Konsultantu firmas Prudentia izvēle Liepājas metalurga (LM) mantas pārdošanas piedāvājuma kārtošanai vismaz izskatās pēc brīdinājuma, ka darījums lemts neveiksmei.
LM administrators Harijs Velmers ar saviem biroja darbiniekiem varētu būt vienīgie Latvijā, kas neparakstītos zem Liepājas domes priekšsēdētāja Ulda Seska vārdiem Neatkarīgajai: «Par to man ir pamatīgas bažas, jo vismaz līdz šim vēl pirms rūpnīcas maksātnespējas procesa uzsākšanas šī konsultanta darbības ir bijušas absolūti nerezultatīvas. Nav pārliecības, ka konsultēšana starptautiskā pārdošanā veiksies labāk, ja tas viņiem tiks uzticēts.» Teikts tas tika vēl pirms H. Velmera lēmuma izvēlēties Prudentia, kaut gan jau sen bija skaidrs, ka cerības uz jebkuru citu lēmumu ir vairāk nekā niecīgas. Savu vai varbūt ne savu izvēli par labu Prudentia H. Velmers Neatkarīgajai pieteica ar vārdiem «pārsteigumu nebūs».
Prudentia darbinieki laikam gan Prudentia spējām tic mazāk nekā H. Velmers. Tur nebija neviena, kas uzņemtos mutiski vai rakstiski kliedēt to nelāgo iespaidu par Prudentia, kādu pērn radīja tās darbošanās Liepājā, pat ja neskaitām to, kas ar šo zīmolu saistās no citiem notikumiem. Ir manīti pieņēmumi par Prudentia kā Ģirta Rungaiņa sinonīmu, bet oficiāli viņš tur viens no locekļiem padomē, ko vada Jānis Lielcepure; savukārt valdes priekšsēdētājs ir Kārlis Krastiņš.
Atliek piekrist H. Velmeram, ka tagadējais uzdevums Prudentia ir vieglāks nekā iepriekšējā piegājienā. Tad vajadzēja pārdot LM akcijas, par īpašumtiesībām uz kurām turpinājās strīdi; tikpat labi varētu teikt, ka vajadzēja piesaistīt investoru uzņēmumam, kamēr nebija zināms, kādi parādi vai tiesāšanās uzņēmumam vēl atklāsies. Skaitās, ka visas šīs problēmas ir pārņēmis H. Velmers, bet tirgū tiks laisti īpašumi. To labticīgajiem ieguvējiem nebūs nekādas daļas gar pretenzijām, kādas cits pret citu varētu celt uzņēmuma bijušie īpašnieki, kreditori, administrators vai policija.
Ja LM tiešām ir tik kārdinošas piedāvājums, kā H. Velmers stāsta, tad atkal jautājums, kāpēc viņam vajadzīgs starpnieks šā īpašuma piedāvāšanā. Atbilde ir solījums izteikt vismaz pārdošanas piedāvājumu vismaz septiņdesmit adresātiem, kuriem piedāvājumi tikšot izsūtīti šodien vai rīt. Tas patiešām ir liels darba apjoms, kas prasa vai nu nolīgt daudzus darbiniekus administratora birojā, vai pirkt ārpakalpojumu. Izvēle par labu ārpakalpojumam šķiet pamatota. Cita lieta, ka daudzo pircēju uzrunāšana vairāk izskatās pēc darba ilūzijas radīšanas nekā pēc reāla darba. Grūti noticēt, ka reālo interesentu par LM ir vairāk nekā septiņi (ticamāk, ka daudz mazāk nekā septiņi), ar kuriem jau tagad var vest sarunas, izlaižot visvisādas formalitātes pretendentu sākotnējās atlases procedūrās.
H. Velmers jau ir panācis galveno atkāpi no maksātnespējas standartprocedūras, kas paredz mantas pārdošanu izsolē. LM tiks pārdots uzvarētājam konkursā, kur tiks vērtēta vesela pakete ar solījumiem: samaksāt ne tikai vairāk, bet arī ātrāk; vēl ātrāk atjaunot LM ražošanu un garantēt, ka tā turpināsies vismaz vairākus gadus. Tas viss ir daudzkārt izmēģināts Latvijā pagājušā gadsimta 90. gados, kad jaunus īpašniekus valsts uzņēmumiem šādā veidā meklēja Privatizācijas aģentūra. Šādā rakursā palīdzēt H. Velmeram daudz vairāk nekā Prudentia spētu Jānis Naglis un Viktors Šadinovs.
