Ar dvēseli uz plaukstas
«Es noteikti negribētu līdzināties Kasparam. Es noteikti negribētu būt tāds kā viņš un darīt lietas tā, kā dara viņš. Kaspars noteikti nav piemērs, kuram būtu vērts līdzināties un kuru atdarināt. Bet man ir paveicies, ka esmu viņu saticis,» saka žurnālists, vairāku grāmatu autors un izdevniecības SIA Mediju nams valdes priekšsēdētājs Armands Puče. Tikko klajā nākusi viņa sarakstītā grāmata par vienu no labākajiem basketbola spēlētājiem Kasparu Kambalu – Kambala..., āmen!
«Grāmatanav par profesionālo sportu, tā ir par cilvēka spēku un vājumu, kas nosaka izvēles, likteņus, ceļu un diemžēl – arī grāvjus... Daudziem sportista laikabiedriem viņa atklāsmes sagādās pārsteigumu, ļoti daudziem – pārdomas. Daži nekad vairs nedos viņam roku, citi būs apvainojušies, vēl kādi – paliks nikni līdz kapa malai...» grāmatas anotācijā raksta Armands Puče.
«Vienreiz es šo grāmatu izlasīju, otrreiz pārlasīt vairs nevarēju, jo emocionāli tas bija ļoti grūti. Sarunās ar Armandu man visa sava dzīve bija jāizdzīvo vēlreiz, un tas nebija viegli –, jo es biju ļoti godīgs, es nemēģināju slēpties, un es neliekuļoju. Es necentos un nekad arī neesmu centies nevienam izpatikt un teikt to, ko kāds varbūt grib dzirdēt. Es gribu un varu atļauties teikt to, ko domāju, un es zinu, ka daudziem, kuri šo grāmatu lasīs, tas būs šokējoši,» saka grāmatas galvenais varonis Kaspars Kambala, norādot, ka viņš nevienu nav aprunājis, tikai atklāti izstāstījis savu dzīvi – kas ir bijis, kā ir bijis. Un šai dzīvesstāstā, protams, ir pieminēti arī tie cilvēki, kuri kādā konkrētā dzīves posmā ir bijuši viņam līdzās.
Turot rokā par sevi sarakstīto grāmatu, Kaspars Kambala atzīst, ka viņš ir liels grāmatu lasītājs un nupat otrreiz pārlasījis Ērika Marijas Remarka Trīs draugus, ko pirmoreiz lasījis piecpadsmit gadu vecumā. «Gribēju pārliecināties, kādas emocijas šis stāsts manī raisa tagad. Un es biju pārsteigts, ka tieši tādas pašas.» Basketbolists stāsta, ka pusaudža gados lasīšanu noskatījies no mammas, vecāsmammas un tantes, kuras ļoti daudz lasījušas. «Pusaudža gados man patika detektīvi, Šerloks Holmss, un es izlasīju visu Agatu Kristi, tad tagad grāmatās cenšos meklēt kaut ko dziļāku.»
Basketbolists atklāj, ka pēdējos pāris gadus, dzīvojot un basketbolu spēlējot Turcijā, viņš atkal daudz lasa. «Mēs nekur daudz nelidojam uz ārzemēm, spēlējam pamatā Turcijā, un tur no vienas vietas uz otru sanāk braukāt ar autobusu pa piecām sešām stundām. Tad arī kāda grāmata vienmēr ir līdzi.»
Savukārt Armands Puče interesējas ne tikai par sportu – viņš ļoti daudz lasa par vēsturi un pārsvarā iedziļinās laikmetīgās tēmās, kas saistītas ar mūsdienu pasaules virzību. «Ir žurnāli un tematiskie izdevumi, kur izpaužas dažādi domātāji, un, ja arī lasot kaut ko nesaprotu, tas tikai rosina uzdot arvien jaunus jautājumus un meklēt atbildes. Šobrīd lasu 1922. gada izdevumu par Latvijas brīvības cīņām, kā Latvija ieguva savu neatkarību. Un, lai cik pārsteidzoši tas būtu, šis darbs savās saknēs sasaucas ar to, ka manas jaunās grāmatas prezentācija notiek Nacionālajā teātrī. Mēs neatrodamies šeit zelta krāsas dēļ, kas ļoti daudzos gadījumos asociējas ar Kambalu, bet tāpēc, ka šī ir ļoti zīmīga vieta visai Kambalu dzimtai –, jo 1918. gadā, kad tika dibināta Latvijas valsts un uz Nacionālā teātra skatuves bija trīsdesmit astoņi drosmīgi cilvēki, viens no viņiem bija Staņislavs Kambala, Kaspara vecvectēva brālis,» stāsta Armands Puče, pavisam vaļsirdīgi atzīstot, ka laikā, kad tapa grāmata par Kasparu Kambalu, viņš pats pārdzīvoja ļoti smagus savas dzīves brīžus, kas saistīti ar veselību. Un tieši grāmata deva stimulu atrast sevī spēku visas savas domas veltīt Kaspara karjeras un dzīves līkločiem, ļaujot novirzīties no tām, kas mocīja un nelika mierā. «Sarunas ar Kasparu dzina prom to realitāti, kas man pēkšņi bija uznākusi, uzmākusies, un, godīgi sakot, paņēma no manis arī diezgan daudz spēka. Kaspars man blakus parādījās kā sava veida atbalsts – man ļoti patika tas, kā mēs runājāmies, cik daudz viņš man stāstīja, cik ļoti uzticējās. Es to ļoti augstu vērtēju, un tas man ļoti daudz deva. Iespējams, ka pat vairāk nekā viņam pašam,» secina grāmatas autors. «Pēc operācijas [pagājušajā vasarā] man bija jāievēro noteikts režīms, un daudzējādā ziņā tieši darbs pie grāmatas man palīdzēja savu ikdienu sagrupēt,» atzīst Armands Puče, pačukstot, ka, pabeidzis šo darbu, viņš pamazām lolo jau nākamo.
«Grāmatanav par profesionālo sportu, tā ir par cilvēka spēku un vājumu, kas nosaka izvēles, likteņus, ceļu un diemžēl – arī grāvjus... Daudziem sportista laikabiedriem viņa atklāsmes sagādās pārsteigumu, ļoti daudziem – pārdomas. Daži nekad vairs nedos viņam roku, citi būs apvainojušies, vēl kādi – paliks nikni līdz kapa malai...» grāmatas anotācijā raksta Armands Puče.
«Vienreiz es šo grāmatu izlasīju, otrreiz pārlasīt vairs nevarēju, jo emocionāli tas bija ļoti grūti. Sarunās ar Armandu man visa sava dzīve bija jāizdzīvo vēlreiz, un tas nebija viegli –, jo es biju ļoti godīgs, es nemēģināju slēpties, un es neliekuļoju. Es necentos un nekad arī neesmu centies nevienam izpatikt un teikt to, ko kāds varbūt grib dzirdēt. Es gribu un varu atļauties teikt to, ko domāju, un es zinu, ka daudziem, kuri šo grāmatu lasīs, tas būs šokējoši,» saka grāmatas galvenais varonis Kaspars Kambala, norādot, ka viņš nevienu nav aprunājis, tikai atklāti izstāstījis savu dzīvi – kas ir bijis, kā ir bijis. Un šai dzīvesstāstā, protams, ir pieminēti arī tie cilvēki, kuri kādā konkrētā dzīves posmā ir bijuši viņam līdzās.
Turot rokā par sevi sarakstīto grāmatu, Kaspars Kambala atzīst, ka viņš ir liels grāmatu lasītājs un nupat otrreiz pārlasījis Ērika Marijas Remarka Trīs draugus, ko pirmoreiz lasījis piecpadsmit gadu vecumā. «Gribēju pārliecināties, kādas emocijas šis stāsts manī raisa tagad. Un es biju pārsteigts, ka tieši tādas pašas.» Basketbolists stāsta, ka pusaudža gados lasīšanu noskatījies no mammas, vecāsmammas un tantes, kuras ļoti daudz lasījušas. «Pusaudža gados man patika detektīvi, Šerloks Holmss, un es izlasīju visu Agatu Kristi, tad tagad grāmatās cenšos meklēt kaut ko dziļāku.»
Basketbolists atklāj, ka pēdējos pāris gadus, dzīvojot un basketbolu spēlējot Turcijā, viņš atkal daudz lasa. «Mēs nekur daudz nelidojam uz ārzemēm, spēlējam pamatā Turcijā, un tur no vienas vietas uz otru sanāk braukāt ar autobusu pa piecām sešām stundām. Tad arī kāda grāmata vienmēr ir līdzi.»
Savukārt Armands Puče interesējas ne tikai par sportu – viņš ļoti daudz lasa par vēsturi un pārsvarā iedziļinās laikmetīgās tēmās, kas saistītas ar mūsdienu pasaules virzību. «Ir žurnāli un tematiskie izdevumi, kur izpaužas dažādi domātāji, un, ja arī lasot kaut ko nesaprotu, tas tikai rosina uzdot arvien jaunus jautājumus un meklēt atbildes. Šobrīd lasu 1922. gada izdevumu par Latvijas brīvības cīņām, kā Latvija ieguva savu neatkarību. Un, lai cik pārsteidzoši tas būtu, šis darbs savās saknēs sasaucas ar to, ka manas jaunās grāmatas prezentācija notiek Nacionālajā teātrī. Mēs neatrodamies šeit zelta krāsas dēļ, kas ļoti daudzos gadījumos asociējas ar Kambalu, bet tāpēc, ka šī ir ļoti zīmīga vieta visai Kambalu dzimtai –, jo 1918. gadā, kad tika dibināta Latvijas valsts un uz Nacionālā teātra skatuves bija trīsdesmit astoņi drosmīgi cilvēki, viens no viņiem bija Staņislavs Kambala, Kaspara vecvectēva brālis,» stāsta Armands Puče, pavisam vaļsirdīgi atzīstot, ka laikā, kad tapa grāmata par Kasparu Kambalu, viņš pats pārdzīvoja ļoti smagus savas dzīves brīžus, kas saistīti ar veselību. Un tieši grāmata deva stimulu atrast sevī spēku visas savas domas veltīt Kaspara karjeras un dzīves līkločiem, ļaujot novirzīties no tām, kas mocīja un nelika mierā. «Sarunas ar Kasparu dzina prom to realitāti, kas man pēkšņi bija uznākusi, uzmākusies, un, godīgi sakot, paņēma no manis arī diezgan daudz spēka. Kaspars man blakus parādījās kā sava veida atbalsts – man ļoti patika tas, kā mēs runājāmies, cik daudz viņš man stāstīja, cik ļoti uzticējās. Es to ļoti augstu vērtēju, un tas man ļoti daudz deva. Iespējams, ka pat vairāk nekā viņam pašam,» secina grāmatas autors. «Pēc operācijas [pagājušajā vasarā] man bija jāievēro noteikts režīms, un daudzējādā ziņā tieši darbs pie grāmatas man palīdzēja savu ikdienu sagrupēt,» atzīst Armands Puče, pačukstot, ka, pabeidzis šo darbu, viņš pamazām lolo jau nākamo.