Pieci tūkstoši eiro uz galviņu
Latvijas valsts un pašvaldības ar savām iestādēm un uzņēmumiem ir ieaugušas parādos, kuru pamatsummas dzēšanai no katra pašlaik Latvijā palikušā iedzīvotāja jāpaņem vismaz pieci tūkstoši eiro.
Latvijas valsts un pašvaldības ar savām iestādēm un uzņēmumiem ir ieaugušas parādos, kuru pamatsummas dzēšanai no katra pašlaik Latvijā palikušā iedzīvotāja jāpaņem vismaz pieci tūkstoši eiro.
Latvijas valsts parāds atgādināja par sevi tieši vakar, kad valsts atdeva kreditoriem vienu miljardu eiro. Tādā veidā valdība ielika kārtējo ķieģelīti savā finanšu piramīdā, lai tā neapgāztos tieši šobrīd. Valsts nopirka laiku, lai varētu pagūt vēl vairāk aizņemties un vēl vairāk atdot. Tomēr valsts parāda neapturamais pieaugums komplektā ar valsts iedzīvotāju skaita sarukumu skaidri parāda, ka pārāk daudz laika līdz piramīdas sagrūšanai nav atlicis.
Vakar valdība atdeva principā to pašu naudu, ko bija aizņēmusies šā gada 14. janvārī. Iedzīvotājiem tāda naudas grozīšana nozīmēja papildu izdevumus, kamēr Latvija maksāja procentus dubultā gan Eiropas Komisijai par pirmo aizņēmumu, gan Latvijas valsts obligāciju turētājiem par otro aizņēmumu, kura mērķis bija dzēst pirmo aizņēmumu. Protams, būtu par daudz prasīt, lai Latvijai kāds aizdotu naudu pēc pirmā pieprasījuma vakar vai pat šodien, kad Latvija varētu nokārtot savus maksājumus bez papildu izdevumiem. Par pagājušo gadu zināms, ka valdībai parāda uzturēšana kopumā izmaksājusi 300 miljonus eiro jeb 150 eiro uz katru Latvijas iedzīvotāju. Šogad būtu likumsakarīgi maksāt vairāk, jo valsts parāds arī pagājušajā gadā pieauga. Starptautisko sarežģījumu dēļ šis «vairāk» var pieaugt neproporcionāli daudz, salīdzinot ar valsts parāda pieaugumu. Pie šiem 150 eiro jāpieskaita arī tā nauda, ko procentos par saviem parādiem samaksāja pašvaldības, kā arī valsts un pašvaldību uzņēmumi. Šo maksājumu tālākais apmērs tāpat ir miglā tīts.
Valdības izdevumi sava parāda apkalpošanai pagājušajā gadā aptuveni sakrita ar valsts parāda pieaugumu. Pēc Finanšu ministrijas aprēķiniem, valsts un pašvaldības kopā pabeigušas 2013. gadu ar 128 miljonu eiro iztrūkumu, bet daudzu gadu pieredze liecina, ka īstenībā tas būs lielāks. Latvijas kreditori prasa iekļaut valsts budžeta deficītā arī tādus izdevumus, ko Latvija gribētu uzskatīt par ieguldījumiem, kam būtu jādod peļņa. Katru gadu notiek vairākus mēnešus ilga stīvēšanās, kuras rezultātā nākas atzīt, ka Latvijas ieguldījumi Parex, airBaltic vai Liepājas metalurgā ir zaudēta nauda, kas jāiegrāmato kā izdevumi. Ja pagājušo gadu izdosies pabeigt ar 300 miljoniem eiro, tas būtu labs rādītājs uz citu gadu iztrūkumu fona.
Latvijas kreditori tomēr nepārcenšas ar Latvijas parādu iegrāmatošanu, jo tad Latvijas parādu nasta izrādītos tik smaga, ka rastos jautājumi, kā turpināt kreditēt tik bezcerīgu parādnieku. Savukārt šāds jautājums, protams, ne avīzē, nozīmētu Latvijas bankrotu tieši tajā pašā mirklī. Kreditoriem nāktos norakstīt lielāku vai mazāku daļu no aptuveni 10 miljardiem eiro, cik pamanījusies aizņemties Latvijas valsts un pašvaldības ar savām iestādēm un uzņēmumiem. Pēc tam maksātnespēja pārveltos arī uz privātajiem parādiem. Lai šādas briesmas attālinātu, pašvaldību parāda sadaļā tiek kaut kā apietas Rīgas saistības par Dienvidu tiltu vai Latvijas valsts atbildība par sava uzņēmuma Latvenergo parādiem. Ar šiem demonstratīvajiem piemēriem pietiek, lai ikvienam Latvijā palikušajam iedzīvotājam uzliktais valsts un pašvaldību parādu kopējais slogs sasniegtu un pārsniegtu piecus tūkstošus eiro.
Pašlaik grūti pateikt, kurš faktors vairāk palielina valsts parādu uz vienu iedzīvotāju: vai tie ir valsts un pašvaldību iestāžu tēriņi ar aizlienētu naudu, vai Latvijas iedzīvotāju izmiršana un izceļošana.