Spoku vieta – tā Kupravu dēvē vietējie ļaudis, jo no ciemata, kur savulaik mita ap 2000 iedzīvotāju, palikusi labi ja trešā daļa.
Lielākoties gados vecāki ļaudis. Darba te nav, tāpēc jaunie kopā ar bērniem devušies tā meklējumos uz citām Latvijas vietām vai ārzemēm. Par bijušo uzplaukumu liecina vien drenu cauruļu rūpnīcas, lielo dzīvojamo ēku un citu celtņu vraki.
Kupravas pagasts ir ne tikai vismazākā teritoriālā vienība Viļakas novadā, bet arī visā Latvijā. Tā labākie laiki bija pagājušā gadsimta 60.–80. gadi, kad te tika uzcelta viena no lielākajām drenu cauruļu rūpnīcām, jo šīs puses māls izrādījās ļoti piemērots ne tikai caurulēm, bet arī keramzīta oļu un fasādes ķieģeļu ražošanai. Strādnieku vajadzēja daudz, un tie te arī ieradās no visas plašās padomijas, radot visai raibu dažādu tautību musturu. Lai atbraukušajiem būtu kur dzīvot, tika uzceltas sešas piecstāvu paneļnīcas, un bija plānots būvēt vēl, jo dzīvojamās platības trūka. Tā kā vietējā skoliņa izrādījās par mazu jaunajai audzei, 1978. gadā durvis vēra arī iespaidīga mācību iestāde – plānota teju 600 skolēniem.
Taču līdz ar pārmaiņu vējiem nevienam nevajadzīga izrādījās rūpnīcas produkcija, turklāt, kā stāstīja vietējie, nelaimes gadījumā aizgājis bojā tās ilggadējais direktors, kas bija ļoti labs vadītājs, ar labiem sakariem un izsišanas spējām, un ražotne tika lemta nāvei. Gan 160 hektāru lielā mālu atradne, gan rūpnīca tika slēgta 1992. gadā. Ražošanas plāni sabrūk 2008. gadā gan bija vareni plāni tās teritorijā izveidot māla granulu rūpnīcu, ieguldot ražotnē gan privātā investora, uzņēmuma Lateast, gan Eiropas Savienības līdzekļus – kopumā vairāk nekā miljonu latu. Tika solīts saražot 24 000 tonnu gadā. Projektu uzraudzīja Latvijas Investīciju un attīstības aģentūra (LIAA). Taču galu galā čiks vien iznāca – iekārtas atveda, testa režīmā padarbināja un tad atkal... aizveda. LIAA neko nepasāka, atrunājoties ar saudzēšanas režīmu.
Viļakas novada domes priekšsēdētājs Sergejs Maksimovs vien īsi norāda, ka notiek tiesvedība un ir uzsākti maksātnespējas procesi. Ja tie beigtos un būtu skaidrs, kas kam pieder, varētu lemt par rūpnīcas vraku nojaukšanu. Šobrīd nekas ražotnē nenotiek, taču pat tad, ja tā tiktu atvērta, šo vietu neizdotos glābt, ne arī uzlabot Kupravas demogrāfisko situāciju, jo skaidrs, ka uzņēmumā būtu nodarbināti vien pāris desmiti cilvēku. «Lai tur kaut ko darītu, ir vajadzīga gāze, kuras mums nav. Kamēr te tās nav, nekāda ražošana nenotiks,» strupi teic Viļakas novada mērs. Taču pašvaldība esot gatava atbalstīt idejas, tās gan šobrīd ir tikai iedīglī. Piemēram, par bruģa ražošanu, izmantojot «brutālu fizisku darbaspēku». Ir arī runāts ar Krievijas uzņēmējiem, bet tālāk par sarunām nav nonākts.
Par to, ka rūpnīcā nekas nenotiek, Neatkarīgā pārliecinājās savām acīm – visa plašā teritorija ir pamesta, izstaigājot to, nesatikām nevienu cilvēku. Jelkāda rosība bija samanāma tikai pie ciemata katlumājas un pie bijušās dzelzceļa stacijas, kad tur pienāca autobuss no Balviem un no tā izkāpa daži jaunieši un kāda vecāka sieviete ar iepirkumu saiņiem. Jaunieši, izrādās, mācās Balvos. Šobrīd vēl dzīvojot Kupravā, bet savu nākotni ar to nesaista.
Dzīvokli neņem pat par velti
To, ka daudzi šo vietu pametuši, liecina arī tas, ka no sešām daudzstāvu ēkām apdzīvotas ir tikai trīs, taču – arī pagaidām. Nav kas tur dzīvo, pat par velti neviens dzīvokli neņemot. «Viņi aizceļo uz neatgriešanos,» nopūšas pagasta pārvaldnieks Aleksandrs Tihomirovs. Trešajā namā no 45 dzīvokļiem aizņemti vien 15, jau tagad tur viena kāpņu telpa netiek apkurināta, jo tajā nav kas dzīvo. Pagasts plāno šo namu konsolidēt – pārvietot vienu daļu uz renovēto un nosiltināto sociālo ēku, pārējos – uz otru, vēl atlikušo paneļnīcu. Atbrīvoto būvi iesaldēs, bet – ko darīs ar trīs spokiem, kuri, pilnīgi pamesti, rotā jau tā skumjo Kupravas ainu, īsti skaidrības neesot: pat nojaukt nevarot, jo tie esot privātīpašums – piederot fiziskām personām.
A. Tihomirovs atzīst, ka viņam neesot padoma, kā atdzīvināt Kupravu: «Mans uzdevums ir rūpēties, lai cilvēkiem būtu kvalitatīvs ūdens, atdzelžošanas iekārtas lai strādātu, būtu silti un droši. Mēs esam centušies noturēt iedzīvotājus šeit un aicināt atpakaļ arī aizbraukušos, taču – kādi instrumenti ir mūsu rokās? Patriotisms? Ar to ir par maz.» Neesot jau tā, ka te nebūtu īstenots neviens projekts – par Eiropas naudu izremontēta daudzstāvu dzīvojamā ēka, nomainīts ūdensvads un kanalizācija, izveidotas jaunas attīrīšanas iekārtas, urbums un atdzelžošanas stacija. Pērn arī ceļš cauri Kupravai noasfaltēts.
Ar dzīvi apmierināti
Ir gan ļaudis, kas netaisās projām un ar dzīvi Kupravā ir apmierināti. Vienā no vēsturiskajām ēkām, bijušajā dzelzceļa stacijā, dzīvo Svetlana Fjodorova ar vīru. Meita ar mazmeitu gan esot projām – šobrīd mītot Rīgā un atpakaļ braukt netaisās. Bet dēls vispār esot Urālu pusē. Jauniem ļaudīm te tiešām neesot ko darīt, jo darba nav. Viņai kā pensionārei gan šī vieta esot labu labā: «Kas man kaiš? Man pieder puse šīs mājas: četras istabas un virtuve. Kādreiz bija pašauri, kad te atnācu stacijā strādāt, jo bija tikai divas istabas. Kad dzelzceļu likvidēja, vēl pastrādāju ēdnīcā, un tad atbrīvojās divas istabas. Vēl man mazmeitiņu jāpalīdz uzaudzināt. Ja te paliks rotaļu grupiņa, paņemšu kādu laiku pie sevis.» Ja pensija ir, tad dzīvot var arī laukos, spriež S. Fjodorova, piebilstot, ka labs atspaids ir arī dārziņš, bet, ja kas vēl vajadzīgs, aizbraucot uz Viļaku vai Balviem.
