
Stāsts par «pamatu likšanu latviešu astroloģijas valodai» (2) pieteica pirmos astroloģiskos žurnālus Latvijā un latviešu valodā. Šie specializētie izdevumi varēja uzrasties tikai simbiozē ar vispārējo presi, kurā ieplūda viena otra astroloģijas izlolota atziņa. Starp tām bija arī paredzējumi, ko devusi «politiskā astroloģija». Tāds bija nosaukums rakstam pirmā latviešu astroloģijas žurnāla «Liktens un Zvaigznes» apvienotā 2./3. numura 25. lpp.: «Ar politisko astroloģiju saprot to astroloģijas sadaļu, kas izstrādā prognozes par svarīgākajiem notikumiem tajā vai citā valstī.» Šis raksts publicēts tikai krievu valodā, un tā autorība slēpta aiz zīmēm R+X; «R» droši vien no Ralfa Bethora, bet tālāk varam iedomāties, ka kopā (+) ar R darbojies kāds X.
No saturiskā viedokļa uzmanību rakstā piesaista diezgan dīvaina atruna, ka politiskos horoskopus varot sastādīt tikai trīs mēnešus uz priekšu. Tas būtu pārāk īss brīdis, lai valstu mašinērijas līmenī notiktu reakcija uz astroloģiskajām prognozēm, pat ja valsts kalpotāji to gribētu. Valsts kopumā taču nevar izgrozīties no nelaimēm tik vienkārši kā indivīdi, kurus R. Bethors sava astroloģiskā kalendāra «Īstie senču pravietojumi 1931. gadam» 134. lpp. drošināja, ka «kritiskas, draudošas konstelācijas, kuras kādreiz var vest pie nāves» nenozīmē nāvi, bet ieteikumu, ka «jābūt drusku uzmanīgākam, un tas ir viss!» Valsts mašinērija grozās lēnīgi, turklāt čīkstot un grabot, tāpēc šīs pārgrozības daudz ērtāk pamanīt tepat uz zemes, nevis pēc zvaigznēm. Piemēram, pirms 1934. gada 15. maija valsts apvērsuma Latvijā un žurnāla «Aizkulises» slēgšanas iznākušā žurnāla pēdējā numura vāka karikatūra jau parādīja apvērsuma ainiņu, kas realizējās pēc piecām dienām.
Vēlāk uz Ralfa Bethora paredzējumiem balstītajās publikācijās atrunu par politisko prognožu īso derīguma termiņu vairs nebija. Prognozes bija pieskaņotas cilvēkiem ierastajām gadu mijām. Precīzāk sakot, tās bija publikācijas dienas presē. Paša izdotajos kalendāros Ralfs Bethors atgādināja, ka astroloģiskais gads neesot no 1. janvāra līdz 1. janvārim, bet no saulgriežiem līdz saulgriežiem martā. Tādā gadījumā kalendāro un astroloģisko gadu nācās koordinēt apmēram tāpat, kā mēs esam iemanījušies ne tikai dažādos laikos svinēt eiropiešu un ķīniešu Jaungadus, bet arī sapīt ar mūsu gadskārtām ķīniešu horoskopa dzīvniekus un stihijas.
Latviešu astroloģijas pirmo tekstu apskatu pabeidza norāde uz diviem ar 1927. gadu datētiem paredzējumiem par 1928. gadu. Tā, lūk, publikas priekšā politiskās astroloģijas žanrā bija stājušies Ralfs Bethors un Latvijas Republikas pirmā perioda gaišredzības simbols Eižens Finks (1885–1958). Par viņu jau Latvijas Republikas pirmajā periodā runāja un – galvenais – uzrakstīja pietiekami, lai būtu pamats ko sakārtot un izdaiļot tagadējā periodā (3). Saistībā ar astroloģiju pieminami divi orientieri no pagājušā gadsimta 20. gadu publikācijām. Pirmais, ka Eiženu Finku latviešu sabiedrībai parādīja tās pašas «Aizkulises» pie tiem pašiem zārkiem, ar kuriem tika dekorēta Ralfa Bethora debija. «Par Maskavas priekšpilsētas čigānu Finku atkal sāk runāt mūsu augstākās aprindas. Finks esot pareģojis Kristinas Meierovic un Zigfrīda Meierovica šausmīgo nāvi,» rakstīts žurnāla 1926. gada 14. maija numura 6. lpp. sadaļā «Aristokrātu dzīve». Otrais, ka astrologi bija spiesti reaģēt uz konkurenta parādīšanos gaišredzības tirgū. Žurnāls «Lucifers» sava pirmā numura 15. lpp. (tā iznākšana sākās un beidzās 1926. gadā) ar M. Fabiana vārdu (pseidonīmu) gribēja ierādīt Eiženam Finkam zemu vietu gaišreģu hierarhijā. Jā, viņam «piemīt gaišreģa spējas, protams, ne tik lielā mērā, kā dažs Finka cienītājs un draugs mēdz izpaust». Šīs «spējas ir dabas balva un viņš nebūt neuzskata par savu uzdevumu nodoties tās tālākveidošanai un lielākas pilnības sasniegšanai». Tomēr «Lucifers» pārrēķinājās. Žurnāla piektā numura 78. lpp. (visa izdevuma kopējā numerācijā) kaut sadaļā «Sīkumi» ar B. iniciāli nācās atzīt, ka «Finks ir okulto zinātņu dzīvs liecinieks un kā tāds turams cieņā un godā».
«Praktiskā Astroloģija» ir ņēmusi vērā «Lucifera» ieteikumu. Tas nozīmē necensties noteikt, vai ticamāki būtu astrologa vai gaišreģa paredzējumi par 1928. gadu. «Praktiskās Astroloģijas» 2014. gada marta numurā līdzās noliktas abas 1927. gada publikācijas ar Ralfa Bethora un Eižena Finka paredzējumiem laikrakstos «Pēdējā Brīdī» un «Pieci Santīmi». Vēl pēc dažiem gadiem Ralfa Bethora un Eižena Finka paredzējumi tika ietilpināti jau vienā un tajā pašā oriģinālpublikācijā. «Pēdējā Brīdī» 1932. gada 10. janvāra 4. lpp. darīja zināmu, «Ko Finks un zvaigžņu tulks Bethors pareģo 1932. gadā». Abi nākotnes paredzētāji uzstājās kā vienā balsī. Vispirms, protams, no viņiem tika gaidīta attieksme pret ekonomisko krīzi, kas bija smagi skārusi Latviju līdz ar visu kapitālistisko pasauli pēc Ņujorkas biržas kraha 1929. gada 25. oktobrī. «Krīze jau sen būtu aiz kalniem, ja ļaužu vairākums paši bez dibināta iemesla un paniskām bailēm nevilktu krīzi garumā,» drošināja Finks; «1932. g. būs tikai pirmajos pāris mēnešos vēl ar pārlaistās krīzes ēnu,» uzmundrināja Bethors. Tālāk tas, ko izcēla viņi paši: «Es neredzu, ka Latvija tek.(ošajā – A.K.) gadā tiktu ierauta karā,» ziņoja Finks; «par ko visu ļaužu prāti tik sevišķi uztraukti – attiecībā uz kara briesmām un miera traucējumiem no ārpuses – 1932. gadā nav nekāda pamata,» apliecināja Bethors.
Pēc tam Ralfa Bethora un Eižena Finka duetam pievienojās Viljams Mortons. 1936. gadu «Pēdējā Brīdī» sāka ar 1. janvāra numura 2. lpp. publikāciju «Mūsu pareģotāji par 1936. gadu»: «Gads būs labs..., visiem būs labi» (Finks); «Eiropā valdīs miers», «gads sola vispārējā saimnieciskā stāvokļa uzlabošanos» (Mortons); «gads noritēs zem Jupitera zīmes, kas labvēlīga cilvēcei» (Bethors).
Šeit pirmo reizi pieminētais V. (20.–30. gados lietots iniciālis W., un arī latviešu izdevumos viņš bieži saukts William) Mortons bija Latvijas vācietis, īstajā vārdā Juliuss Detenhofs, par kuru visvairāk izstāstījusi «Rigasche Rundschau» 1935. gada 10. aprīļa, 23. maija un 14. augusta publikācijās sakarā ar to, ka gaišreģis nonācis nepatikšanās, bet laimīgi ticis no tām ārā. Viņš paņēmis naudu no kādas sievietes, kurai pazudis vīrs. Gaišreģis viņai atklājis, ka vīrs noslīcis un guļot Lielupes dibenā, bet vīra līķi norādītajā vietā policija neatrada. Tad sieviete un pēc tam policija saukusi gaišreģi pie tiesas, bet pa to laiku, kamēr apsūdzība par krāpšanu virzījusies caur tiesu instancēm, vīra līķis uzpeldējis jūrā, ar ko apsūdzība pilnībā atspēkota: gan jau līķis patiešām bijis Lielupē tajā vietā, kur gaišredzība ļāvusi Mortonam līķi saskatīt, bet vēlāk straume to aiznesusi. Tas, protams, ceļ ticamību viņa paredzējumiem arī par 1936. gadu utt. Latvijas vācu presē Viljams Mortons parasti figurēja kā astrologs, bet latviešu presē – kā gaišreģis. Ne tik daudz viņam pašam, cik astroloģijai pāri nodarīja avīzes «Rīts» 1935. gada 6. septembra publikācija «Cilvēks, kurš Ropažos grib zeltu rakt». Tas bijis Viljams Mortons, kurš pieteikts pat kā «Indijas astrologs» un kura izdarības neko citu kā ņirgāšanos nepelna.
Diemžēl 1936. gadā Latvijā vairs nebija iespējams publicēt reālas astroloģiskas prognozes, bet tikai spēlēties ar it kā astroloģijas terminu aizplīvurotiem, bet obligāti visiem saprotamiem slavinājumiem Kārļa Ulmaņa (1877–1942; Latvijas diktators 1934–1940) režīmam. Vēlāk vietējie astrologi tika atbrīvoti pat no šādiem pienākumiem, kad – ak, vai! – 1936. gada 25. aprīlī atnāca pavēle slēgt avīzi «Pēdējā Brīdī». Tomēr astroloģisko prognožu tirgus līdera novākšana nenozīmēja pilnīgu astroloģijas aizliegumu. Pretēji Kārļa Ulmaņa režīma prasībai aizvietot importu ar vietējiem ražojumiem astroloģijai tika dots izņēmums. Ārzemju astrologu izteikumi par 1937. gadu savākti avīzes «Rīgas Vēstnesis» 1937. gada 14. janvāra numura 2. lpp. Kārļa Ulmaņa kultiņa kulminācijas 1938. gadu avīze «Rīts» sāka ar 1. janvāra numura 5. lpp. ievietotu reportāžu, kā avīzes korespondents V. G. nonācis «dīvainā savrupmājā Parīzes dienvidos», kur «dabas pētnieks un astrologs» Redzinalds Dautingtons dalījies ar šādām atklāsmēm: «Redziet, es negribu glaimot. Bet man jāstāsta tas, ko liecina šis «pasaules stundu rādītājs» (horoskops – A. K.). Jaunajā gadā Jupiters Latvijai atradīsies 4. teltī un tāpēc jūsu valsti gaida liels saimniecisks uzplaukums. (..) Plutons ir jaunlaiku gara planēta un tā atrodas tieši virs galvas, labvēlīgā aspektā ar Saturnu, kas apliecina vēl nebijušu nacionālās celtniecības un zemes labklājības pieaugumu. (..) Man tiešām prieks, ka es par jūsu tālo zemi varu teikt tikai labus vārdus.»
Ja «Rīta» sarunas biedrs patiešām bija astrologs, tad viņa vārdus var iegrozīt tā, lai astroloģijai no tiem ļaunums neceltos. Patiešām, 1938. gada izcilība Latvijai vēlāk tika apstiprināta tieši ar to nelaimju ķēdi, pie kādas Molotova - Ribentropa pakts piekala Latviju jau 1939. gadā. Astroloģija nevar uzņemties atbildību par manipulācijām ar astrologu tekstiem. Konkrētajā gadījumā ar tiem tika radīts iespaids par Latvijas saimniecisko un sociālo augšupeju kā garantiju, ka vismaz jau sasniegto līmeni (vismaz aptuveni, vismaz Kārļa Ulmaņa dzīves laikā, kas bez valsts okupācijas droši vien būtu ildzis arī pēc 1942. gada) valsts saglabās, t.i., ka valsts saglabāsies. Astroloģijas atbildība attiecas uz to, kas ar šīs zinātnes zīmogu kādreiz parādījās un tagad parādās demokrātiskā valstī.
1. Dažnedažādu nejaušību summā 2013. gada novembris ar 2210 nāvēm atpaliek no 2411 nāvēm 2012. gada novembrī.
2. Kluinis A. «Pamatu likšana latviešu astroloģijas valodai». - «Praktiskā Astroloģija», 2014., nr.3., 32.–35. lpp.
3. «Rīgas gaišreģis Eižens Finks: raksti par viņu, dokumenti, materiāli». – Sastādījis Boriss Ravdins, piedaloties Silvijai Apinei un Jānim Zālītim. – R., 2002.; «Eižens Finks: leģenda». – Sastādītāja Anita Siliņa. – R., 2006. Grāmatas producējusi izdevniecība «Jumava». Diez vai šādas grāmatas parādītos, ja Māra Zālīte nebūtu 2000. gadā sacerējusi libretu, kas ieguva Jāņa Lūsēna mūziku un kļuva par 2001. gadā Latvijas Nacionālajā teātrī uzvestu rokoperu «Sfinksa». Tās nosaukums prasa uzmanīties, lai nesajauktu E. Finku ar R. Bethoru, kurš izdeva žurnālu «Sfinkss».