Portālā spokiem.lv kāds lietotājs publicējis stāstu, kurā atklāj savu pirmo pieredzi ar legālajām narkotikām. Jaunieša pirmā aizraušanās ar "spaisu" beidzās slimnīcā.
Čau visiem!
Diezgan ilgu laiku domāju par to, vai publicēt savu pieredzi vai tomēr nē, taču nolēmu, ka, ja kaut vienam cilvēkam šis spētu palīdzēt, tad nebūtu veltīgi dalījies ar savu pieredzi. Tātad mani sauc Gatis. Un pieredze, ar kuru gribēju dalīties, ir par legālo narkotiku jeb spaisu. Un par to, ko no šīs lietas esmu iemācījies pats un ko varētu iemācīt vai vismaz censties paskaidrot un ieteikt jums. Bet nu par visu pēc kārtas.
Tātad viss sākās ar to, ka vienu dienu man piezvanīja seni un labi paziņas, kuri bija pārcēlušies strādāt un līdz ar to arī dzīvot uz ārzemēm. Viņi piedāvāja sarīkot tādu kā tusiņu un uzlaist bazaru sakarā ar to, ka abi paziņas atradās Latvijā. Protams, nevilcinoties piekritu. Nepagāja parāk ilgs laiks, kad viens no viņiem bija atbraucis jau man pakaļ, jo tusiņš nebija plānots pie manis. Tā nu mēs aizbraucām pa dienas vidu pie viņa. Arī trešais jau gaidīja tur. Visi savā starpā esam labi pazīstami, tā, ka uzreiz viss pa pirmo aizgāja. Protams, aizbraucām un dzīvokļa īrētājs uzlika galdā alkoholu ar domu... tas jau vēlākam. Sākam runāt un viena pudele taisījās vaļā un tukšojās pēc otras. Kad kādu laiku bijām bazarējuši un alkohola līmenis bija krities, tas pats paziņa negaidīti piedāvāja legālo spaisu. Iepriekš biju dzirdējis par to ne tās labākās atsauksmes. Iepriekš arī nekad nebiju mēģinājis. Bet, protams, esot alkohola varā, dūša un drosme ir lielāka. Ilgi nedomājot piekritu izmēģināt un nerēķinājos ar sekām. Jo, mēs cilvēki, tomēr lielākoties mācāmies no savām kļūdām, ne citu. Tas pats bija arī ar mani. Citu pieredzi neņēmu tobrīd vērā. Ievilkts dūms, uzdzeram, ievilkts dūms, uzdzeram. Parēli visam turpinās bazars, par kuru jau vairs neatbildēju manuprāt.
Pēc kāda laika sāku just nogurumu un nespēku. Arī acis kļuva smagas. No trijiem, kas mēs bijām, divi lietojām spaisu. Abi aizgājām gulēt ar domu, ka nu pēc laika būs labāk. Pēc neilga laika pamodos un tad sākās briesmīgākais. Viscaur drebēju un acis bija kļuvušas vēl smagākas. Nespēks bija dubultojies. Redzēju kā viens no paziņām nes otru pa ārdurvīm. Pēc laika viņš atgriezās pēc manis, jo redzēja, ka arī man ir slikti. Kā vēlāk viņš stāstīja, tad īsti nebija pārliecināts par to kā rīkoties, tāpēc nolēma mūst vest uz slimnīcu. Viņš bija vienīgais, kurš nemēģināja spaisu un neaizrāvās ar alkoholu, jo nākamajā dienā bija kaut kas saplānots. Tāpat arī viņam nebija autovadītāja apliecība. Bet, protams, kā jau liela daļa, bija braukājis arī bez tās. No tā brīža atslēdzos ik pa brīdim. Kad braucām uz slimnīcu, atceros kā paskatījos uz otru paziņu un viņš nebija labākā paskatā. Pēc tam atkal laikam atslēdzos. Pamodos līdz ar piebraukšanu pie slimnīcas. No tās iznāca ārsti un paķēra mūs uz nestuvēm vai kā nu tās sauc, jo nevarējām paiet. Kamēr tika veikta izmeklēšana un tika noskaidrots, kas par lietu, tikmēr atkal atslēdzos, jo no tā neko neatceros. Pamodos atkal brīdī, kad sistēma tika likta klāt. Uzreiz jautāju, kas ar otru paziņu. Atbilde bija man pozitīva un ar viņu viss bija ok. Viņa stāvoklis nebija tik nopietns kā mans. Man slimnīcā nācās pavadīt ilgāku laiku par otru, līdz mani palaida. Lai arī uzskatu, ka tikām cauri diezgan vieglā formā salīdzinot ar to, ko pēc tam lasīju netā, taču ievelkot vēl vienu dūmu, situācija varēja būt citāda. Jāsaka paldies vienam no paziņām (lai paliek visa stāsta garumā anonīmas) par to, ka aizveda mūs uz slimnīcu.
Jāsaka tā, ka līdz tam brīdim nemācījos no citu pieredzes, taču kopš tā brīža citu piedzīvotais ieņem pavisam citu lomu manā dzīvē. Iesaku jau jums laicīgi uzklausīt citus un no tā mācīties. Kā jau minēju, ja kaut vienam būšu palīdzējis un atrunājis viņu no spaisa un visiem legālajiem draņķiem, tad uzskatu, ka šis viss nebija veltīgi. Ja arī tev, lasītāj, mājās ir šis draņķis vārdā spaiss, kuru esi noglabājis ar domu labākai nedēļas nogalei, tad iesaku tomēr to neizmantot, ja vien nav apnicis dzīvot. Un es zinu, ka tev nav.
