Viļakietis Vilis Bukšs ir ļoti daudzpusīgs, viņa interešu uzskaitījums vien aizņemtu veselu sleju, taču daudziem viņš pazīstams tieši kā laika zīmju vērotājs.
Gadu gaitā sakrātie pieraksti apkopoti 28 kladēs, bet arī bez tām viņš lieliski atceras, kāds kad bijis laiks. Saruna ar V. Bukšu notiek Pavasara Mārā – 25. martā – vienā no zīmīgajām dienām, kas rādot, ka šogad varētu būt vēss pavasaris un arī vasara.
Vaicāts, vai šogad pavasaris nav neparasti agrs, laika vērotājs aprāda, ka nebūt ne: pirms septiņiem gadiem 25. martā viņš esot atklājis peldēšanās sezonu. Ledus tad Viļakas ezerā jau bija pazudis, bet šorīt gan vēl bijis. Šogad peldēšanās sezonu sācis vēl par pāris dienām agrāk – par spīti tam, ka viens dīķa gals bija aizsalis. Peldēšanos turpināšot līdz pat vēlam rudenim, bet pērn to izdevies pavilkt līdz pat 31. decembrim.
Arī putni citos gados bijuši klāt ap šo laiku. Piemēram, lauku cīruļi šogad redzēti 24. februārī, un arī 1989. un 1990. gadā tie jau bija klāt 22. februārī. 1990. gadā februāris un marts bija tik silts, ka pirmā māllēpe manīta 25. februārī. Šogad gan neesot atradis nevienu, jo šīs ziemas kailsals pamatīgi sastindzinājis zemi.
– Ko rāda šajā Māras dienā notiekošais?
– Ja sals ir naktī, tad ir ticējums, ka tas turēsies vēl 40 dienas. Tāds īsts aukstums šajā pusē nebija, bet varbūt citur bija. Toties vakar un šorīt no rīta bija lietus un vietām slapjš sniegs, plus vēl ziemeļaustrumu vējš, un tas viss liecina, ka tādas būs turpmākās 40 dienas. Lai gan meteorologi prognozē, ka būs karsta vasara, šāda Māras diena var arī norādīt, ka vasara būs tieši pretēja – vēsa. Arī par ziemu ir ticējums: ja tās nav, tad nav arī ko gaidīt vasaru. Varbūt tas karstums būs kaut kur citur, piemēram, Amerikā, kur ziema bija ļoti auksta un sniegota. Parasti jau tā arī ir: ja siltas ziemas, tad vasaras labākajā gadījumā ir vidējas. Pēdējās karstākās vasaras bija tieši tad, kad bija īsts aukstums un sniegs. Arī gājputnu atgriešanās liecina par garu, salīdzinoši vēsu pavasari ar salnām maija pirmajā pusē. Zīmes norāda arī uz to, ka vasara (vēl gan jāvēro pavasarī notiekošais) var būt ar izteiktiem kritumiem: sausumam sekos stipras lietusgāzes ar vēsu laiku. Tas var arī dot mājienu par neražas gadu.
– Tas attiecas arī uz pirmo pērkonu?
– Jā, tā arī ir viena no būtiskām pazīmēm. Šogad tas ierūcās 22. martā, un tā arī ir nozīmīga diena, tā saucamā 40 putnu diena. Tāpat – ja Pavasara Mārā kaut kur ducina pērkons, tas nozīmē, ka raža būs ne visai laba. Vairāk jārēķinās ar vēsāku, nevis karstāku laiku. Gribu gan uzsvērt: lai kādas ir pazīmes, viss jāskatās kompleksi.
– Vai ir zīmes, kas nepiepildās vai neieliekas nekādos rāmīšos?
– Jā, gadās arī tādas. Piemēram, pērnvasar bija bagātīga liepziedu raža. Tā bija tik izteikta, ka varēja domāt – būs sniegota ziema. Tomēr citas pazīmes norādīja uz pretējo. Arī rudenī bija skaidras norādes uz papliku ziemu – jo agrāk sniegs uzkrīt, jo ziema var būt aukstāka, bargāka. Bet šogad sniegs uzkrita ļoti vēlu – novembrī un uz īsu laiku. Par sniegotu ziemu liecina arī tas, ka sniegs uzkrīt uz lapām, bet šogad tā nebija.
– Vai jūs ik dienu izejat dabā un to vērojat?
– Cenšos, bet ne vienmēr iznāk, jo darbs Viļakas bibliotēkā, kur esmu datorspeciālists, paņem savas stundas. Taču diezgan regulāri izstaigāju tādu apli – vidēji 14–18 kilometru. Maijā, kad man ir atvaļinājums, tad vispār dzīvoju dabā.
– Kāpēc tieši maijā?
– Tas man ļauj iešūpoties. Nometu lieko apģērbu, arī apavus un staigāju šortos un basām kājām – kurpes neuzvelku līdz pat Miķeļiem. Tā es ar strauju lēcienu ieeju vasarā. Pat tad, ja vasara nav ļoti saulaina un jauka, maijā es noķeru to dabas fluīdu. Savu artavu dod arī tas, ka savulaik aktīvi sportoju un cenšos savu ķermeni arī tagad uzturēt možu. Tas dod izturību, ko lieku lietā, ejot garos pārgājienos.
– Tie tad ir kā logs uz dabas pārsteigumiem?
– Vispār daba (it īpaši pavasarī) pārsteigumus dāvā ik dienu. Jau pirmajās pārgājiena desmit minūtēs kaut kas atklājas. Skaties tikai ar platām acīm – uz tauriņiem, skudriņām, bitītēm... Starp citu, šogad bites ir ļoti agresīvas. Pirmās, kas bija izlidojušas, jau mani sadzēla. Lai gan parasti tās nekad tā nedara. Un tas liecina par nelabvēlīgiem laika apstākļiem aprīlī. Par tālāku periodu gan to pateikt nevar, kā liecina mani pastāvīgie vērojumi, vairāk norāžu var sniegt vēju virzieni nozīmīgās dienās. Un vēl – jāskatās gan vecā, gan jaunā stila datumi. Tātad ne tikai 25. marta Māras diena, bet arī pēc vecā stila 7. aprīlī.
– Kurš ir precīzāks?
– Vispār jau ir nobīdes. Nedēļas vai desmit dienu garumā. Es to skaidroju ar kalendāru sajaukumu. Mūsu senči jau sekoja vecajam kalendāram līdzi. Jāņem vērā gan viens, gan otrs. Ja abās dienās laika apstākļi ir līdzīgi, tad var diezgan droši paredzēt, kas notiks.
– Un ja nu neizdodas pareizi noprognozēt?
– Man jau nereti pārmet – ko tu ar tām zīmēm, tās jau tagad ir sajauktas, nav kā senāk. Es jau arī neko neapgalvoju, es prognozēju. Esmu vēl ceļā uz tām zinībām, kas bija mūsu senčiem. Tās ir apputējušas, un daudz kas ir aizmirsts. Es sevī jūtu nepieciešamību tos putekļus palēnām notraust, ieskatoties dabā. Jo nav tā, ka tā galīgi neko nesaka. Mēs vienkārši esam attālinājušies un tās zīmes nesaprotam.
– Pavasaris daudziem nāk ar spēku izsīkumu. Kur ņemt enerģiju un dzīvesprieku?
– Vislabāk sākt gada atskaites punktu martā, nevis 1. janvārī. Tas ir labākais laiks norūdīt organismu, priecēt acis un sildīt dvēseli. Izmantot katru brīvu brīdi un iet dabā. Regulāri. Tas ritms ļaus atspirgt, nokratīt sārņus, un būs vieglāk pārvarēt stresus un grūtības. Mēs taču esam dzīvība, nevaram būt atrauti no dabas. Ja tā notiek, tas līdzi nes depresijas, visādas kaites. Katrā ziņā – jāiet laukā atvērtām acīm. Uzliec roku uz asniem un jūti, kā tur iekšā dzīvība mutuļo. Iemet mutē pa kādai tikko uzplaukušai lapiņai, nātrītei, pienenītei. Tavs organisms būs pateicīgs par to. Rokas noberz ar mālu un noskalo tekošā ūdenī. Viss dabiskais dod spēku. Visi elementi jābauda: ūdens, uguns, gaiss, zeme. Esi iekšā procesā – tā ir dzīve, piedzīvojums. Dabā esi patiess, jo tā neliekuļo, bet ir tāda, kāda ir.
– Jūs vēl arī redzēto pierakstāt. Cik klades šobrīd ir pilnas?
– Nu jau 28. Bet neesmu vecmodīgs, izmantoju arī jaunās tehnoloģijas. Gan tviteri, gan blogu. Esmu iecienījis fotografēšanu. Bildes man palīdz atsvaidzināt redzēto, ļauj precīzāk pierakstīt, kas bijis tajā dienā. Kad atgriežos no pārgājieniem, bilžu man ir simtiem. To sašķirošana prasa darbu – salikt pa plauktiņiem: pavasaris, vasara, rudens. Šobrīd neesmu pat īsti aizvēris ziemas albumu. Tur ik pa laikam pielieku kādu sniegotu skatu. Fotogrāfijas pārlūkojot, izdodas ieraudzīt brīnumus, ko ar neapbruņotu aci neizdodas piefiksēt.
– Vai vienmēr esat bijis tik jūtīgu sirdi un redzīgu aci?
– Tas sākās bērnībā pēc tam, kad sešu gadu vecumā nogalināju mazu vardīti. Nezinu – kāpēc, kas man lika to darīt. Tas mani izmainīja. Atceros, kā pēc izdarītā sāku raudāt, un tad notika lūzums. Modās līdzjušana vājākajam. Tas mani vada visu dzīvi. Tā arī eju dabā. Un vēl ko iesaku – tveriet laimīgos mirkļus! Tās ir vislētākās un visiedarbīgākās zāles. Un kustēties vairāk. Kad savulaik strādāju Žīguros kultūras namā, braucu uz turieni ar velosipēdu neatkarīgi no laika apstākļiem. Pat 30 grādu salā, kad gandrīz ausis apsaldēju. Var jau teikt – dumjš kas dumjš. Bet man patīk pašam kustēt, nevis sēdēt mašīnā. Just adrenalīnu.