Viena minūte pirms pusnakts

Saeimas deputāts (NA), brigādes ģenerālis (rez.) Kārlis KRĒSLIŅŠ sarunājas ar Neatkarīgo par Ukrainas notikumu sekām un mācībām.

– Vai no tā, kas notiek ar un ap Ukrainu, var sanākt nopietns lokāls karš, kurš vēlāk izvēršas plašākā militārā konfliktā?

– Es domāju, ka lokālais karš – tā ir liela varbūtība. Daži uzskata, ka tāds jau notiek. Visādi var spriest, bet es, būdams karavīrs ar 43 gadu pieredzi, uzstājoties Saeimā , teicu – paldies karavīriem, ka viņi dažas politiķu kļūdas itin kā labo, lai tas karš neizceltos.

Krievijas atbilde uz varas maiņu Kijevā bija pilnīgi asimetriska. Pirmo reizi civilizācijas vēsturē ļoti plašā mērogā tika pielietota pilnīgi jauna kara taktika, kuru The Washington Post (10.03.2014.) apskatnieki nodēvēja par «uzpeldošo» karu (popup war). Tajā militāros mērķus īsteno nevis regulārā armija ar savu hierarhisko uzbūvi, kara tehniku un smago bruņojumu, bet armija, kuru veido kareivja un terorista krustojums. Karotāju sejas tiek apslēptas, atšķirības zīmju nav, nav saprotams, kas ir padotie, kas komandieri, vadība, pavēles tiek saņemtas un nodotas apslēptā veidā. Nav redzama, atklāta un saprotama komandvadības sistēma.

Bet, ja runāt globāli, tad XXI gadsimta pasaulē Ukraina nav oriģināla vieta. Principā kaut kas līdzīgs it kā notiek Āfrikas valstīs, Sīrijā, Tuvajos Austrumos. Sākumā ir prasības vai mierīgi protesti. Un tad – sarkanā līnija. Cilvēku nogalināšana un protesti var pāraugt militāros konfliktos. Tā ir jaunā metodoloģija.

Bet, kad sākas runas par to, ka Krievijas doktrīna paredz iespēju pirmajiem lietot taktiskos kodolieročus, kļūst visai neomulīgi. Es saprotu, ka tā vairāk ir iebaidīšana,… Jo reāli tie, kas šo lietu pārzina, sajēdz, ka kodolkarā uzvarēt nevar. Bet, lai arī šāda «jokošana» vedina domāt, ka pat valstis un to valdības ir spējīgas uz pašnāvību, arī šie draudi nav izslēdzami.

– Ja kāda no kodolvalstīm var atļauties «jokot» ar kodolkaru, tad man liekas, ka šo valstu savstarpējās attiecības un šīs tēmas starptautisks regulējums top vāji. «Ukrainas epizode» ir šīs izlaidības piemērs un rezultāts.

– Skaidrs, ka nav pieļaujams jokot ar karu vai kodolkaru. Valstīm būtu jāvienojas par tēmām, ar kurām jokots netiek.

Ukrainas situācijā var saskatīt līdzību ar laiku pirms Otrā pasaules kara, kad Krieviju izslēdza no Nāciju līgas par uzbrukumu Somijai. Tad Krievija skaidroja savu rīcību praktiski ar tiem pašiem vārdiem kā tagad – tur bija sliktie, mēs palīdzējām…

Domāju, ka jebkura valsts vai ģeogrāfiskais formējums var atdalīties, bet tas ir jādara demokrātiski un atbilstoši noteiktajām procedūrām. Krievija saka – notika pašatdalīšanās. Bet, ja ir tāda iespēja, lai tā tiek pakļauta noteiktām procedūrām, kuras nedrīkst pārkāpt. Šīm procedūrām jābūt starptautiski fiksētām.

Diemžēl starptautiskie likumi un normatīvie akti ir nepilnīgi. Nav skaidra un nepārprotama risinājuma, kā kurā situācijā darboties. Nu labi – sankcijas, nu labi – nelaist cilvēkus valstī… Taču problēma atklājās jau tad, kad bija Gruzijas konflikts. Toreiz uzstājās Dmitrijs Medvedevs un nosauca desmit starptautiskos aktus, kuriem atbilstoši Krievija rīkojusies. Bet kāds Krievijas eksperts nosauca divdesmit aktus, kuri tikuši pārkāpti. Tagad tas pats. Nav pienācīga regulējuma. ANO, NATO un ES pastāv ļoti daudz problēmu lēmumu pieņemšanā. Atklājas, ka kopumā mūsdienu globālajā pasaulē nav īsti līdzekļu, kā savaldīt agresoru.

Tam jāpievērš uzmanība, pieņemot arī nacionālos dokumentus. Latvijā tie nevar būt pretrunā ar ES dokumentiem, ASV štatos tie nevar būt pretrunā ar federālo likumdošanu. Bet varbūt stingri jānosaka arī tas, ka tie nevar būt pretrunā, teiksim, ar ANO noteiktām pamatvērtībām. Tās nav kā pienākas noformulētas. Krievijas likumdošana paredz iet palīgā tautiešiem. Tas tika izmantots Gruzijā un tiek izmantots Ukrainā. Tas nozīmē, ka arī Baltijas valstīs var izveidot situāciju, kad nepieciešams aizsargāt tautiešus. Vienmēr atradīsies kāds, kas kliegs, ka mums dara pāri. Tas būtu nopietns, 21. gadsimtā nepieļaujams mūsu valsts apdraudējums. Nacionālajiem normatīvajiem aktiem ir vajadzīgas starptautiskās ekspertīzes procedūras.

– Ja jūs Ukrainas kontekstā minat Ziemeļāfriku un vēl citas vietas, tad man gribas uzdot jautājumu – kas rīkojas? Vai rīkojas valstis, vai arī valstis tiek izmantotas kā poligons kaut kādu rēķinu kārtošanai?

– Lai atbildētu uz šo jautājumu, nepieciešama papildu analīze. Atbilde nav tik vienkārša. Es joprojām pastāvu uz to, ka ir vajadzīga visu šo lietu starptautiska izmeklēšana. Sākot ar Krimu, kura neielaida starptautiskos novērotājus (ja nelaiž, tad kaut kas no vienas vai otras puses nav normāli), un beidzot ar snaiperiem Kijevā.

– Tomēr Ukraina ir pasludinājusi Krimu par okupētu teritoriju, lai arī nav definējusi, ko ar šo faktu iesāks. Vai pēc Krimas referenduma Eiropas un ASV reakcija ir pietiekami skaidra?

– Teiksim tā – reakcija vēl veidojas. Vēl nav sasniegts trešais vai ekonomisko sankciju līmenis. Ja tiktu iedarbināts arī tas, tad Krievijai būtu ļoti lielas problēmas. Bet – es saprotu, ka darbojas reālpolitika. Skaidrs, ka daudzas biznesa struktūras negribēs kaut kādu politisku iemeslu dēļ ciest lielus zaudējumus. Pagaidām grūti prognozēt, kas un kā tiks ieviests.

– Kam, jūsuprāt, pamatā bija adresēta Vladimira Putina uzruna Federālajai sapulcei. Pašai Krievijai? Ukrainai? Eiropai?

– Es domāju, ka lielā mērā Krievijai. Bet – ne tik viennozīmīgi. Tā nebija tēmēta uz vieniem vārtiem. Pēc manām subjektīvām domām, ir skaidrs, ka Krievijas vadītāji saliedēja sabiedrību.

– Tad varbūt Krievijas ārējās darbības pamatā noteica valsts iekšējā situācija? Jo, ja domāt par ģeopolitisko kontekstu, tad Krievija, manuprāt, ir samērā vientuļa, tai nav nopietnu stratēģisku partneru.

– Man šajā sakarā ir trīs pieņēmumi. Pirmkārt, paziņojums par Krievijas Federācijas bruņoto spēku varbūtēju ievešanu Ukrainā, kara iespējamība un NATO, ES, atsevišķu valstu reakcija sakarā ar kara iespējām Ukrainas teritorijā atkal ļāva Putinam nokļūt visas pasaules uzmanības centrā. Cits jautājums ir, cik tas bija viņam veiksmīgs gājiens. Tagad būtu svarīgi veikt šīs krīzes analīzi un definēt mācības.

Otrkārt, Krievijas valsts vadība baidās, ka Kijevas maidans var kļūt par Krievijas maidanu. Ja tā nebūtu, tad, iespējams, Krievijas reakcija nebūtu bijusi tik asa. Kā cita dēļ radīt situāciju, kad cilvēki sāk baidīties, neuzdrošinās runāt pretī? Jo – ja tu neatbalsti Krimas pievienošanu, tad neesi patriots. Ja esi pret, tad neesi patriots, tad esi banderovietis, fašists… Un nekā citādi.

Treškārt, saistība ar naudas, biznesa lietām. Trešajā martā Gazprom vērtība kritās par apmēram 10%, kritās rubļa vērtība… kopā zaudējumi naudas izteiksmē bija vairāk nekā 60 miljardi dolāru. Kāds zaudē, kāds iegūst. Ārzemnieki pārdeva Gazprom akcijas, bet Krievijas bagātnieki par lētu cenu uzpirka. Nākotnē viņi var būt ieguvēji.

– Tomēr – cik liela nozīme visā šajā ir militārajai komponentei un kam jānotiek, lai tā kļūtu dominējoša? Vai esam tuvu tam?

– Tālākais būs atkarīgs no tā, kāds galu galā būs sankciju apjoms un cik tās būs efektīvas. Ja tās būs efektīvas, militārie risinājumi tiks nobremzēti. Bet Ukrainā ir izsludināta mobilizācija, un tā reāli gatavojas karam. Pasaules kara iespējamības līmenis tiek fiksēts, alegoriski skaitot, cik laika palicis līdz pusnaktij. Militārā konflikta iespējamība Ukrainā ir «bez vienas minūtes pusnakts». Un nez vai kādam ir pamatotas cerības, ka Ukrainā Krievijas bruņotie spēki varēs darīt, ko gribēs, bez pretestības. Turklāt, līdzko konflikts pāraugs militārā, līdzko uz Krieviju sāks nākt krava200, ar Krimas pievienošanu saistītais entuziasms var kristies. Attaisnojums būs – Rietumi mums visu bloķē. Taču šis arguments nevar darboties ilglaicīgi.

Visu intervija lasiet 27. marta  Neatkarīgās Rīta Avīzes izdevumā