Izcilību nokauj instrukciju blāķi
Sarunājas Neatliekamās medicīniskās palīdzības dienesta (NMPD) direktora vietnieks un Katastrofu medicīnas centra (KMC) vadītājs Mārtiņš Šics un Pasaules kultūrvēsturiskās enciklopēdijas nekropole.info veidotājs Aivars Borovkovs. Mārtiņš Šics tika atstādināts no amata tāpēc, ka «noplūdināja datus» – Zolitūdes traģēdijā bojāgājušo vārdus – Aivaram Borovkovam, kaut gan tas nebija nekas nelikumīgs.
Mārtiņu Šicu nesen atjaunoja amatā, taču NMPD gatavojas tiesāties – ar mērķi atlaist viņu darba. Izskatās, ka NMPD vadība mēģina atrast jebkuru ieganstu, lai tiktu vaļā no Mārtiņa Šica.
– Kādā statusā tagad ir Mārtiņš Šics? Ko saka arodbiedrība?
Mārtiņš Šics: – Dokumentā, ko man deva parakstīt 5. martā, bija teikts, ka 4. martā tieku atbrīvots no darba sakarā ar uzticības zaudēšanu. Teicu, ka to nevaru parakstīt, jo esmu arodbiedrības biedrs. Tad man noteica būtiskus ierobežojumus piekļuvē pie informācijas un pienākumu pildīšanā. Ne amats, ne struktūrvienība nav likvidēti. Sākumā, kā atceraties, bija mēģinājums mani vainot par Zolitūdes traģēdijas upuru datu publicēšanu, pēc tam, kad mani atstādināja, mēģināja veikt auditu, bet arī tā rezultāti ir ar baltiem diegiem šūti: tur figurē vienīgi nepatiesības un puspatiesības. Vienā lappusē ir kaut kāda maza taisnībiņa. Taču joprojām ceru, ka beidzot tiks atrasti īstie vainīgie. Savukārt arodbiedrība uzskata, ka mani nedrīkst atlaist no darba, tam nav nekāda pamata.
– Vienīgais vainīgais Zolitūdes traģēdijā patlaban esat jūs.
M.Š.: – Jā, tikai es. Arī visbargāk sodītais. Bet, zinot valsts pārvaldes labās tradīcijas, šādi auditi parasti beidzas ne ar ko, un, netiekot galā ar cilvēku, sāksies cīņa ar institūciju. Netika galā ar Baibu Rozentāli, ķērās pie Infektoloģijas centra likvidācijas un tamlīdzīgi. Domāju, ka mobings vērsīsies ne tikai pret mani, bet arī pret manā padotībā esošajiem darbiniekiem, līdztekus cenšoties pierādīt, ka Katastrofu medicīnas centrs ir jālikvidē.
– Atceros, ka daži NMPD darboņi jau pirms laba laika mēģināja likvidēt Katastrofu medicīnas centru, līdz ar to arī jūsu amatu.
M.Š.: – Manas vadīšanas laikā neviens konkurss nekad nav bijis apstrīdēts vai izgāzies. Mans lielākais «noziegums», šķiet, ir tas, ka biju sagatavojis, manuprāt, pasaules līmeņa vienotā dienesta izveides projektu ar reģionālajiem centriem un drošības sistēmām. Šobrīd kaut kas no tā ir izpildīts, tehnoloģiskais līmenis ir daudz zemāks, nekā es biju projektā paredzējis. Daudziem nepatīk, ka es šā nepadarītā darba kārti reizēm izvelku laukā... Esmu pamatojis tiešā telefona 113 ieviešanas nepieciešamību: nevaru pieļaut, ka gadā aptuveni pusmiljons cilvēku saņems neatliekamo palīdzību vidēji pusotru līdz divas minūtes vēlāk, jo, sākumā zvanot uz 112 un pēc tam pāradresējot tālāk, tiek zaudēts vērtīgais laiks, kontakti, sarunas. Katra glābšanā atņemta minūte diemžēl vairo nāves gadījumus, un gadā Latvijā šīs divas minūtes nozīmē 20–30 mirušus cilvēkus.
Aivars Borovkovs: – Ārkārtas zvanu pieņemšana ir bez jebkādas loģikas. Ziemā, kad temperatūra bija –19 grādu, naktī braucot, pie Vangažiem ceļa malā ieraudzīju cilvēku bez drēbēm. Zvanu uz 112, un tad sākas: mani pāradresē uz Valsts policiju, tad mani pāradresē uz Rīgas rajonu, tad uz Siguldas iecirkni, saruna pārtrūkst, zvanu vēlreiz... Tiek zaudēts laiks. Ja uz 112 zvana cilvēks bez pieredzes, viņš var kaut ko sajaukt, atkārtoti stāstot, kaut ko aizmirst un tamlīdzīgi. Pareizi būtu, ja šo sarunu visā pāradresācijas gaitā no sākuma līdz beigām pavadītu sākotnējais zvana pieņēmējs kā trešais, kā sarunas vadītājs. Ja NMPD finansēšana būtu saprātīga, mirušo skaitu varētu samazināt. Esmu izanalizējis Kristapa Streiča bojāejas apstākļus. Daudzu atmiņā palikusi nepareizā versija, proti, ka viņš esot gājis bojā aviokatastrofā. Nē, viņš gāja bojā glābšanas operācijā. Katastrofas brīdī viņam bija ievainojumi, kas ir savienojami ar dzīvību.
– Šica kungs, NMPD vadība pārmet, ka jūs neesot izstrādājis algoritmus dienesta rīcībai ārkārtas situācijās.
M.Š.: – Lai es varētu veidot šos algoritmus, pirms tam bija jāsagatavo plāni, un par to bija atbildīga plānošanas daļas vadītājas vietniece. Dienestam arī nebija sagatavota jaunā programmatūra, taču bez tās nav iespējams izstrādāt nevienu algoritmu. Par programmatūru savukārt bija atbildīgs cits dienests. Rīga joprojām strādā ar veco programmatūru. Algoritms nav iespējams, ja nav tehnisko resursu. Kā var braukt ar auto, ja tev nav šā auto? Man publiski pārmet arī to, ka neesot izstrādāts un iesniegts KMC darbības plāns. Tieši otrādi: tas ir izstrādāts un apstiprināts 2013. gada janvārī, un nākamā plāna iesniegšanas termiņš ir 2014. gada septembris. Šis jautājums jau sen ir saskaņots ar Veselības ministriju. Vēl viens mans «briesmu darbs»: neesot izveidots sadarbības līgums pārrobežu sadarbībai ar Baltkrievijas pusi. Es personīgi esmu izstrādājis šo līgumu kopā ar Ārlietu, Iekšlietu, Aizsardzības ministriju, Pašvaldību savienību, Valsts datu inspekciju. Jau pirms pusgada šis līgums ir sagatavots un iesniegts, tas ir nodots arī Veselības ministrijai. Darba grupas braucienā uz Baltkrieviju es gan nevarēju piedalīties, jo biju atstādināts no amata. Vēl man inkriminē to, ka neesmu sagatavojis dienestu darbam NATO mācībās. No februāra līdz septembrim es neatbildēju par šo sadaļu, par to personīgi atbildēja direktors Ploriņš. Man un arī viņam tika melots, ka visi dokumenti ir aiznesti un iesniegti, bija pārmetumi Drošības policijai, ka tā it kā lēni skatot šos dokumentus. Kāds melo, kāds atklāti dezinformē gan NMPD vadību, gan sabiedrību kopumā.
– Pievērsīsimies Zolitūdes traģēdijai. Jūs, Šica kungs, tikāt vainots bojā gājušo cilvēku datu «noplūdināšanā» – konkrēti Nekropoles veidotājam Aivaram Borovkovam. Kā īsti bija jūsu un Aivara Borovkova sadarbība?
M.Š.: – Informācija bija nepieciešama tiem, kas strādā ar šiem datiem, un Aivars bija otrais šajā sarakstā. Lielākā vajadzība pēc šiem datiem bija Rīgas pilsētas Labklājības departamentam, uz kuru nemitīgi zvanīja cilvēki. Esmu profesionāls birokrāts, tāpēc zinu, ko nozīmē datu došana vai nedošana. Un tikai vēlāk man piezvanīja Aivars Borovkovs.
A.B.: – Mūsu gadījumā jārunā par to, ka informācijas plūsmas virziens ir pretējs. Mēs veidojam specializētu enciklopēdiju, un šādu gadījumu dēļ esam diemžēl kļuvuši par slikto ziņu aģentūru. 22. novembra rītā mēs jau paši bijām uzzinājuši 22 bojā gājušo personu vārdus. Man ir gadījies darboties ārkārtas situācijās, un, protams, es zvanīju profesionālim, ar kuru saprotos no pusvārda, tas ir, Mārtiņam Šicam. Mēs salīdzinājām pirms publicēšanas mūsu sarakstus – lai tos pārbaudītu un nekļūdītos. Ir izskanējusi sabiedrību maldinoša ziņa, ka esot bijusi kaut kāda kļūda. Nē, kļūdu mūsu sarakstā nebija.
M.Š.: – Interneta saitā nekropole.info publicētais saraksts pilnībā saskan ar to, ko publicēja Iekšlietu ministrija.
A.B.: – Pirmkārt, ziņas par cilvēka bojā eju ir publiskas. Otrkārt, Zolitūdes traģēdija bija ārkārtējs gadījums visiem, tāpēc parādījās panikas elementi, jo cilvēki nezināja, kā reaģēt uz šo situāciju. Tad tika pieņemts lēmums ierobežot informācijas apriti. Mēs pret to kategoriski iebildām, zinot to, ka šī informācija nav slēpjama. Atsaukšanās uz likumu par personu datu aizsardzību bija pilnīgi nepamatota, jo tas attiecas uz dzīvām personām. Turklāt pat šis likums paredz izņēmumu, ka sabiedrības interesēs var un vajag ziņot sabiedrībai sensitīvās ziņas arī par dzīviem cilvēkiem. Tas varētu notikt ne tikai šādas katastrofas gadījumā, bet arī epidēmijas gadījumā, tāpat arī noziedznieka meklēšanas gadījumā, kad tiek atklāts konkrēta cilvēka vecums, vārds un seja. Veidojot šo pasaules enciklopēdiju, esam konstatējuši, ka nereti daudz mazāka nozīme ir radniecīgajām saitēm iepretim sociālajām saitēm. Daudz nozīmīgāk bija tas, ka par kāda cilvēka nāvi uzzināja viņa kaimiņi vai draugi, nevis viņa radinieki, kas, iespējams, bija devušies strādāt uz ārzemēm. Kaimiņi atradās tuvāk. Krīzes situācijās sabiedrībai vispār allaž ir paaugstināta interese par notikušo: to redzam, piemēram, autoavāriju gadījumos – cilvēki nevar palīdzēt, bet apstājas, lai apmierinātu savu ziņkāri vai arī ar mobilo uztaisītu kādu bildi. Šī masveida vēlme jārespektē, jo tā objektīvi eksistē. Ar to, ka paņēmām daļu no informācijas plūsmas smaguma uz sevis, mēs atvieglojām KMC un citus informatīvos telefonus. Zvanītāji nevis atrāva glābējus no darba, bet varēja viņus interesējošo informāciju gūt pie mums. Ja runājam par klasificētu informāciju, pat likums par valsts noslēpumu kategoriskā formā aizliedz katastrofu, epidēmiju vai citus krīzes gadījumus pārvērst par valsts noslēpumu. Šādā paaugstinātā temperatūrā ir tieksme parādīties runām un baumām, kas sabiedrību var pietuvināt panikai. Jo mazāk informatīvajā telpā ir patiesas informācijas, jo vairāk ir baumu.
– Kādas baumas jūs dzirdējāt?
A.B.: – Viena no tām: Mārtiņš Šics ir saistīts ar mani, un viņš pārdod šo informāciju man, lai mēs pēc tam kopā tirgotu līķus, kapa vietas vai apvītušus vainagus, respektīvi, mums esot kopīgs netīrs kapu bizness... Murgs. Bet bija viena nopietnāka bauma, proti, ka bojā gājušo skaits ir speciāli apslēpts – viņu esot krietni vairāk, un esot bijis izdarīts viss, lai nepaziņotu lielāku skaitu par 60. Nezinu, kas tas par mistisku skaitli un kas to ir izdomājis. Virs 60 esot paredzēta kaut kāda starptautiska izmeklēšana no ANO. Tādas baumas ir valsts prestižu graujošas. Parādījās arī runas, ka gruvešos esot atrasti bērni. Paldies Dievam, ka svētdien no rīta Valsts policija pieņēma lēmumu publicēt pilnu sarakstu ar personas kodiem, un tas bija pamatoti, jo arī personas kodi līdz ar cilvēka nāves brīdi beidz darboties, un, lai tos kāds ļaunprātīgi neizmantotu, šo personu vārdā neviens, piemēram, vairs nevar uzņemties jaunas saistības. Pēc Zolitūdes traģēdijas Valsts prezidents pateica ļoti precīzi, ka ierēdniecība savu birokrātisko neizdarību diemžēl mēģina paslēpt aiz instrukcijām, kas pat neatbilst likumam. Ārkārtas situācijā, kad tu kādu glāb, par likumiem vai instrukcijām ir jādomā vismazāk. Jārīkojas ātri un izlēmīgi savu prasmju un iespēju robežās. Birokrāti pēc tam var ilgi pētīt, vai glābšanas riņķis ir padots atklāta konkursa kārtībā.
M.Š.: – Ja mēs skatīsimies, kas rakstīts likumā, nebūs vairs laika izglābt cilvēku.
A.B.: – Kad svētdien tika pieņemts lēmums publicēt bojā gājušo datus, izrādījās, ka interese ir tik liela, ka serveri neizturēja slodzi. Tāpēc sešas vai septiņas reizes palielinājām serveru jaudu, un nekropole.info ne reizi neuzkārās. Žurnālisti vaicāja: kāpēc šo ziņu nav informācijas aģentūrā LETA un BNS? Tāpēc, ka mēs – atšķirībā no daža laba žurnālista – strādājām uz vietas, apkopojām, analizējām un publicējām, nevis gaidījām copy–paste iespēju. Arī tajā pašā «sliktajā Krievijā» tas ir pašsaprotami – dot informāciju. Četras dienas pirms Zolitūdes traģēdijas notika Kazaņas aviokatastrofa, un mēs no Krievijas uzreiz dabūjām bojā gājušo sarakstu. Savukārt nedēļu pēc Zolitūdes Krievijā notika autoavārija, kurā cieta KVN komanda. Uzreiz bija pieejams saraksts ar bojā gājušajiem un ievainotajiem. Katram dzīvajam bija zināma asinsgrupa, kādi ir lūzumi, kādas traumas. Piemēram, Maidans. Presē tika apgalvots, ka tur ir 86 bojā gājušie. Taču mums ir zināms, ka tur patiesībā ir vismaz 99 bojā gājušie. Ukraiņu mediji informāciju joprojām ņem no mums. Mēs transformējāmies, un tagad karstie punkti ir redzami pie mums onlainā. Informācijas apritei jābūt, un neviens nevar apgalvot, ka tur ir kaut kas merkantils vai savtīgs.
Karstās diskusijās latviskais maziskums parādās visperversākajās formās, jo tik daudzi nespēj pieņemt to, ka kāds ir kaut ko vairāk un veiksmīgāk izdarījis. Manis teiktais attiecas uz kāda preses izdevuma uzbrukumiem kardiologam Andrejam Ērglim. Mūsu laikam ir raksturīga iezīme: jebkuru izcilību nokauj instrukciju blāķi. Izskatās, ka galvenais ir nevis virzīt un realizēt idejas, bet piemēroties kaut kādām sistēmiskām prasībām. Taču, runājot par Mārtiņu Šicu, mūsu birokrāti paši sevi ir uzdzinuši tik augstā kokā, ka paši tagad nezina, kā tikt lejā, un pagaidām neviens viņus vēl nav nocēlis.
M.Š.: – Pašā NMPD bija uztaisīts fails ar visiem bojā gājušo personu datiem, ko varēja lietot ikviens, kas strādā dienestā. Šo failu koplietošanai nodeva Renāte Pupele [direktora vietniece neatliekamās medicīniskās palīdzības jautājumos], tas bija kopā ar dzimšanas dienām, apsveikumiem, darba grafikiem un tamlīdzīgi. Tātad to varēja izlasīt ikviens, un tas bija pieejams aptuveni 1000 lietotājiem. Pupele patlaban vada komisiju, kas pēta manus «noziegumus». Manuprāt, viņa ir tieši ieinteresēta patiesības neatklāšanā. Esmu oficiāli griezies Darba valsts inspekcijā ar lūgumu izmeklēt šo lietu. Starp citu, man arī tika pārmests, ka par saviem darbiem es neesot informējis dienesta vadītāju, taču es darīju amata aprakstā minētās lietas. Ja man vajadzētu nodarboties ar atskaišu rakstīšanu, es atrautu no darba ne tikai sevi, bet arī dienesta vadītāju. Pirmais bauslis ārkārtas situācijās ir tāds: man jārēķinās ar to, ka ikviens sadarbības partneris paveiks savu darbu. Mana atbildība ir resursi, un man jāzina, ka slimnīcas būs gatavas pieņemt cietušos. Vai ir papildus vajadzīgi medikamenti un mediķu brigādes, vai ir nepieciešami psihologi – tas viss jāzina un jākoordinē. Jā, man ļoti žēl, ka ir diskreditēta un likvidēta sabiedriskā izmeklēšanas komisija.
– Šī komisija taču pati sevi diskreditēja.
M.Š.: – Domāju, ka lielā mērā to diskreditēja ierēdniecība.
A.B.: – Uzskatu, ka tā bija kārtējā rutīnas tāme, kuras veidotājus pieķēra pie rokas. Ir virkne NVO, kas piesūkušās Ministru kabinetam, lai regulāri dabūtu naudu.
M.Š.: – Līdzīgas komisijas strādā visā pasaulē. Kāpēc pie mums tāda nevarētu būt?
A.B.: – Bet šāda komisija faktiski ir izveidojusies stihiski, un tā darbojas, neprasot naudu, bet gan tikai regulāru dialogu. To izveidojusi Regīna Ločmele kopā ar cietušajiem. Šādās krīzes situācijās gan varētu veidot valdības komisiju, kura pēta ne tikai notikušā krimināltiesisko raksturu. Tāda komisija tika izveidota, kad sagruva Ķeguma tilts. Tie, kas organizēja glābšanas darbus Ķegumā, ir dzīvi, un viņu pieredze varētu noderēt. Toreiz valsts komisiju vadīja Ministru Padomes priekšsēdētāja vietnieks, un tur bija dažādu augstāko resoru pārstāvji (ieskaitot drošības iestādes), kuri pētīja notikušā iemeslus un seku likvidēšanu. Un kā tad mūsdienās reaģēja valsts? Labi, ka sabiedrību uzrunāja Valsts prezidents, turklāt izcili uzrunāja. Premjers Dombrovskis parādījās trešdienas rītā, un vienīgais, ko viņš pamanīja, bija tas, ka Mārtiņš Šics ir «noplūdinājis informāciju». Tas bija vienīgais, ko viņš spēja sabiedrībai pateikt saistībā ar traģēdiju. Savukārt glābēji un policija šajā gadījumā strādāja nevainojami. Un pēc 16. marta par Valsts policijas darbu pie Brīvības pieminekļa varu teikt – izcili!
M.Š.: – Es tomēr gribētu sevi uzskatīt par vienu no Latvijas profesionāļiem katastrofu medicīnas jautājumos. Tāpēc mani šokēja Saeimas Aizsardzības un iekšlietu komisijas sēdes protokolā fiksētais «izcilais sasniegums»: visu glābšanas laiku visu dienestu vadītāji atradās katastrofas vietā. Kāda vella pēc viņiem vajadzēja atrasties?! Ģenerāļi nekaro kaujas laukā. Dienestu vadītājiem jākoordinē darbības, nevis jāvēro notiekošais. Runājot par mēģinājumiem izmest mani no darba, varu teikt tikai vienu: ja es pieļaušu to, ka mani, profesionāli, ar šādām metodēm ir iespējams diskreditēt, tad ko domāt tiem ierindas mediķiem, kuri vēlas ticēt elementāram taisnīgumam?