Piektdiena, 29.marts

redeem Agija, Aldonis

arrow_right_alt Latvijā

Bruno Šteinbriks par snaiperiem un brīvību

© F64

Uz Neatkarīgās jautājumiem atbild atvaļināts ģenerālleitnants, bijušās Latvijas PSR Valsts drošības komitejas (VDK) pretizlūkošanas daļas priekšnieks, kurš no 1984. līdz 1986. gadam bija PSRS Iekšlietu ministrijas Galvenās kriminālizmeklēšanas pārvaldes priekšnieks, bet no 1986. līdz 1990. gada 4. septembrim Latvijas PSR iekšlietu ministrs, Bruno Šteinbriks.

– Pirms divām nedēļām atklātībā nonāca Igaunijas ārlietu ministra Urmasa Paeta teiktais Eiropas Savienības ārlietu pārstāvei Ketrinai Eštonei, ka Kijevas snaiperus varētu būt noalgojis kāds no jaunās Ukrainas valdības koalīcijas līderiem. Notikumi Kijevā atkal uzjundīja jautājumu par slepenajiem snaiperiem, kuri virza visdažādākās revolūcijas. Snaiperi iesaistījās Lībijas, Tunisijas un Ēģiptes revolūcijā. 1989. gada decembrī Bukarestē Rumānijas revolūcijas laikā nezināmi snaiperi uzkurināja kaislības, kad tika gāzts diktators Nikolaje Čaušesku. Latvijā 1991. gada 20. janvārī, kad aizsākās apšaude pie Iekšlietu ministrijas, tika nogalināti milicijas darbinieki Vladimirs Gomanovičs un Sergejs Konoņenko, kinooperatori Andris Slapiņš un Gvido Zvaigzne, kā arī skolnieks Edijs Riekstiņš. Tiek izteikti minējumi, ka 20. janvārī nogalināto lielākā daļa, visticamāk, ir Bastejkalnā nobāzējušos snaiperu roku darbs...

Tovakar LTV bija ieplānota valdības vadītāja uzstāšanās, lai aicinātu nojaukt barikādes, jo tās savu funkciju izpildījušas, bet 20. janvāra notikumi saasināja Latvijas un Maskavas konfrontāciju... Jūs tolaik bijāt notikumu centrā. Kas tad bija šie noslēpumainie snaiperi?

– Tajā dienā Rīgā bija ieradušies ap 100 citu valstu korespondentu, kuri gaidīja, ka kaut kam ir jānotiek, bet līdz vakaram nekas nenotika. Man šīs ziņas ir no Drošības komitejas, kura uzmanīja šos korespondentus. Viņi sāka apmainīt biļetes, lai brauktu projām. Nekas nenotiek, barikādes uzceltas, ugunskuri deg, tauta dzied dziesmas un sildās. Tikai pašā vakarā sāka šaut.

Korespondenti gaidīja kaut kādu X stundu. Ne jūs, ne es, mēs to nezinājām. To, ka sāka šaut, es ieraudzīju televīzijā. Lai gan es jau biju noņemts no amata un skaitījos rezervē, man tūdaļ piezvanīja [padomju armijas] Baltijas kara apgabala pretizlūkošanas daļas priekšnieks ģenerālis Žuks un jautāja: «Kas tur šauj?» Es viņam atbildu: «Ko tu man zvani? Tev taču ir dežuranti! Tu esi Baltijas kara apgabala štābā! Prasi viņiem!» Bet viņš man saka: «Viņi neko nezina.»

– PSRS specvienība OMON jau nebija padota Baltijas kara apgabala vadībai...

– OMON sāka šaut, jo uz viņiem šāva. Iekšlietu ministriju apsargāja seši puiši no Bauskas milicijas, jo citiem tā laika iekšlietu ministrs Aloizs Vaznis neuzticējās. Ap 22.00 man zvanīja no Latvijas Valsts drošības komitejas un pateica, ka ar mani vēlas runāt PSRS iekšlietu ministrs Boriss Pugo. Biju rezerves ģenerālis, un [1990. gada] decembrī, kad Boriss Pugo kļuva par PSRS iekšlietu ministru, viņš man piedāvāja braukt uz Maskavu. Es atteicos, jo vēlējos dzīvot savā dzimtenē, savās mājās.

Pugo man uzreiz jautāja: «Bruno, kas tur notiek?» Atbildēju, ka zinu tikai to, ko rādīja pa televizoru. «Man tikko zvanīja [PSRS Valsts drošības komitejas vadītājs Vladimirs] Krjučkovs,» turpināja Pugo, «un lūdza noskaidrot, kas tur Latvijā notiek. Es zvanīju uz Latvijas Iekšlietu ministriju, bet tur neviens neceļ klausuli.» Es saku: «Boris Karlovič, es arī vairāk par to, ko redzēju televīzijā nevaru pateikt. Šauj, bet kas un ko šauj nezinu.»

Tas, manuprāt, liecina, ka Maskava neko nezināja. Bija baumas, ka Jūrmalā slēpjas t.s. melnās beretes.

Turklāt nošautie televīzijas operatori, esmu runājis gan ar Andra Slapiņa tēvu, gan ar nu jau mirušo [LPSR] prokuroru Valentīnu Daukšu, bija nogalināti no muguras. Ja viņus nošautu OMON, tad lodēm būtu jāienāk no priekšas. Šāva no Bastejkalna. Viens nošautais bija pie Pulvertorņa. Turklāt, Iekšlietu ministrijas ēkas sienā bija šāvieni ar trajektoriju no Bastejkalna puses.

– Nošautie un ievainotie miliči gan ir uz OMON sirdsapziņas.

– Es neaizstāvu OMON. Jā! OMON šaušanā piedalījās, bet visi nogalinātie nav viņu roku darbs. Vēlāk vakarā uzzināju, ka Bastejkalna apkārtnē un pie Kongresu pils bija redzami bruņoti vīri. Kas tie tādi, neviens nezina. Bruņoti cilvēki staigā pa Rīgas centru, bet neviens nezina, kas tie tādi. Tad man piezvanīja [Latvijas kompartijas vadītājs Alfrēds] Rubiks un lūdza palīdzēt sarunāt apsardzi Kompartijas CK mājai [tagad Pasaules tirdzniecības centrs]. Sarunāju, ka turp norīko PSRS robežas apsardzības karavīrus. Aptuveni 5 no rīta OMON aizbrauca uz savu bāzi. Šo lietu izmeklēja Rita Aksenoka. Ja izmeklēšanas materiāli nav iznīcināti, tad tur varēs atrast pierādījumus, ka cilvēkus nošāva no muguras.

– Tolaik terminu «snaiperi» nelietoja. Bija termins «trešais spēks». Kas tad bija tas trešais spēks, kas ar šādu iejaukšanos uzkurināja pretestību?

– Manuprāt, «trešais spēks» nebija no Krievijas puses. Stāsts par melnajām beretēm bija [Aloiza] Važņa izdomājums. Manuprāt, trešais spēks bija no t.s. baltajām beretēm.

– Varbūt no Latvijas neatkarību atbalstošām ārzemēm?

– Domāju, ka nē. Tiesa, korespondenti zināja, ka kaut kam jānotiek, un tad sākās. Lai šādu darbību īstenotu, ir vajadzīga tikai triju līdz piecu cilvēku grupa.

Es uzskatu, ka tie bija vietējie, kuri centās iekustināt procesus, lai tie sāktos. Ja šāvēji nāktu no Krievijas puses, tad tas kļūtu zināms vismaz augstākai vadībai. Kaut vai ar laiku kļūtu zināms.

– Kāds ir jūsu viedoklis par snaiperiem citās revolūcijās?

– Kas tā par revolūciju, ja nav asinis!

Kijevā viss bija mierīgi. Tiklīdz parādās asinis, tad ir pavisam cits asums.

Kijevā patiešām ir iejaukti ārvalstu spēki. Viņu specvienība Berkut apsargāja [gāzto prezidentu Viktoru] Janukoviču bez ieročiem un ar stekiem. Lika apsargāt un apsargāja. Vai tā ir stipra vara? Vai viņš neredzēja, ka Rietumu Ukraina vienmēr karojusi pret moskaļiem (ukrainiski – krieviem), jau no 1917. gada. Visu laiku karoja un turpina karot. Tas jau nenotika vienā dienā. Barikādes neuzcēla vienā dienā. Tagad viņi iet pa visu Ukrainu.

Vai tā ir stipra vara? Līdz brīdim, kad es pametu iekšlietu ministra posteni 1990. gadā, Latvijā neviena asins pile nebija izlieta. Es uzskatu, ka tas ir gan mans, gan manu padoto nopelns. Mūsu revolūcijā neiejaucās ne no rietumiem, ne no austrumiem. Mēs bijām dziedošā revolūcija.

– Vai esat gandarīts par pārmaiņām, kas notika Latvijā pēc neatkarības atgūšanas?

– Pārmaiņas vajadzēja. Vajadzēja dot vairāk iespēju un lielāku brīvību. Tikai mēs brīvību tā arī neieguvām. Es laikam vairs nesagaidīšu, kad Latvija atdzīvosies. Jūs varbūt sagaidīsiet.

Kad Kārlis Sebris, nu jau cik gadu viņš ir aizsaulē, svinēja 94. dzimšanas dienu, es viņu apsveicu un teicu: –Vecīt, turies!– Viņš man atbildēja: «Jā, Bruno! Jāturas! Es gribu paskatīties, kad tas bardaks beigsies...» Bet aizgāja nesagaidījis, un bardaks turpinās. Latvijā jau vairs nekas nepaliek. Klausījos, kā pa radio uzstājās [Saeimas priekšsēdētāja Solvita] Āboltiņa. Aicināja, lai maznodrošinātie neietu protestēt. Nevajag, lūk, tagad apstākļi neesot labi. Bet, kad čakarēja pensionārus, tad apstākļi bija labu labie. Čakarēt pensionārus var! Kad gribam protestēt, tad nav apstākļi. Kad eju pastaigā ar suni, man visi pensionāri tūdaļ jautā, kas būs ar elektrības rēķinu. Ar elektrības rēķiniem čakarēt ļaudis var, bet uz ielām iet nedrīkst. Mēs ejam ne pat to ceļu un aplamā virzienā. Kur paliek latvieši? Rīgā paliek vieni krievi! Latvieši aizbrauc uz Angliju uz Vāciju. Tad jau sanāk – latviešiem te neko vairs nevajag.

– Ko vajag mainīt?

– Vispirms ir jāpanāk, ka visiem būtu vienlīdzīgas tiesības. Kāpēc bija jātaisa tik daudz nepilsoņu? Ja viņi visi tagad izies uz ielām, tad Putins nāks šurp un teiks: «Beidziet viņus čakarēt.» Kāpēc nelaida pie stūres Saskaņas centru? Es par viņiem balsoju. Es neesmu krievs. Esmu latvietis – kurzemnieks. Es par viņiem balsoju, bet es neredzu viņu darbību. Viņi visu laiku ir opozīcijā.

Visiem ir jābūt vienlīdzīgiem. Cerēju, ka Laimdota Straujuma būs enerģiskāka. Bet viņai tā nesanāk. Vienīgais, kurš man patīk – Valsts prezidents Andris Bērziņš. Tikai viņam nav komandas. Jābūt ir vienotībai, tautas vienībai ar līderiem.

– Jums pagājušajā gadā (no 1. aprīļa) Valsts sociālās apdrošināšanas aģentūra pārtrauca izmaksāt vecuma pensiju.

– Es vēl saprastu, ka man stāžā neieskaita laiku, kad strādāju Valsts drošības komitejā. Pieņemsim, ka tā var. Taču, kā var 81 gada vecumā atņemt vecuma pensiju, kuru piešķīra uz visu atlikušo mūžu? Jā! Atņēma 95 latus mēnesī. Latvija man pensiju atņēma, bet Krievija maksā.

– Kā vērtējat likumprojektu par vēl 30 gadiem pagarināt termiņu ierobežojumiem tiem, kuri sadarbojās ar VDK padomju laikā?

– Uz ko tie attiecas? Uz mani tas neattiecas! Esmu pensijā, un cita valsts man maksā pensiju. Divdesmit gadus Latvijā ir spēkā aizliegumi un tie, kas strādāja VDK, nevarēja strādāt valsts darbu, nevarēja būt par advokātiem. Aktīvākie komunistiskās partijas darboņi kļuva par deputātiem un Atmodas līderiem, bet VDK ierindas darbiniekiem pagarinās aizliegumu vēl uz trīsdesmit gadiem. Par kādu samērīgumu ir runa? Veco paaudzi tas neskar. Tas skar tikai tos, kas, būdami ļoti jauni, sāka strādāt VDK un nostrādāja tur vienu vai pāris gadus, līdz sākās pārmaiņas. Tagad viņiem jau ir pāri piecdesmit, un viņi izcieta profesiju aizliegumu ceturtdaļgadsimtu! Izcietāt? Pagarinās vēl! Kāpēc pazemot šos cilvēkus vēl uz trīsdesmit gadiem?