Intervija ar Opermūzikas svētku veidotāju un ārstu Daini Kalnu: par naudas trūkumu valsts aizsardzībā un veselības aprūpē, par to, ka zivs pūst no galvas, par to, vai kultūras darbiniekiem jāreaģē uz politiskiem kairinājumiem.
– Jūs esat pieredzējis padomju represijas, labi atceraties krievu laikus. Vai rodas kādas asociācijas ar mūsdienām?
– Tas, kas te, Latvijā, tagad notiek, sāk man atgādināt padomju laikus. Krievijas prezidents Putins mierīgi nogriež vienai valstij daļu, un pasaule mierīgi noskatās. Briesmas mums klauvē pie durvīm. Bet premjerministre Straujuma izsakās, ka nākamgad vajadzēs palielināt budžetu aizsardzības jomā. No šodienas to vajag darīt! Latvijā ir vajadzīgas NATO militārās bāzes, un aizsardzība jāfinansē visām ES valstīm kopīgi, jo mēs esam robeža ar Krieviju. Ja, nedod dievs, te nāks iekšā okupanti, mēs nepaspēsim iedarbināt nekādu 5. pantu un Latvija ātri vien tiks okupēta. Mums nav vajadzīgi tanki un bruņumašīnas, kas iet uzbrukumā, mums vajadzīga vismodernākā aizsardzības tehnika. Tagad Zemessardzei tiek domāts par jauna apģērba iegādi. Piedodiet, Cēsu pulka Skolnieku rota* bija tērpusies tajās pašās skolas drēbītēs, kad devās pirmajā kaujā. Primārais taču ir morālais aspekts, patriotisms un cīņas spars, bet karot var arī privātās drēbēs, galvenais – lai pareizie ieroči. Gan morālā, gan gluži militārā ziņā. Tagad mēs nezin kāpēc ceram, ka varbūt kāds mūs izglābs, bet dzīvē notiek citādi: ja tu pats par sevi nerūpēsies, tapsi par zaudētāju. Ja mēs par kādu nieku sliktāk dzīvosim, to taču var pārciest, bet aizsardzībai naudu nedrīkst žēlot. Turklāt, ja gribi mieru, gatavojies karam.
– Jūs ilgu laiku esat bijis ārsts. Noteikti esat vērtējis šodienas veselības aizsardzības sistēmu, kurai arī naudas nepietiek – tāpat kā militārajai aizsardzībai.
– Sāpīgi skatīties, kas tagad notiek veselības aizsardzības jomā. Tas ir noziegums, ka tika likvidēta Rīgas 1. slimnīca. Protams, pavisam mirusi šī slimnīca nav – tagad tur ir dienas stacionārs. Bet savulaik tā bija vislabākā skola jaunajiem ārstiem, kurus vadīja izcili ķirurgi, šī slimnīca bija pamats visiem jaunajiem dakteriem, tur bija aprite, viss notika ātri un kvalitatīvi. Bet kas notiek Gaiļezerā? Kaut kas nav pareizi ar algoritmiem... Slimniekus tur bieži vien tikai sūta no viena kabineta uz citu, neviens ar viņiem kārtīgi neaprunājas. Ir pat tādi kuriozi bijuši, ka slimnieku, kas knapi turas kājās, sūta mājās, bet tiem, kas ievesti slimnīcā, pa trīs četrām stundām liek gaidīt, kamēr kāds ārsts viņiem pievērsīs uzmanību. Tā taču ir spīdzināšana. Kāds man tuvs cilvēks bija smagi saindējies, bet tikai pēc septiņām (!) stundām kāds beidzot attapās viņu ievietot reanimācijas nodaļā. Esmu strādājis Jūrmalas slimnīcā par dežūrķirurgu, un tur vajadzīgā palīdzība vienmēr tika sniegta pusstundas laikā. Un kas notiek laukos? Ārsti braukā pa simts kilometriem, dzemdētājas mirst ceļā uz slimnīcu, sirdzējus ar apendicītu vadā līkumu līkumiem, kas ir gan laika tēriņš, gan izmaksā lielu naudu. Visās rajonu slimnīcās strādāja lieliski, universāli speciālisti, bet viņus visus noņēma no distances. Medicīniskās palīdzības sniegšanai jābūt maksimāli tuvu mājām, bet slimnieki tiek vazāti simtiem kilometru nezin uz kurieni.
– Tā taču ir mežonīga līdzekļu šķērdēšana.
– Protams. Visu varēja apvienot gudri veidotā dispečeru tīklā. Pašvaldības jau bija nopirkušas savām ātrās palīdzības brigādēm medicīnas transportu un aprīkojumu, bet visus šos ieguldījumus nu var ierakstīt skurstenī: notika kaut kāda ne visai izprotama reforma, kuras rezultātā likvidēja gan vietējās ātrās palīdzības, gan mazās slimnīcas. Bija tāds gadījums. Cilvēks Vangažos guvis galvas traumu, viņš tiek vests uz Siguldu, tur pacientu pēta un konstatē, ka viņu tomēr var pārvietot uz Rīgas slimnīcu. Bet laiks rit – šajās manipulācijās paiet trīs stundas, kaut gan no Vangažiem līdz Rīgai varēja aizbraukt divdesmit minūtēs. Par cilvēku absolūti netiek domāts. Taču viss vai gandrīz viss tiktu atrisināts, ja būtu tomēr atstātas lokālās slimnīcas ar nelielu personālu, vienu ķirurgu un ginekologu. Ķirurgam nemaz nav jādežurē slimnīcā – vajadzības gadījumā viņš uz turieni var atbraukt no savām mājām. Visus resursus var izmantot racionāli, kaut gan tagad viss ir vērsts uz centru, par perifēriju aizmirstot. Centram dod lielo naudu, kamēr vienkāršajiem cilvēkiem, kas dzīvo provincē, nekas nepaliek. Un vēl tas absurds, ka ģimenes ārstiem nu jākļūst par nodokļu inspektoriem! Tos, kuri ir nelaimīgi, pataisīs vēl nelaimīgākus: cilvēkam, kuram nav darba, tiks liegta arī medicīniskā palīdzība. Un šādu likumu grib ieviest! Zināt, franču gleznotājs Ogists Renuārs pirms vairāk nekā 100 gadiem ir teicis, ka korupcija un – pat vēl ļaunāk – stulbums ir raksturīgas varas iestāžu īpašības.
– Jā, cilvēka daba nemainās gadsimtu gaitā... Jūs runājāt par aizsardzību, par militārajām vajadzībām. Bet armijai ir vajadzīgi karavīri, kas ir spēcīgi, labi izglītoti utt. Taču pagaidām izskatās, ka liela daļa jauniešu, kas ir jauniesaucamo vecumā, ir neveseli, nopīpējušies, nodzērušies...
– Vārgums izriet no audzināšanas sistēmas. Par fizisko un garīgo tonusu jādomā jau kopš bērna ieņemšanas brīža. Pat pirms tā! Būtu pareizi atteikties no alkohola lietošanas pusgadu pirms bērna ieņemšanas, nemaz nerunājot par to, ka topošās māmiņas atļaujas smēķēt. Tad nav jābrīnās, ka bērns nepārtraukti slimo. Turklāt cilvēka organisms ir radīts kustībai. Ja nav kustības, organisms neizstrādā endorfīnus, rodas hronisks diskomforts. Tad jaunietis ķeras klāt visādiem spaisiem, arī spēcīgākām narkotikām, kļūst agresīvs... Man bērnībā bija skolotājs, klases audzinātājs Visvaldis Vilce, un viņš regulāri starp klasēm rīkoja futbola, basketbola, vieglatlētikas mačus. Fizkultūras stundās maksimāli gājām ārā. Bērniem no mazām dienām vajadzīgs svaigs gaiss, kustības, un, ja bērns tiks pareizi audzināts, viņš derēs arī dienestam armijā. Es jaunībā armijā nodienēju trīs gadus. Tas manī nostiprināja raksturu, es zināju, kāds man ir mērķis. Bet tagad nereti ir tā, ka dēliņš nevar un nevar pārcirst to nabassaiti ar mammiņu. Un viņam ir labi – mamma uztaisa ēst, ir jumts virs galvas, pat sieva nav vajadzīga. Bet ir arī tas, ka diemžēl vērojama pēctecība: vectēvs alkoholiķis, tēvs alkoholiķis, nu arī dēls... Smadzenes trešajā paaudzē jau deģenerējušās. Jāatzīst, ka deģenerācija vienmēr sākas no galvas...
– Jūs domājat – zivs pūst no galvas?
– Kā tad. Nu, paskatieties, kādas kaislības mūsu valdība atļāvās sakarā ar 16. martu. Esmu bijis Lestenē vairākkārt, domājis par tiem 80 000 jaunu puišu, leģionāru, kas krita kaujās pret sarkanajiem. Tik daudzām ģimenēm sabeigta dzīve. Ja mēs nedrīkstam viņus atcerēties un godināt pie sava – sava! – Brīvības pieminekļa, tad ko mēs vispār drīkstam? Mūsu valdība uztraucās: ak, ko teiks Rietumi, ja ministrs Einārs Cilinskis ies gājienā 16. martā? Tas, ka Ukrainai atņem teritorijas, nav nekas sevišķs, par to Rietumi neceļ ne ausu, bet, ka Cilinskis ies kopā ar leģionāriem, Rietumi šaus uz viņu ar lielgabalu vai kā? Bet tur ir cita lieta. Cilinskis bija labs ministrs, viņš iekaroja simpātijas, tāpēc viņu vajadzēja padzīt, lai nenoņem popularitātes punktus Vienotībai.
– Pieminējāt Ukrainu. Šķiet, ka šis temats dala Latvijas iedzīvotāju viedokļus pat vēl vairāk nekā 16. marts.
– Nav runa tikai par Latviju vien. Putins ir nozombējis savu tautu tiktāl, ka tā palikusi par satrakotu pūli. Un tas jau kļūst bīstami. Mēs te baidāmies, ka kritīsies ekonomikas apgriezieni, bet ko baidīties par šiem apgriezieniem, ja varam zaudēt daudz vairāk – brīvību? Baidīties par to, ka nedabūsim krievu naftu? Mums mežā katru gadu sapūst aptuveni viens miljons kubikmetru kokmateriālu. Ja to visu pārvērstu enerģijā, mēs mierīgi varētu iztikt bez Krievijas gāzes. Mēs varētu izdarīt daudz ko, tikai nedrīkstam būt stulbi un bailīgi. Jāatceras arī tas, ka uz Krieviju nevar paļauties, – tas ikvienam gudram cilvēkam ir skaidrs. Krievija uzspļāva virsū Budapeštas līgumam**, meloja par to, ka neanektēs Krimu un tā tālāk. Putinam apetīte augs ēdot, un nebūs brīnums, ja viņš pavēlēs doties tālāk Ukrainā. Putins Krimu paņēma ar baltiem cimdiem, tad kāpēc gan nepamēģināt iet tālāk, ja viss notiek tik gludi? Pasaule tikai noskatās... Viss ir tik mierīgi, ka sāk jau šķist, ka lielvaras visu ir sarunājušas un ka ir noslēgts kārtējais Molotova–Ribentropa pakts. Tagad mēdz teikt, ka kultūras cilvēkiem nav ko jaukties politikā, jo viņi tik un tā neko nevarot mainīt. Tā jau arī izskatās: piketā pie Krievijas vēstniecības redzēju tikai vienu cilvēku no kultūras jomas – Evitu Sniedzi. Varbūt bija vēl kāds nepazīstams... Taču ir arī citi piemēri: pirms 70 gadiem Konstantīna Čakstes izveidotās pretošanās kustības Latvijas Centrālā padome biedri – kultūras darbinieki – parakstīja memorandu, kurā bija izteikta prasība atjaunot Latvijas Republiku. To parakstīja, piemēram, komponists Jāzeps Vītols...
– ... arī arhitekts Eižens Laube, valodnieks Jānis Endzelīns un citi.
– Tieši tā. Nav jau svarīga profesija, galvenais ir tas, vai tu neesi remdens. Jo remdenos izspļauj. Bet tādi nu mēs noteikti negribam būt. Vismaz pats sevi jūtu kā cilvēku ar karstu sirdi. Taču šobrīd jūtos ļoti nomākts, skatoties un vērtējot to, kas notiek Latvijā un ārpus tās. Tā vietā, lai vienotos par kopīgiem mērķiem un valsts aizsardzību, latvieši grauž nost cits citu – no amata nometa Žanetu JaunzemiGrendi, Eināru Cilinski, nu gatavojas noēst Baibu Broku. Suņi parasti pārtrauc kauties, kad sajūt tuvojamies vilku. Latvijā viss darās tieši otrādi.
* Cēsu kaujas risinājās 1919. gada vasarā, kad apvienotās igauņu un latviešu karaspēka vienības sakāva Latvijas un Igaunijas valstiskuma apdraudētājus – vācu landesvēra un Dzelzs divīzijas daļas, tā ir viena no spilgtākajām epizodēm mūsu valsts vēsturē. Šajās kaujās piedalījās tikko no skolas sola nākuši jaunieši, kas pirms tam nebija lietojuši ieročus, taču mīlestība pret Tēvzemi, valstiskuma apziņa un nesalaužams cīņas spars nesa viņiem uzvaras.
** Budapeštas 1994. gada līgums – sakarā ar Ukrainas atteikšanos no kodolvalsts statusa šis līgums garantēja Ukrainai teritoriālo neaizskaramību, suverenitāti un nepieļāva ievest nekādu svešzemju karaspēku.