Pētot, kas notiek ar cilvēkiem, kuri iznākuši sabiedrībā pēc dzīves valsts sociālās aprūpes centros, atklājies, ka viens cilvēks pēc tam nonācis psihoneiroloģiskajā slimnīcā, bet divi pilnībā pazuduši no atbildīgo institūciju redzesloka un atrasti miruši.
Abi mirušie iepriekš dzīvojuši vienā no valsts sociālās aprūpes centra Vidzeme filiālēm.
Tiesībsargs Juris Jansons pieļauj – tas, iespējams, noticis tāpēc, ka šie cilvēki nav saņēmuši palīdzību laikus. Labklājības ministrijā apgalvo, ka gadījums izvērtēts, bet nav konstatēts, ka starp aprūpes centru, kurš «palaidis šos cilvēkus dzīvē», un viņu nāvi ir saistība.
Cilvēkiem, kuri ikdienā dzīvo valsts sociālās aprūpes centros, ir tiesības pamest šo centrus un uzsākt patstāvīgu dzīvi. Liela daļa aprūpes centros mītošie, kuriem ir pirmā vai otrā invaliditātes grupa, visticamāk, bez citu cilvēku palīdzības vieni paši nekad nevarētu dzīvot, jo ir pilnībā aprūpējami, taču daudz ir arī tādu, kuri savu dzīvi varētu veidot paši. Tomēr pašreizējā situācija nekādi neveicina patstāvīgu dzīvi, vēl traģiskāk – ja cilvēks izlemj atstāt aprūpes centru, viņu palaiž un nereti pat neseko, kas ar viņu pēc tam notiek.
Tiesībsargs stāsta, ka jau pagājušā gada pavasarī vērsis LM uzmanību uz Sociālo pakalpojumu un sociālās palīdzības likuma neatbilstošu piemērošanu un aicinājis veikt pasākumus, lai, lemjot par «ilgstošas sociālās aprūpes un sociālās rehabilitācijas institūcijas pakalpojumu pārtraukšanu klientiem, tiktu ievērotas viņu tiesības un intereses. Tieši šā likuma 28. pants noteic, kas jādara, ja cilvēks paudis vēlmi pamest aprūpes centru. Pēc tiesībsarga teiktā, joprojām nav izstrādātas vadlīnijas, kā rīkoties šādās situācijās, jo acīmredzami ar vienu likuma pantu ir par maz. Tiesībsargs ir apkopojis informāciju par 15 cilvēkiem, kuri pagājušā gadā piecos mēnešos ir izstājušies no dažādiem aprūpes centriem un uzsākuši patstāvīgu dzīvi.
Izmeklējot šīs lietas, atklājies, ka tikai divos gadījumos var runāt par pozitīvu rezultātu, – tas ir, cilvēks ir atgriezies savā pašvaldībā un viņam tiek sniegts atbalsts. Vairākos gadījumos aprūpes institūcijas darbinieki personu nogādājuši pašvaldībā, piemēram, Rīgas patversmē, vai pie cilvēka draugiem Rīgā, labākajā gadījumā klienti nogādāti sociālajā dienestā, atbildīgās institūcijas savlaicīgi neinformējot vai sniedzot informāciju tikai telefoniski.
Vismaz viens cilvēks pēc izrakstīšanās no aprūpes centra nonācis psihoneiroloģiskajā slimnīcā, bet divi cilvēki pilnībā pazuduši no atbildīgo institūciju redzesloka un atrasti miruši. Par šo gadījumu Neatkarīgā interesējās Labklājības ministrijā (LM), kurai arī tiesībsargs lūdzis veikt dienesta izmeklēšanu. LM Sociālo pakalpojumu departamenta vecākā eksperte Egita Doroškina sarunā ar Neatkarīgo stāsta, ka šie abi cilvēki bijuši aprūpes centra Vidzeme filiāles iemītnieki, taču pārbaudē neesot atklājusies cēloņsakarība starp aprūpes centra rīcību, viņus izrakstot no pansionāta, un viņu nāvi. «Formāli visas prasības aprūpes centra vadība ievēroja,» saka E. Doroškina, paskaidrojot, ka tas nozīmē informatīvas vēstules nosūtīšanu pašvaldībai, ka tāds un tāds cilvēks no pansionāta izrakstīsies. Parasti vēstuli sūta pēdējai konstatējamai dzīvesvietas pašvaldībai mēnesi pirms cilvēka izrakstīšanas. Pašvaldībai saskaņā ar likumu jānodrošina dzīves vieta, taču pašvaldību iespējas ir ierobežotas – brīvu dzīvokļu nav, arī šajā gadījumā ierādīta vieta patversmē. Sīkāk par cilvēku nāves apstākļiem LM nevēlas komentēt, pamatojot, ka tas neesot nekādā veidā saistīts jau ar pansionātu darbību vai rīcību šajā gadījumā. «Darbinieki bija sazinājušies, runājuši, bet sadarbība ar attiecīgo sociālo dienestu nevedusies,» saka LM speciāliste. LM patlaban strādājot pie situācijas sakārtošanas, taču «pašlaik ir tikai ceļa sākumā».