Par līdzšinējās mazākumtautību izglītības programmas rezultātiem, problēmām un koalīcijas pieteikto jauno mazākumtautību izglītības reformu Neatkarīgās diskusija ar Rīgas 40. vidusskolas direktori Jeļenu Vediščevu un privātskolas Maksima direktori Olgu Isakovu, kuras runā ar patiesu rūpi par saviem skolēniem un viņu nākotni Latvijā, nevis kaimiņvalstīs.
Par lietas būtību līdz serdei, ar patriotismu bez patosa pilna uzslāņojuma un citkārt bieži sastopamās vāji argumentētās politiķu zākāšanas.
– Pirms runājam par jauno koalīcijas vīziju mazākumtautību izglītības programmas reformai, vajadzētu paanalizēt esošās programmas rezultātus. Pakāpeniski no 1995./1996. gada palielinot latviešu valodā mācāmo priekšmetu skaitu, jau sesto gadu pilnībā visās klasēs mazākumtautību izglītības programmas tiek īstenotas pēc principa 60% latviešu valodā, 40% – dzimtajā. Bija krievvalodīgo pedagogu un politiķu iebildes, ka mācības nedzimtajā valodā traucē domāšanu, attīstību, priekšmeta apguvi, kā arī pilnīgi pretēji viedokļi. Kādi, jūsuprāt, ir rezultāti?
Jeļena Vedisčeva: – Valsts izglītības un satura centrs, vērtējot centralizēto eksāmenu (CE) rezultātu saistību ar mācību valodu, secinājis, ka izglītojamo valodas prasmes ir optimālā līmenī, vislabāk apgūtas lasīšanas, klausīšanās un runas prasmes, bet jāturpina pilnveidot rakstīšanas prasmi. Bet jebkurš mācību priekšmets, kuru mācām latviski, nav domāts rakstīšanas prasmju attīstībai – tās jāattīsta latviešu valodas stundās. Aktuāls ir jautājums par latviešu valodas mācīšanas kvalitāti un kvalitatīviem mācību līdzekļiem – esošie neveicina kvalitatīvu latviešu valodas apguvi, īpaši vidusskolā. Mēs, mazākumtautību skolas, 9. klasē apgūstam citādu standartu latviešu valodā un literatūrā nekā latviešu skolas, bet 10. klasē mums jānonāk vienā finiša punktā un, beidzot 12. klasi, jākārto vienots CE latviešu valodā.
Olga Isakova: – Ģimnāzijā Maksima kā privātajā skolā var mācīties mūsu izvēlētajā valodā, tādēļ mūsu skolā vairums priekšmetu tiek apgūti krievu valodā. Ir daudzi bērni, kuriem nepieciešama adaptēšanās Latvijas izglītības sistēmā, kuri atbrauc no Kazahstānas, Ukrainas, Vācijas, Zviedrijas, Krievijas – pēdējā laikā ļoti daudz. Lai iekļautos valsts izglītības sistēmā, nepieciešamas latviešu valodas prasmes kaut kādā līmenī.
– Bet jūsu skolas beidzēji arī kārto CE latviešu valodā?
O. I.: – Jā. Lai tos nokārtotu, esam attīstījuši savu knowhow, jau no 3. klases mācām latviešu literatūru, nevis no 7. vai 8. kā valsts skolās. Literatūra ir priekšmets, kas attīsta valodu, caur kuru iepazīst nāciju, mentalitāti, kas veicina arī toleranci pret latviešiem, attīsta komunikācijas prasmes.
– Domājat, ka, brīvi izvēloties un pašiem veidojot savu programmu, ko, cik, kā apgūt latviešu valodā, labāki ir arī rezultāti gan zināšanu, gan attieksmes līmenī?
J. V.: – Neapšaubāmi! Vecākiem ir jāatstāj iespēja izvēlēties! Bet aktuāls ir jautājums par latviešu valodas mācīšanas kvalitāti.
– Kāda tā ir?
J. V.: – Kā kurā skolā. Tas atkarīgs no mācību grāmatām, skolotāja izvēles, piepūles, kā viņš sagatavojas stundai. Aktuāla problēma ir cilvēkresursi. Kad mūsu latviešu valodas skolotāja aizgāja dekrētā, pusotru mēnesi meklēju skolotāju. Pieteicās trīs pretendenti – visi vecāki par 50 gadiem, diviem nebija pieredzes darbā mūsdienu skolā.
O. I.: – Latviešu valodā mācošu skolotāju atrašana ir ļoti liela problēma. Meklējot pedagogu apmācībai bilingvāli vai latviešu valodā, saskaros vai nu ar neprofesionalitāti, pasniegšanas paviršību, vai arī pretendenti ir stipri gados. Resurss ir izsmelts! Varbūt arī viņi ir metodiski labi sagatavoti, bet personība neuzrunā, acis nemirdz.
Ievēroju tendenci: gan krievu, gan latviešu skolu vidusskolēni cenšas apiet CE – to nekārtojošo skaits ir ļoti augsts.
– Viņi savu nākotni nesaista ar Latviju?
J. V.: – Absolūti!
Tie ir bērni, kas tālāk neplāno studēt vispār vai neplāno studēt Latvijā?
O. I.: – Valsts tik daudz spēka, uzmanības, līdzekļu tērē CE, bet mūsu bērni balso ar kājām. Pilsētas skolās šī tendence ir izteiktāka. Viņiem ir izglītības atestāts, un daudzās valstīs neprasa CE. Valstis cīnās par studentiem, svarīgāko – cilvēkresursu. Dānija, Zviedrija uzņem bērnus savās koledžās, institūtos pēc pirmā semestra rezultātiem, nav svarīgi, kā nokārtoti eksāmeni. Vidusskolu bērni ļoti mācās pirmo semestri, pēc tam iekārtojas Dānijā, Zviedrijā, Norvēģijā, Somijā, kas ir šodienas TOP valstis mūsu vidusskolēniem, kur augstākā izglītība ir bezmaksas. Pietiek ar vidējo atzīmi 6–7.
– Mazākumtautību izglītības reforma tika ieviesta pakāpeniski, vairāk nekā desmit gadu laikā, bija dažādas pedagogu apmācības programmas, projekti un lieli līdzekļi tērēti mācību materiālu sagatavošanai – kāpēc šādas problēmas ar kadriem un mācību kvalitāti?
J. V.: – Ir vairākas problēmas. Vairākus gadus pēc kārtas tika veidots slinka, neatbildīga skolotāja tēls – kādreiz sākumskolā trešdaļa bērnu gribēja kļūt par skolotāju, tagad labi, ja viena roka pacelsies! Cik Pedagoģiskās fakultātes absolventu nonāk līdz skolai? Pedagoģijas studiju laikā reālā prakse skolā ir bijusi tik maza, ka rezultātā jaunajam pedagogam galva ir piebāzta ar teorētiskām atziņām, bet ar bērniem viņš strādāt nemāk. Mums bija gadījums, kad praktikants baidījās ieiet klasē!
I. O.: – 17 gadu strādāju Latvijas Universitātes Pedagoģijas fakultātē, kuru veidoju: prakse bija ik semestri, visa studiju procesa laikā. Tagad tā ir minimizēta līdz pēdējam, ka pat grūti pēc tam vainot studentu, ka viņš nekļūst par pedagogu, jo viņš ir iegādājies kaķi maisā.
J. V.: – Par valsts naudu sagatavots pedagogs var mierīgi neaiziet strādāt uz skolu, iztērēti valsts līdzekļi, skola nesaņem to, ko gaida, un skolu direktoriem ir jānodrošina kvalificēti pedagogi, bet viņiem nav, no kā izvēlēties.
Mēs mācām nevis bilingvāli, bet monolingvāli, skolotājam jābūt ar pedagoģisko izglītību, jābūt speciālistam savā priekšmetā ar latviešu valodu vismaz C1, C2 līmenī. Kur viņus atrast?
– Latvietis to fiziku nevar mācīt?
J. V.: – Tam latvietim jāprot arī krievu valoda, jo pedagogu darbs neaprobežojas tikai ar mācību stundu, ir vēl neformālā saskarsme. Nevaram arī prasīt no 9. klases izglītojamā, lai viņš spētu visus jautājumus ar skolotāju atrisināt latviski. Ja skolotājs nesaprot, ko bērns jautā krievu valodā, viņš nevar atbildēt.
I. O.: – Bilingvālie modeļi pie mums ienāca no Rietumu un ASV skolu organizācijas. Tie paredz, ka visiem bērniem, stājoties skolā, ir pārbaudītas valodas zināšanas, kādā viņiem jāmācās, tādējādi bilingvālo modeli nevar izvēlēties skola – to izvēlas skolēni, vecāki. Lai apgūtu vairākus priekšmetus latviešu valodā vai bilingvāli, skolēnam jābūt kaut kādām valodas priekšzināšanām.
Mums bija otrādi – skolas izvēlējās valodu atkarībā no resursiem, bet ne no skolēnu sagatavotības. Ja sakām, ka bērns ir vērtība, tad arī no viņa viedokļa primāri vajadzētu raudzīties. Neirofizioloģiskie, psiholoģiskie pētījumi rāda, ka līdz 12 gadiem bērnam jābūt valodas monovidē.
– Pētījumi ir dažādi, tostarp tādi, ka tieši agrīnā bērna vecumā vislabāk apgūt valodas.
I. O.: – Jā, ir dažādi viedokļi. Piemēram, Zviedrijā, 2000. gadu sākumā tika veikts eksperiments līdz 6. klasei vispār neapgūt svešvalodas, uzskatot, ka no dzimtās valodas prasmes līmeņa atkarīga svešvalodu apguve.
J. V.: – Viennozīmīgi!
I. O.: – Jābūt dominējošai valodai. Ja skolēns nespēs brīvi izpausties, viņš kļūs noslēgts. Paraugieties, cik izteiktas šodien ir logopēdijas problēmas!
J. V.: – Līdz 50% 1. klašu izglītojamie ir ar izrunas problēmām, runas aizturi!
– Sakiet, ka bērni uz pirmo klasi atnāk nesagatavoti mācībām latviešu valodā. Arī politikas plānošanas dokumentos politiķi arvien vairāk runā par iespējami agrīnu citu tautību bērnu iekļaušanu latviešu valodas vidē, tostarp izglītības ministre Ina Druviete rosinājusi «virzīties uz to, lai mazinātu pirmsskolas izglītības iestāžu šķirtību pēc valodas principa». Cik agri sākt latviešu valodas apguvi, kam tā nav dzimtā?
O. I.: – Bērnam, kam bērnudārzā latviešu valoda, kultūra mācīta labā līmenī, tiešām ir mazāk problēmu ar valodas apguvi skolā. Pirmsskolas sagatavošana mums ir vispieprasītākā programma, jo vecāki saprot, cik svarīgi iedot labu startu skolai. Polikulturālisms, daudzvalodība ir šodienas laika iezīme, skolas beidzējam būtu jāzina četras valodas. Nesaprotu, kāpēc latviešu valodas prasmes sertifikāts tiek izsniegts 9. klasē, lai gan bērni turpina to apgūt līdz 12. klasei, bet, tā vietā, lai skola ar valstiski atzītu dokumentu novērtētu viņu zināšanas pēc 12. klases, viņiem jāiet uz Valsts valodas centru atkal kārtot eksāmenu, lai paaugstinātu kategoriju? Kāpēc valsts, kas tādu uzmanību pievērš svešvalodu apmācībai, nesertificē angļu valodas eksāmenus, piemēram, British council, kas ir eiropeiski atzīta valodas kategorija, lai bērnam nav eksāmens jākārto vēlreiz?
J. V.: – Piecu sešus gadus veco bērnu izglītības programmas ir obligātas, bet, uzņemot bērnu skolā, izziņas neesamība man nedod tiesības pārbaudīt bērna zināšanas, ar likumu ir aizliegta jebkāda testēšana. Gadījumu, kad 1. septembrī konstatēju, ka bērns neatpazīst burtus dzimtajā valodā, nemāk skaitīt līdz desmit, ir ļoti daudz. Problēma ir arī pirmsskolas izglītības iegūšanas kvalitātē, pēctecībā, kvalitāte katrā iestādē ir ļoti atšķirīga.
O. I.: – Cik dažādi mēs esam, tik dažādas ir arī mūsu lingvistiskās spējas. Piemēram, tie, kam ir labāka muzikālā dzirde, arī labāk apgūst valodas. Druvietes kundze saka, ka skolai jābūt bērniem draudzīgai – no vārdiem vajadzētu pāriet pie darbiem!
– Ņemot vērā minētos aspektus, kā vērtējat jaunās valdības koalīcijas līgumā ierakstīto apņemšanos no 2018. gada septembra valsts un pašvaldību mazākumtautību skolās visus priekšmetus, apgūt valsts valodā? Tā jau raisījusi protestus, lai gan konkrētas aprises vēl nav, jo vairāk – valdība pārcēlusi termiņus priekšlikumu izstrādei no maija uz 2014. gada oktobri – uz laiku pēc vēlēšanām.
O. I.: – Sabiedrība noteikti protestēs, bet nevis pret latviešu valodu, kultūru, Latviju, bet pret sakausēšanas katla veida integrācijas modeli.
– Vai uz to arī nav vērsta sabiedrības integrācijas programma ar tekstiem par iekļaujošo latviešu valstsnāciju, ka par latvieti var ne tikai piedzimt, bet arī kļūt?
O. I.: – Rīga – Eiropas kultūras galvaspilsēta ir burvīga integrācijas platforma. Šādas tēmas projekta ietvaros klausījos bērnu priekšnesumus par Mihailu Barišņikovu latviešu un angļu valodā. Ar kādu cieņu bērni stāsta par Rīgu, rokoties tās vēsturē, ar kādu patriotismu viņi to dara! Un dažādās valodās.
J. V.: – Piekrītu Druvietes kundzes teiktajam, ka mums jādomā, kā pēc iespējas veiksmīgāk nodrošināt latviešu valodas apguvi skolā. Bet vai mācību priekšmetu mācīšana latviešu valodā būs valodas pielietojumu palielinājums vai mācību priekšmeta profanācija? Efekts būs vājāks, nekā gaidām. Mums jādomā par to, kā mācām latviešu valodu un kas to māca. Kur ņemsim cilvēkresursus un finanses šā priekšlikuma realizācijai? Kur es ņemšu mācību grāmatas, par ko es tās pirkšu? Vai būs nauda, ja 2014. gadā, salīdzinot ar 2013., finansējums mācību līdzekļiem sarūk? Astoņpadsmit savas dzīves gadus esmu veltījusi, lai izveidotu šo izglītības modeli, kopā ar pedagogiem vairākas stundas dienu, nakti izstrādājuši programmas. Nezinu, kā skatīšos acīs saviem pedagogiem, ja šis būs jāizmet un atkal jāveido kaut kas jauns, par kura pareizību man nav pārliecības!
Kāpēc negribam atskatīties Latvijas pirmās republikas pieredzē, kad pastāvēja septiņu mazākumtautību skolas, tostarp Ulmaņa laikā? Pētīju šo tēmu savā disertācijā nevis tāpēc, ka gribētu atražot šo modeli, bet lai paņemtu labāko, ko varu pielietot skolā. Bija trīs likumā noteikti priekšmeti, kuri jāmāca latviešu valodā: latviešu valoda, Latvijas vēsture, Latvijas ģeogrāfija.
O. I.: – Igaunija tagad arī gājusi šo ceļu. Mums skolā ir starpkultūru saiknes koncepcija, kulturoloģija. Ja runājam par angļu kultūru, apgūstam angļu literatūru, ģeogrāfiju, par krievu – krievu kultūru, vēsturi, ģeogrāfiju. Sākumskolā mācām ne tikai valodu, bet arī latviešu tradīcijas. Valodas prasmes bez kultūras zināšanām nav pilnīgas.
– Ina Druviete melo, sakot, ka Latvija ir viena no retajām valstīm ES, kura par valsts līdzekļiem nodrošina nacionālās identitātes mācīšanu un saglabāšanu skolās?
J. V.: – Nevaru teikt, ka viņa klaji melo, bet viņa nemin kultūrvēsturisko un sociālekonomisko kontekstu. Daudziem šķiet, ka Latvijā krievi parādījās tikai līdz ar padomju varas iestāšanos, kad sabrauca gastarbaiteri. Neapšaubāmi, cittautiešu pieplūde padomju laikos bija lielāka. Bet no kurienes Latvijas pirmajā republikā bija mazākumtautības? Tā ir mana Latvijas pilsoņa, pedagoga sāpe, ka visu laiku runājam par Latvijas neatkarību, suverenitāti, kultūras un vēstures mācīšanas nepieciešamību, patriotismu, bet valsts neuzskata par nepieciešamu obligāto eksāmenu Latvijas vēsturē! 2013. gadā CE Latvijas un pasaules vēsturē izvēlējās tikai 9% izglītojamo, izpildot tikai 37% apjoma. Par kādu patriotismu mēs varam runāt!
O. I.: – Kad mēs 4., 5. klasē ieviesām novadpētniecību, izzinājām visus Latvijas reģionus, nacionālos tērpus, kultūras tradīcijas, lai saprastu, tostarp, kā veidojušās Dziesmusvētku tradīcijas, latvieši man teica: ko jūs, Olga, kam tas ceturtklasniekam!
– Jūtat, ka mazākumtautību izglītība kļuvusi par politiķu ķīlniekiem? No vienas puses, ir labējie nacionāļi, kuriem ir uzstādījumi par mācībām tikai latviešu valodā, no otras puses – protestu rīkotāji, tostarp Latvijas Krievu savienība jeb bijusī politiski bankrotējusī PCTVL, kas, konkurējot ar Saskaņas centru, mēģina saasināt situāciju, cenšas jūs paraut līdzi?
J. V.: – Izglītības politika ir kļuvusi par radikāļu cīņas lauku, kam patiesībā neinteresē reālā izglītības kvalitāte. Radikāļi plosa Latvijas bērnu izglītību, rauj pa labi, pa kreisi. Direktori ir kļuvuši par ķīlniekiem. Kā mūsu izglītības programmās parādās mācību priekšmeti! Vienmēr pirmsvēlēšanu periodā politiskās provokācijas gan no labējiem, gan kreisajiem radikāļiem ļoti spilgti uzpeld. Mēs Latvijā esam palikuši ļoti maz, esam sociālekonomiskā spriedzē – labvēlīga augsne, lai provokācijas dotu sulīgus augļus. Kam šie augļi būs? Radikāļiem vai tautai? Latvijai vai konkrētiem politiskajiem spēkiem?
– Tagad atkal būs vēlēšanas un šīs tēmas saasināšana. Ko jūs darīsiet – iesiet līdzi protestos, kuros sauks viena grupa, vai pārlaidīsiet klusu šo periodu ar domu: beigsies vēlēšanas, viss normalizēsies?
J. V.: – Šajā laikā visiem jābūt pietiekami gudriem, lai neuzķertos uz provokācijām, bet tas nenozīmē, ka pedagogiem ir jāklusē. Pedagogiem ir jārunā kā profesionāļiem un vispirms – jānodrošina kvalitatīva izglītība. Skolotāju vieta ir skolā, bērnu vieta – skolas solā. Vecākam ir iespēja izvēlēties, bet pedagogiem ir jāsēžas ar IZM pie sarunu galda un jābūt iespējai profesionāli ietekmēt šo procesu. Man ir sajūta, ka dažreiz tiekam uzklausīti tikai tāpēc, lai ierakstītu Ministru kabineta anotācijā, ka bija diskusija ar pedagogiem.
O. I.: – Es vēlētu IZM būt racionālai, jo aiz dažādām politiskiem lozungiem stāv cilvēku darbs. Mums nav liels cilvēku resurss! Ir uzstādījums atgriezt mūsu cilvēkus, bet baidos, ka ar šo kārtējo reformu nenāk vēl viens izbraukšanas vilnis. Valstu vidū notiek cīņa par galveno – cilvēku resursu! Somi, kam ir labākā izglītības sistēma, to ir sapratuši, un viņi savu izglītības sistēmu nereformē 25 gadus! Kāds ir jauniešu īpatsvars skolu pedagogu vidū, ko mēs darīsim pēc pieciem gadiem? Es pēc pieciem gadiem aiziešu pensijā, un tādu kā es skolās ir ļoti daudz!
J. V.: – Man kā pedagogam sirds sāp, kad redzu, ka 40–50% absolventu brauc studēt uz ārzemēm, turklāt ar smagu sirdi, sakot, ka neredz sev Latvijā nākotni, darbu.
O. I.: – Skaldīt cilvēkus dažādās grupās, tostarp pēc tautības, var līdz bezgalībai, bet kaut ar netīro ūdeni neizlietu arī bērnu! Latvijas krievi, kas te dzīvo, arī ir daļa no šīs kultūras sakausējuma. Nevar iet pret kultūrvēsturisko kontekstu! Nav vērts tērēt visu dzīvi strīdos! Mazāk jāstrīdas par valodu, bet jādomā par vērtībām!