Saeimā aktualizējies jautājums par to, vai ar likumu atļaut dzimumšūnu importu un eksportu, Latvijas gadījumā tas vairāk attiektos uz importu, jo šī ģenētiskā materiāla mums pietrūkst, ņemot vērā pieaugošo pieprasījumu pēc mākslīgās apaugļošanas.
Seksuālās un reproduktīvās veselības likumā paredzēts noteikt, ka dzimumšūnu ieguves, apstrādes, uzglabāšanas, izplatīšanas un arī eksportēšanas un importēšanas kārtību un drošības prasības noteiks Ministru kabinets. Veselības ministrija (VM), iestrādājot likumā atļauju dzimumšūnas importēt, vadījusies pēc reālās situācijas – Latvijā ir problēmas ar dzimumšūnu (olšūnu un spermatozoīdu) donoriem tām ģimenēm, kuras nevar ieņemt mazuli. Savukārt vairāki Saeimas deputāti iesnieguši priekšlikumu ar domu šādu dzimumšūnu importu vai eksportu neatļaut.
Saeimas Sociālo un darba lietu komisija izskata grozījumus Seksuālās un reproduktīvās veselības likumā, kurā plānots atļaut dzimumšūnas importēt vai eksportēt. VM, kas ir šī priekšlikuma autore, norāda, ka dzimumšūnu eksports vai imports ir atļauts daudzās ES valstīs, regulējumu un prasības šādām darbībām nosakot likumos, piemēram, ar šūnu importu nodarbojas akreditēti vai licencēti centri, var izsekot šūnu donoram un citas prasības. Nosakot atļauju dzimumšūnas importēt vai eksportēt, valdības uzdevums būtu izstrādāt kārtību, kā šis process notiek, bet uz dzimumšūnu ieguvi, izmantošanu jau pašlaik var attiecināt cilvēka audu un šūnu izmantošanas kārtību, kas jau ir spēkā. Dzimumšūnu donoram noteiktās veselības prasības ir augstas. Šo personu izmeklē ginekologs, urologs vai ārsts ģenētiķis. Var tikt piesaistīts arī ģimenes ārsts, psihiatrs, narkologs. Potenciālajam donoram tiek pārbaudīts vispārējais veselības stāvoklis, analīzes hronisku slimību, seksuāli transmisīvu slimību, ģenētisku slimību identificēšanai; vīrietim veic arī spermogrammu, izvērtējot spermas kvalitāti. Bieži tiek konstatēts, ka personas veselības stāvoklis neatbilst prasībām – no 100 potenciālajiem dzimumšūnu donoriem prasībām atbilst viens vai divi, liecina VM dati. Ministrija arī anotācijā uzsver: Latvijas iedzīvotāju vidū vēsturiski izveidojušos stereotipu dēļ donoru statusa popularizēšana nav plaši izplatīta. Klīnikas Ava Rīga ārste reproduktoloģe Valērija Fodina uzsver, ka dzimumšūnu importa un eksporta aizliegums ir jāatceļ, lai dotu iespēju neauglīgiem pāriem tikt pie mazuļa. Par dzimumšūnu donoru var kļūt fiziski un garīgi pilnīgi vesela persona no 18 līdz 35 gadiem, līdz ar to cilvēku skaits, kas atbilst šiem kritērijiem un brīvprātīgi vēlas ziedot dzimumšūnas, Latvijā ir ļoti neliels. VM apliecina, ka pēdējā laikā pieaug pāru skaits, kas neauglības dēļ vēlas vai ir spiesti izmantot donora dzimumšūnas. Vēl VM uzsver, ka pacienti var saņemt informāciju par donora datiem tiktāl, cik tas skar augumu, svaru, asins grupu un citu informāciju, kas būtu svarīga potenciālajiem vecākiem.
Pret dzimumšūnu importu iestājas vairāki Saeimas deputāti, arī Inga Bite (pie frakcijām nepiederoša deputāte), Imants Parādnieks (Nacionālā apvienība), Gunārs Igaunis (Reformu partija), kuri bija iesnieguši priekšlikumu no likuma slēgt VM piedāvāto pantu.
I. Bite norādīja, ka Latvijā būtu jāsāk ar šādas iespējas – būt par dzimumšūnu donoru – popularizēšanu un tad jārunā par importu. Savukārt deputāte Inita Bišofa (Reformu partija) teica, ka valstī nemaz neesot datu bāzes par neauglīgiem pāriem, nav spermas bankas, nav izglītojošas kampaņas, un, pirms lemt par dzimumšūnu importu, vajadzētu sakārtot šīs lietas. I. Bišofa arī pauda negatīvu viedokli par mākslīgo apaugļošanu, jo «pētījumi visā pasaulē parāda, ka mākslīgās apaugļošanas rezultātā var dzimt bērni ar dažādiem traucējumiem vairāk nekā dabiskā ceļā». Sociālās komisijas deputāti gan noraidīja šo deputātu priekšlikumu, un vismaz pagaidām likums tālākai izskatīšanai Saeimā tiks virzīts, atļaujot dzimumšūnu importu un eksportu.