Patiesā labuma guvējs nav kāda konkrēta labuma īpašnieks; patiesā labuma guvējs var pat nezināt, ka viņš par tādu tiek nosaukts; persona kļūst par galīgo patiesā labuma guvēju tikai un vienīgi tad, kad tā reāli saņem kādu labumu, – Rīgas apgabaltiesai tā dēvētajā Lemberga prāvā skaidroja zvērināts advokāts Jānis Zelmenis.
Ar vairāk nekā 200 sējumiem uzblīdusī t. s. Lemberga krimināllieta caurausta terminiem «beneficiārs» un «patiesā labuma guvējs». Tā kā šie termini nav skaidroti Krimināllikumā un Kriminālprocesa likumā, taču ar šo terminu palīdzību būvēta apsūdzība, tad svarīgi tiesas izmeklēšanā no kompetentiem lieciniekiem noskaidrot šo terminu nozīmi un kā tie attiecināmi uz Latvijas likumdošanu.
J. Zelmenis ir viens no tiem advokātiem, kuri orientējas gan romāņuģermāņu, gan anglosakšu tiesību īpatnībās, jo daudzi viņa klienti darbojas abās jurisdikcijās vienlaikus.
Aizstāvības interese no J. Zelmeņa noskaidrot iepriekšminēto terminu jēgu darīja tramīgu prokuroru Juri Jurisu, kurš lūdza tiesu šos jautājumus «noņemt». Iespējams, terminu kompetentais skaidrojums arī tiesai šķita svarīgs, tādēļ tā atļāva J. Zelmenim turpināt runāt.
Beneficiārs ir labuma guvējs
Pēc J. Zelmeņa teiktā, latviskā izpratnē jēdzieni «beneficiārs» un «patiesā labuma guvējs» ir viens un tas pats: «beneficiārs» ir tiešs termina pārnesums no angļu valodas vārda «beneficiary», kas latviski nozīmē patiesā labuma guvējs. Šis termins nāk no anglosakšu tiesību sistēmas un Latvijas likumdošanā iekļauts tikai vienā likumā.
Skaidrojot, kā jēdziens «beneficiārs» būtu saprotams atbilstoši Latvijas tiesību sistēmai, J. Zelmenis atgādināja, ka anglosakšu likumdošanā ir divas īpašumtiesību formas. «Vienas ir reģistrētās legālās īpašuma tiesības, kas saucas «legal ownership», un otrs veids ir beneficiārais īpašums, kas ir balstīts uz līgumu. Pēc šā sadalījuma kļūst skaidrs, ka beneficiārs, beneficiāra statuss, fiduciārās /latviski – pilnvarojuma/ attiecības Latvijā ir izprotams kā pilnvarojuma līguma regulējums ar kluso vietniecību vai bez tās. Vai tas ir pilnvaru devējs un pilnvaru ņēmējs, vai pilnvaru ņēmējs atklāj, kā vārdā viņš darbojas, vai viņš klusējot to dara – tās viennozīmīgi būtu saistību tiesības,» skaidroja advokāts.
Saistību tiesības
Pratināšanas laikā tika iztirzātas situācijas, kad patiesā labuma guvējam ir līgums un līdz ar to prasījuma tiesības pret mantas juridisko īpašnieku, un situācija, kad šāda līguma nav. No J. Zelmeņa teiktā izriet, ka gadījumos, ja nav līguma, galvenais noteicējs labuma dalīšanā ir nevis patiesā labuma guvējs, bet gan trasta pārvaldnieks. «Ir divu veidu situācijas. Viena, kad ir saistību tiesības, respektīvi, līgums. Var būt arī ļoti bieži izplatīta situācija, ka personai pat nav tiesību prasīt, jo situāciju kontrolē mantas pārvaldītājs, bieži vien trasta pārvaldnieks.» J. Zelmenis uzsvēra, ka trasta pārvaldnieks var uzklausīt beneficiāru, bet viņam nav pienākums pēc šā ieteikuma rīkoties ar mantu. Trasta pārvaldnieks var rīkoties vai nu pēc saviem ieskatiem, vai pēc trasta līguma, vai pēc vēlmju vēstules instrukcijām. «Tā viņš rīkosies, jo beneficiārs jau var būt kaut kas tāds, kurš var šo te labumu saņemt, pats to neapzinoties. Beneficiāri nav automātiski visi tie, kuri kaut kur ir nosaukti par beneficiāriem. Ir bieži arī situācijas, kad nekādas atrunas nepastāv.»
Jāsaņem reāls labums
J. Zelmenis arī skaidroja, ka persona pati sevi var norādīt kā beneficiāru, un arī tas vēl neko nenozīmē. Advokāts uzsvēra, ka persona «kļūst par galīgo beneficiāru tad, kad tā saņem kaut kādu mantu, mantisko labumu. Iespējamas ļoti dažādas situācijas, dažādiem iemesliem motivētas, kur beneficiārs neapzinās un nezina, ka viņš ir beneficiārs. Var būt situācija, ka es kā mantojuma vai mantas īpašnieks gribu nodrošināt savus mazbērnus. Kad viņi piedzimst, viņi par manām vēlmēm neko nezina. Tad, kad viņi sasniegs vecumu, par viņiem parūpēsies trasta pārvaldnieks».
Skaidrojot beneficiāru statusu, advokāts akcentēja divas būtiskas lietas – proti, ir kaut kādos dokumentos norādītais beneficiārs un ir reālais beneficārs. Reālais beneficiārs ir tas, kurš saņem kaut kādu labumu. Pēc J. Zelmeņa teiktā, norādītie beneficiāri var būt jebkuras personas, jo, piemēram, pat kontu bankā nav iespējams atvērt, ja netiek norādīts beneficiārs. «Tajā pašā laikā bankā norādītajam beneficiāram neviens neļaus naudu saņemt.»
A. Lembergs vaicāja J. Zelmenim, kā noskaidrot – ir vai nav A. Lembergs beneficiārs. Advokāts norādīja, ka «ir divi veidi, kā to noskaidrot, – objektīvi un subjektīvi. Viens – pajautājot kādam, otrs – atrodot dokumentus vai liecības, kas pierāda, ka ir saņemts konkrēts labums. Ja nav saņemts labums, tad viņš /A. Lembergs/ nav galīgais beneficiārs. Nu, tas ir tik vienkārši».
Vēlmju vēstule
Šajā tiesvedībā ļoti bieži tiek pieminēti dokumenti, kuri angliski saucas «letter of wishes», latviski – vēlmju vēstule. No prokuroru regulāri uzdotajiem jautājumiem dažādiem lieciniekiem noprotams, ka šādas vēstules viņi uzskata par būtisku pierādījumu. Savukārt J. Zelmenis, vaicāts, ko patiesībā nozīmē šis «leter of wishes», skaidroja: «Tas ir rekomendējoša rakstura dokuments vai vēstule, kas, burtiski tulkojot, nozīmē vēlmju vēstuli, kuru konkrētā trasta pārvaldnieks vēlas saņemt savā failā, lai orientētos un izprastu savu klientu vai beneficiāru vēlmes. Bet tas viņam nav saistošs. Tas ir dokuments, kas parasti ir pievienots failam. Šis dokuments var būt, var nebūt. To var mainīt katru dienu.