To, cik Latvijas mežos daudz ir meža saimnieku – lāču, domas ir atšķirīgas. Vieni teic, ka to skaits ir nemainīgs, citi – ka pieaug. Neviena no valsts institūcijām uzskaiti neveic, tāpēc par objektīviem datiem esot grūti runāt, atzīst šīs jomas eksperti. Tiesa gan, Latvijas un kaimiņvalstu pierobežā šie zvēri esot mainīti aizvien vairāk.
Vislielāko ķepaiņu skaitu, kas mīt Latvijā, min Zemkopības ministrijas Meža departamenta meža resursu un medību nodaļas vecākais referents Jānis Bārs, – to esot aptuveni 30. Viņš prognozē, ka to daudzums tikai pieaugs. Jau tagad arvien biežāk viņa ausis sasniedzot biškopju vaimanas par izpostītām dravām, kas arī esot viens no apliecinājumiem lāču populācijas iešanai plašumā. Viņam iebilst Valsts mežu dienests (tas gan uzskaita tikai medījamos zvērus, bet ķepaiņi kā īpaši aizsargājami dzīvnieki neietilpst šajā kategorijā): skaitlis 30 šķietot pārspīlēts. Arī Latvijas Mednieku savienības valdes priekšsēdētājs Jānis Baumanis rausta plecus: par tik lielu lāču daudzumu viņš neesot dzirdējis. Viņš atsaucas uz zoologa Jāņa Ozoliņa teikto, ka šo dzīvnieku te varētu būt 10–15. Iespējams, ka par ievērojamāku skaitu liekot runāt lielākā informācijas aprite: viens tviterī ieliekot, ka redzējis zvēru, cits arī ieraksta savus vērojumus, un rodas iespaids, ka lāču ir vairāk. Lai gan, iespējams, tas bijis viens un tas pats dzīvnieks, kas spēj pieveikt milzīgus attālumus, jo vienā vietā ilgi neuzturas. Arī pats Jānis Ozoliņš uzsver, ka uzskaite nenotiek, bet ir vien tāda gadījumu fiksēšana. Arī uz mednieku pausto nevarot paļauties, viņi it bieži informāciju neizpaužot. Tomēr arī viņam neesot zināms tas, ka lāči Latvijā vairotos, kas esot viens no svarīgākajiem faktoriem, kurš nosaka populācijas pieaugumu konkrētajā teritorijā. Līdz šim lielākoties ir redzētas lācenes ar jau lielākiem bērniem, kas paši var pārvarēt lielākus ceļa gabalus. Viņas parasti mēdzot doties projām no riesta vietām labi patālu, jo tēviņi tajā laikā ir ļoti agresīvi un var uzbrukt mazuļiem, un tos nogalināt.
Tiesa, šīs sugas pārstāvji arvien lielākā skaitā manīti kaimiņvalstīs, kas varētu būt viens no rādītājiem, ka drīzumā viņi lielākos pulkos varētu iemaldīties arī šeit. Drošākais veids, kā noskaidrot, cik tad daudz sugas pārstāvju mīt Latvijā, ir DNS analīzes. To veic ar īpašiem līplentes klipšiem: dzīvniekam garāmejot spalva pieķeras pie tās, un tad no mata saknes analīzes tiek noteikta DNS. Tad, apkopojot šos datus, var noskaidrot, cik dzīvnieku apkaimē ganās. Taču tas viss prasa līdzekļus, un valstij to līdz šim nav bijis tik daudz, lai to darītu, norāda J. Ozoliņš.
Ja tomēr lāču skaits Latvijā strauji pieaugtu, medīt tos vēl ilgi netiktu atļauts, jo to aizliedz ES stingrie noteikumi. Zoologs min Horvātijas piemēru, kas, iestājoties ES, saskārusies ar problēmām saņemt atļauju arī turpmāk medīt lāčus. Tas ar lielu pretestību galu galā atļauts, bet nebūtu noticis gadījumā, ja līdz šim minētie zvēri tur nebūtu medīti.
J. Ozoliņš gan iesaka jau laikus gatavoties tam, ka šī suga varētu izplatīties Latvijā, norādot, ka viens no soļiem – potenciālo cietušo (bitenieku) sagatavošana, atbalsta fonda izveidošana.