Latvijas mežos sāk dzīvot šakāļi
Pērn Jelgavas pusē mednieki nošāva pelēci, domādami – vilku, taču izrādījās, ka tas ir Latvijas platuma grādiem neraksturīgs zvērs – zeltainais šakālis. Taču tas nav vienīgais Latvijai neraksturīgais dzīvnieks, kas atradis šeit dzīvesvietu. Jaunajā Medību noteikumu projektā ietvertas deviņas invazīvās sugas, kas apdraud ekoloģisko līdzsvaru, tāpēc tās plānots atļaut medīt bez ierobežojuma.
Zemgales novadā nomedītais šakālis bija objektīvs iemesls, lai zvanītu trauksmes zvanus par ekoloģisko stabilitāti apdraudošu sugu arvien lielāku izplatību. Gan Medību noteikumu projekta virzītāja Zemkopības ministrija (ZM), gan arī Valsts mežu dienests (VMD) un mednieki ir vienoti, ka ilgāk gaidīt nedrīkst – invazīvām sugām nav vietas Latvijas faunā. «Tas brīdis, kad it kā ir tikai daži īpatņi, ātri mainās. Šakāļu arī nebija, nebija, un, skat, jau ir ne viens vien,» norāda Latvijas Mednieku savienības valdes priekšsēdētājs Jānis Baumanis, piebilstot, ka šobrīd fiksēti vēl trīs gadījumi, kad nomedīti šakāļi (gan bez ģenētiskiem pierādījumiem), bet pavisam nesen kāds mednieks uz lauka redzējis veselu bariņu šo zvēru. Lai cik tas neticami šķistu, šie dzīvnieki, kas ir tipiski Āzijai un Dienvideiropai, meklējot sev barības bāzi, te nonākuši, pārvarot tūkstošiem kilometru. Aizvien siltākais klimats šādai ceļošanai bijis tikai pluss, skaidro zoologs Jānis Ozoliņš, uzsverot, ka suņu dzimtā atšķirības ir lielas – šeit ienākušie dzīvnieki nav izskatā tādi paši kā, piemēram, Āfrikā, kur šakāļi ir garām kājām un stāvām ausīm, bet gan vairāk līdzinās vilkiem un pa gabalu viegli sajaucami ar pelēču jaunuļiem. ZM pārstāvis Jānis Bārs teic, ka pēc sava rakstura šakālis esot līdzīgs tam, kādu to attēlo multfilmā Mauglis: maziņš, kustīgs, bet bailīgs. Izteikts nakts dzīvnieks, kas visbiežāk uzklūp mazākiem kustonīšiem vai arī pārtiek no kritušiem dzīvniekiem. Neizvēlīgs, labi adaptējas vidē.
Ja šakāļi paši atraduši ceļu līdz ziemeļu zemēm, tad nereti tieši cilvēku nesaprātīgā rīcība izjauc dabas smalko līdzsvaru. Tas attiecas arī uz jenotsuni un Amerikas ūdeli: ja pirmais savulaik ievests no Sibīrijas kā vērtīgs kažokzvērs, tad ūdele savvaļā nonākusi, izbēgot no fermām. Šie zvēri nodara lielus postījumus faunai – it īpaši ligzdojošiem putniem, turklāt jenotsuns ir viens no trakumsērgas pārnēsātājiem un ērču encefalīta un Laima slimības ievazātājs Latvijā, skaidro VMD Medību daļas vadītājs Valters Lūsis.
Gan šakāļi, gan jenotsuņi, gan Amerikas ūdeles ir ietvertas invazīvo sugu sarakstā, kas, kā atzīst J. Bārs, tapis ilgos strīdos. Tajā bez jau nosauktajiem ierakstīti arī jenoti (redzēti Lietuvā – Kuršu kāpā), nūtrijas, Sika brieži, dambrieži, mufloni (tie mīt iežogotos zvēru dārzos, bet dažkārt mēdz izbēgt), no putniem – kormorāni jeb jūras kraukļi. Mednieki vēlējušies melnajam sarakstam pievienot arī pelēkos roņus un sudrabkaijas, jo tie nodarot lielus zaudējumus zvejniekiem, tomēr pārējās puses bijušas pret to.
Speciālisti uzskata, ka šādu populāciju izplatīšanās nav pieļaujama arī tāpēc, ka tās var sākt krustoties ar šeit esošajām sugām. Piemēram, šakālis ar vilkiem vai klaiņojošiem suņiem, taču arī staltbriežu pārošanās ar Sika briedi varētu radīt nevēlamas sekas.
«Mēs it kā priecājamies, ka sugu daudzveidība palielinās, taču tās nereti ļoti agresīvi uzvedas, izspiežot vietējās sugas. Iegūstot vienu plusu, varam iegūt desmit mīnusu, tāpēc jādomā desmit soļu uz priekšu,» teic ZM pārstāvis. J. Ozoliņš gan uzskata, ka medniekiem ir maza loma kādas sugas ierobežošanā, tāpēc jādomā citi – efektīvāki – risinājumi. Pēc viņa domām, sugas nebija jānosauc vārdā, taču esot saprotams, ka tā dara, lai medniekiem nenāktos slēpt, ja kādu svešo dzīvnieku nomedī.