Oksfordas izcilniece, juriste Lāsma Liede atbildīgi gatavojās līgavaiņa mātes piespēlētajai domai par Ņujorkas maratonu. Uz dzīvi nu apmetusies Francijā, Ņujorkas ielās viņa ienira, savas kuplās franču ģimenes atbalstīta. Tas arī motivējis izturēt visas četras stundas un 44 minūtes Maratona obligātajā Lāsmas darbu sarakstā nekad nav bijis.
Vismaz ne līdz 2010. gada vasarai un kādai telefonsarunai ar līgavaiņa Klementa māti. “Spilgti atceros to dienu. Tobrīd atpūtāmies Francijas dienvidos, un Ženevjēva, mums piezvanījusi, stāstīja, ka ir nobriedusi izdarīt ko tādu, ko allaž gribējusi, – noskriet maratonu. Ja mēs paši negribot skriet, varbūt dotos līdzi kā atbalstītāji, viņa vaicāja.” Noskatīta bija Ņujorka, sagatavošanās laiks – gandrīz pusotrs gads, un Lāsma ar mīļoto sapratuši – braukt līdzi tikai atbalstītāju statusā nav vērts. Viens aizrāvis otru, trešo, un beigu beigās viņi uz Ņujorku devušies iespaidīgā 18 cilvēku sastāvā, no kuriem tikai septiņi bijuši atbalstītāji. “Jaunākajam no dalībniekiem bija 20 gadu, vecākajam – pāri 50, fiziskās sagatavotības līmeņi stipri dažādi, un, lieki piebilst, visiem tas bija pirmais maratons. Taču finišējām visi,” Lāsma ir lepna par kolektīvu, kuru veidoja līgavaiņa radi.
UZ LOTERIJU NEPAĻĀVĀS
Būdams viens no prestižākajiem un lielākajiem pasaulē, Ņujorkas maratons ar savu 40–45 tūkstošu skrējēju kapacitāti un ievērojami lielāko potenciālo dalībnieku skaitu ik gadu rīko loteriju. Skaitļi nav iepriecinoši. Piemēram, pērn pie maratona numura tika aptuveni katrs desmitais no gribētājiem (beigu beigās gan viesuļvētras Sendijas dēļ neskrēja neviens). Mērķēdama uz 2011. gada maratonu, Lāsmas kompānija saprata, ka 18 cilvēku lielam kolektīvam paļauties uz loteriju būtu muļķīgi. Viņi izvēlējās otru ceļu – iegādājās tā dēvēto guaranteed entry pie organizatoru nolīgtajām tūrisma firmām. “Viņi spēj garantēt gandrīz 100 procentu dalību. Tā nu mēs aizpildījām veidlapas un gaidījām martu – parasti septiņus astoņus mēnešus pirms maratona var zināt, vai esi ticis. Mūs apstiprināja visus, un komplektā ar dalību nācās maksāt arī par pārējo: aviobiļetēm un viesnīcu. Jāatzīst, tas krietni atviegloja dzīvi, tūrisma firma gādāja pat par transportu uz sacensību vietu Steitenas salā,” tā Lāsma.
LĒNĀ RIKSĪ, LAI IZKLAČOTOS
Ar sportu uz jūs Lāsma nav bijusi nekad. Pusaudzes gados viņa spēlēja basketbolu, vasarās – pludmales volejbolu. Taču, kopš mērķis – maratons – bija noteikts, sporta klātbūtne Lāsmas ikdienā strauji pieauga. Līdz tam skriešana viņai patika tikai vienā konkrētā formātā – „brīvā dabā kopā ar draudzenēm un tik komfortablā riksī, lai spētu pa ceļam labi izklačoties.“
Tagad ar vienu maratonu kontā Lāsma pieturas pie secinājuma – ja, lēnā tempā skrienot veselu stundu, cilvēks pārāk neaizelšas, pamata fiziskās sagatavotības bāze ir pietiekama, un maratons ir iespējams. “Protams, ar noteikumu, ka sacensībām regulāri un nopietni gatavojas,” viņa piemetina, sakot, ka nopietnai treniņpro¬grammai pievērsās četrus mēnešus pirms starta Ņujorkā.
Maijā, skrienot sava mūža pirmo pusmaratonu, viņai bija laba iespēja uz savas ādas pārbaudīt tipiskāko iesācēju kļūdu – spēku pārvērtēšanu. “Distanci beidzu pieklājīgā laikā, divās stundās, lai gan bez līderskrējēja, kurš atradās priekšā un visus uzmundrināja, to nebūtu varējusi. Iesācēja eiforijas iespaidā pirmos 10 kilometrus veicu straujāk nekā spēju, un līdz ar 15. kilometru mani spēki vienkārši bija izsīkuši.”
VAKARS BEZ VĪNA
Pēc pirmajām iesvētībām bija skaidrs, ka tik vienkārši vis nebūs. Vispirms Lāsma pārgāja uz diviem treniņiem nedēļā, pēcāk – jau uz trim, mainot distances garumu, skriešanas intensitāti. Izskatījusi internetā un skriešanas žurnālos pieejamos treniņplānus, viņa pieturējusies pie daudzveidīgas programmas, iekļaujot gan īsās (10x100 vai 5x500 metri), gan garās distances, vispirms sākot ar mierīgu, stundu garu skrējienu, pēcāk laiku audzējot līdz divām, divām ar pusi stundām. Slodze lika sevi manīt, un Lāsma vakaros sāka agrāk doties pie miera. Mainījās arī ēdienkarte. Tajā parādījās vairāk makaronu, riekstu un augļu, piemēram, banānu un dateļu. Un – Francijā netipiski – Lāsma atteicās arī no glāzes vīna pie vakariņām, jo tas likās nesavienojami ar spraigo slodzi.
Citiem maratona iesācējiem viņa iesaka atrast kādu draugu, ar ko dalīties šajā piedzīvojumā. “Man ļoti palīdzēja tas, ka gatavojāmies kopīgi, ģimenes lokā. Lielākoties sarunas risinājās ap treniņu stratēģiju, ēšanas paradumiem, veselību. Turklāt ir brīži, kad ļoti nepieciešams kāds, kurš uzstāj uz treniņu lietainā sestdienas rītā,” saka Lāsma.
NEW YORK, NEW YORK
Vēl tagad, nepilnu pusotru gadu pēc sacensībām, Lāsmai ir viegli atsaukt atmiņā pēdējās 15 minūtes pirms starta. “Pilsēta ir pilnībā pārņemta. Šķiet, ka nekas cits nenotiek, vien maratons. Skan Sinatras New York, New York, starta šāviņš, pirmais kilometrs pār gleznaino Verrazano tiltu. Sākotnējās eiforijas un spēku pieplūduma iespaidā likās, ka skrēju kā pa gaisu – fiziskā forma laba, garastāvoklis pacilāts. Tas turpinājās pirmos 20 kilometrus, līdz ap 25. kilometru piedzīvoju to, ko sauc par sienu. Tas notika uz kārtējā tilta. Spēka vairs nav, pūš vējš, jāskrien pret kalnu, un tu saproti, ka priekšā vēl vairāk nekā divas stundas,” atminas Lāsma. Viņai izdevies sevi psiholoģiski izvilkt. “Trase aizlocījās līdz platai, kādus piecus kilometrus garai avēnijai, un es sev teicu – tu arī būsi tās avēnijas galā! Koncentrējos uz katru soli, līdz ķermenis sāka pieņemt faktu, ka nāksies skriet līdz finišam. Sajūta bija kā robotam.”
Par iespēju iepazīt pilsētu pēc maratona Lāsma izsakās noliedzoši. “Ķermenis sāp uz katra soļa, jo īpaši – lejup pa kāpnēm. Ielās bija daudz cilvēku, pēc kuru gaitas varēja pateikt, ka viņi piedalījušies maratonā. Citiem bija medaļas kaklā. Maratonisti cits citu viegli atšifrēja, sasmaidījās un sveica.”
Tiem, kam Ņujorka ir pirmā maratona pieredze, tālākās sacensības izvēlēties nav viegli, Lāsma tagad saka. Nākamās maratonpilsētas viņas kalendārā vēl nav. Iespējams, tā būs Rīga.
