MARATONS: Divas pudeles vīna, austeres un... 42 kilometri

Pārsteidzošā kārtā tieši Bordo reģiona Medokas maratonā (Marathon du Medoc) uzņēmējam Frenkam Kukam izdevies sasniegt personīgo rekordu.

„Brīnišķīgs, jauks un garšīgs pasākums,” tā gaisotni raksturo Frenks, ar savu stāstu uzburot skrējienu pa Bordo vīna laukiem un izbaudot labāko, ko piedāvā vietējie vīndari. Kopā ar draugiem un ģimeni Medokas vīna maratonā piedalījies jau trīs reizes, viņš nākamgad noteikti skries atkal.

Pirmoreiz Frenka kompānija uz Medokas vīna maratonu devās 2006. gadā. „Mēs labprāt iedzeram vīnu, un likās brīnišķīga iespēja skriet pa vīna laukiem un vienlaikus arī degustēt,” uzņēmējs pamato vēlmi doties uz Bordo.

Pusaudža gados bijis izteikti sportisks, pēc tam ilgu laiku nedarījis neko, Frenks skriet atsācis 2003. gadā un šo maratonu iecienījis tā atšķirīgā rakstura dēļ. „Tas nav īsts sporta pasākums, tāpēc arī tādam lēnam skrējējam kā man tur ir, ko darīt, un nav jājūtas neērti.”

TEJU VĪNA SKOLA

Medokas vīna maratona centrs jau 29 gadus ir reģiona pilsēta Pojaka (Pauillac). Kā stāsta Frenks, šī ideja dzimusi entuziastiem, kuri nav bijuši apmierināti, ka pilsētā gandrīz visu gadu nekas īpašs nenotiek. Nu te radīts pasākums, uz kuru sabrauc vismaz 10 000 cilvēku, no kuriem lielākā daļa – paši francūži. Lai gan laiku pa laikam trofeju iegūst kāds krievs, beļģis vai amerikānis, arī Medokas maratona uzvarētāju tabulā dominē francūži. Tiesa gan, labākais līdzšinējais Medokas laiks atbilst pasaules rekordam, kas tika sasniegts pērnā gadsimta piecdesmitajos gados. Uzsvars tomēr šeit ir cits.

Maratona distance izkārtota C burta formā un vijas gar un caur vīna darītavām. Notiek aptuveni 30 degustāciju, un skan dzīvā mūzika. „Vīns ir interesants un garšīgs – vīndari nevis dod garšot ko tādu, ko pašiem nevajag, bet tiešām labu vīnu,” stāsta Frenks. Ja nobaudītais iepatīkas, vīna etiķeti var uzlīmēt uz numura atmiņai.

Trīskārtēja dalība Medokas maratonā krietni uzlabojusi Frenka zināšanas par Bordo reģiona sarkanvīniem un izkristalizējusi favorītus. „Pirms 2006. gada vīna maratona es nebiju īpašs vīna dzērējs. Likās, ja uz etiķetes ir zirdziņš, to var dzert, ja mājiņa – tas jau ir labāks.”

PIRMS TAM – TRENIŅSKRĒJIENS

Kā ir skriet tik garu distanci un vienlaikus malkot vīnu? „Pirms tam treniņskrējienā zinātnes vārdā izdzērām pudeli vīna, lai saprastu, kā ir. Un – ir ļoti labi,” atzīst Frenks, piebilstot, ka pēc grāmatas pareizi būtu ar vīnu izskalot muti, nobaudīt aromātu un izspļaut, bet „es esmu dzimis pirms Maskavas olimpiādes un ne-esmu spējīgs izspļaut vīnu”. Kopumā maratona laikā, kas Frenkam svārstījies no sešām stundām un 37 minūtēm pirmajā gadā līdz trijām stundām un 40 minūtēm 2009. gadā, pusotra divas pudeles vīna tiek izdzertas.

Kā kuriozu viņš stāsta piedzīvojumu karstajā 2006. gada septembrī. „Skrienam, un es, vairāk klibodams nekā skriedams, jo man jau ir kājas trauma, ieraugu, ka sēž zemnieks, iznācis just līdzi sportistiem. Viņam ir saulessargs, kas iesprausts plastmasas galdiņā. Un – kas karstā dienā ir vajadzīgs sportistam? Džins ar toniku, Pernod, viskijs un mājas vīns. Tas bija tik aizkustinoši!”

Frenks neieslīgst pārdomās par vīna baudīšanas ietekmi uz skrējēja organismu, vien pieļauj, ka to paveikt ļauj jaunība un vispārējā fiziskā sagatavotība. Lai sirdij neuzliktu papildu slodzi, Frenks, skrienot iekšā vīna darītavā, samazina tempu, minūti vai divas bauda vīnu un tad palēnām atsāk gaitu.

„Ja nav pārāk karsti, pēc 37. kilometra ir arī austeru galdi; pēcāk tu skrien cauri rostbifa teltij...” ainiņu uzbur Frenks. Divus gadus 38. un 39. kilometrā stāvējuši grieķu dievi tunikās, lauru vainagiem galvās: dievietei vienā rokā norasojis alus, otrā – saldējums uz kociņa. Kā visos maratonos – trasē izvietoti arī ūdens dzirdināšanas punkti.

SKRIEN ARĪ JĒZUS

Pasākumam šarmu piedod kopējā gaisotne: tirdziņš, kur iegādāties austeres un sierus, rīkotāju sadomāti pārsteigumi startā – akrobāti.

Paši skrējēji spēlē līdzi kopējai noskaņai, uzposdamies ar lielu izdomu – no primitīvākiem variantiem (vīriešiem pārģērbjoties par dāmām) līdz mūkiem un pat Jēzum Kristum ar putuplasta krustu uz muguras. Iedvesmai – šā gada Medokas maratona tēma ir zinātniskā fantastika. Frenks gan atzīstas, ka pats ne reizi nav rūpējis īpašu apģērbu – vienmēr bijis parasts skrējējs.

Tā kā temperatūra pa dienu ir ap 20 grādiem, taču gadījušies arī 30, jāpārdomā apģērba izvēle. Pirmajā reizē Frenks saģērbies par siltu. Parasti skrienot biksēs zem ceļa. Tā kā no rīta ir dzestrs, vajadzīga jaka. Ja startā nav, kam to atdot, viņš iesaka paņemt tādu apģērba gabalu, ko nav žēl trasē izmest.

Arī līdzjutēji pilnībā tiek iesaistīti procesā un var apmeklēt visas skrējējiem atvērtās vīna darītavas. Tā kā distance ir visai gara, formāli līdzjutējiem domātas tikai tuvākās, taču ar velosipēdu viegli var atbalstīt savējos visas distances garumā. Jāpiebilst gan, ka riteņa lietošana pasākuma dienā nav atļauta, taču tas nekad nav traucējis ievērojamu skaitu velosipēdistu pievienoties maratonistu pūlim, un riteņi nomai pat pieejami vietējā informācijas centrā. Līdzjutēju klātbūtne skrējējiem vienmēr ir būtiska, bet Medokā atbalstītāji ir vēl labvēlīgāk noskaņoti, jo ir viegli iereibuši.

NOKĻŪŠANA

Medokas vīna maratons notiek septembrī, taču potenciālajiem dalībniekiem par to jāsāk domāt jau gada sākumā. Vispirms jāizpēta organizatoru mājas lapa (www.marathondumedoc.com). Frenks uzreiz norāda, ka ārzemju skrējējam teorētiski jāiet uz tūrisma aģentūru un jāiegādājas sporta tūrisma ceļazīme, ko viņa kompānija pirmajā reizē arī darīja. „Tā ir slinkam cilvēkam domāta lieta, turklāt tev nākas būtiski pārmaksāt par viesnīcu,” paskaidro uzņēmējs. Piemēram, pirmajā gadā viņi dzīvoja luksusa Sofitel ārpus Bordo pilsētas un maksāja 200 eiro par nakti.

Otrajā reizē jau radās idejas, kā šo sistēmu apiet, piemēram, reģistrējot e-pasta adresi, kurai galā ir .fr, un tiekot pie numura kā „francūži”, taču viņi to nepaguva un atkal bija spiesti iegādāties ceļazīmi.

Ir vēl viena iespēja: Medokas maratona mājaslapas foruma sadaļā piesakās cilvēki, kas ieguvuši numuru, bet kādu iemeslu dēļ nevar skriet, piemēram, guvuši kājas traumu. Tā nu Frenks trešajā dalības reizē skrēja kā Monsieur Didier, kaut rīkotāju datubāzē bija kā Frenks Kuks. „Un tu skrien, skrien un aizmirsti, kas tur [uz numura] rakstīts, un dzirdi: „Courage, Monsieur Didier!*””

Var arī riskēt un sporta preču gadatirgū, kas tradicionāli tiek rīkots pirms maratoniem, arī Medokas, uzmeklēt vietējos, kas ar nelielu uzcenojumu tirgo numurus – par kādiem 70–80 eiro.

Savukārt naktsmājas jāmeklē Medokā – daudzajām mazajām vīna darītavām ir arī viesu mājas. Sliktākajā gadījumā var palikt pie okeāna, 25–30 kilometru attālumā, kas ir tuvāk nekā Bordo, vai arī Žironda (Gironde) grīvlīča otrā krastā, iesaka Frenks, aicinot gan par to domāt laikus. Viņa ieteikums ir no Parīzes braukt ar vilcienu un auto nomāt Bordo.

Frenka kompānijai Medokas skrējiens ir kā enkurs, ar ko attaisnot atrašanos tajā pusē. „Tā ir ļoti skaista brīvdiena. Kā mikroatvaļinājums.” Frenks ar draugiem un ģimeni pēc maratona paliek vēl uz pāris dienām – netālu ir okeāns ar brīnišķīgiem smilšu liedagiem, viduslaiku pilsētiņas; var arī turpināt ekskursijas pa vīna dārziem un darītavām.

SKRIES TIK ILGI, CIK VARĒS

Pēc Frenka stāstītā, ir arī daudz citu tikpat košu sacensību. Piemēram, ik gadu novembrī rīkotais Konjakas maratons. Ar to gan esot divas ķibeles. Pirmā – novembrī arī Francijā, viņaprāt, ir nedaudz par vēsu, lai būtu patīkami skriet. Otrkārt, Frenks šaubās, ka varētu izturēt nepārtrauktu konjaka garšošanu.

Ar aizrautību uzņēmējs stāsta arī par Big Sur maratonu Ziemeļkalifornijā gar okeāna krastu. Taču viņš apzinoties savu vecumu un to, ka nevar vairs tik daudz skriet, lai neiedzīvotos kādā traumā. „Patlaban skrienu tikai savam priekam,” atzīst Frenks. Viņa skriešanas sezona ilgst no marta vidus līdz novembra vidum. „Citā laikā tas nav patīkams piedzīvojums.”

Tāpēc Nordea Rīgas maratonā viņš skrien tikai 21 kilometra distanci, jo maijā pilnam maratonam vēl nav fiziski gatavs. Iedvesmai skrējējiem iesācējiem – pēc ilgas nesportiskas pauzes iedzīvojies veselības problēmās un liekajā svarā, Frenks atsāka skriet ar kilometra distanci, lēnā garā kāpinot līdz pusotram, diviem, trim, četriem kilometriem, līdz skrēja jau 15–20 kilometru. „Tad es aizdomājos – labi, es te skrienu, man ļoti patīk, bet varbūt izvirzīt sev mērķi – ja varu noskriet 15–20 kilometru, varbūt varu noskriet maratonu?!” Loterijā laimējot dalību Ņujorkas maratonā, viņš sācis cītīgi trenēties. „Nenoskrēju ļoti ātri, nedaudz virs četrām stundām, bet biju ļoti pārsteigts, cik tas bija viegli, un es neguvu nevienu traumu. Laiks bija brīnišķīgs, patīkami vēss. Beidzot skriet, man bija nevis gandarījuma sajūta, bet es apraudājos, ka nenoskrēju labāk. Tad sapratu, ka noteikti skriešu vēl.”

Frenks arī piedalījās vēl iepriekšējo saimnieku organizētajā Rīgas maratonā, kur izbaudīja pilnu negatīvo sajūtu gammu. Līdzjutēju nebija; cilvēki pauda vien neapmierinātību par satiksmes traucējumiem, un dzirdināšanas punktos ūdens bija beidzies. Pavisam ekstrēmā kārtā Frenkam traumas dēļ kāju sarāva krampji; tas notika 25. kilometrā, Jaunciema gatvē, un viņš absolūtā vientulībā ievēlās grāvī, vēlāk gan laimīgā kārtā tiekot ārā un aiztenterējot līdz galam.

„Es noteikti skriešu tik ilgi, cik varēšu,” pārliecināts Frenks, to motivējot ar fizisko labsajūtu skrējiena laikā un pēc tā. „Iespējams, tas ir brīdis, kad ar sevi kā organismu satiekos vairāk nekā citkārt.”

* Drosmi, Didjē kungs!