Šodien, Sveču jeb Ziemas Māras dienā vai Murkšķa dienā, Alsungas novada Reģos mītošie murkšķi guļ dziļā ziemas miegā un nemaz nedomā vēl kādu laiku mosties, aģentūru LETA informēja murkšķu audzētavas "Jaunstuči" pārstāve Silvija Tetere.
Tā, kā šajā ziemas periodā līdz jaungadam Latvijā īstas ziemas nebija, tad arī murkšķi uzvedās, kā nu kurš, un īsti uz ziemas miegu aizgāja tikai ar stiprāka sala iestāšanos.
Pašreiz vēsais laiks ir tieši tas, kas murkšķu ziemas guļai nepieciešams. Ziemas miegā murkšķi gulēs līdz februāra beigām - marta sākumam, tad pamazām modīsies, ja pieturēsies vēss laiks. Līdz ko gaisa temperatūra paaugstināsies virs plus 5 grādiem, tā atsevišķi murkšķu pāri jau modīsies un nāks ārā no savām migām skatīties, kas notiek apkārtnē.
2.februārī, tiek atzīmēta Sveču jeb Ziemas Māras diena. Dažviet pasaulē šī diena tiek dēvēta arī par Murkšķa dienu. Tā katru gadu mazā ASV Pensilvānijas štata Panksatonijas pilsētiņa kļūst ievērojama ar to, ka slavenākais Amerikas murkšķis Fils pavēsta, vai drīzumā gaidāms pavasaris, vai arī vēl būs gara ziema.
Teteres piemājas lauku saimniecība "Jaunstuči" Alsungas novada Reģos ir vienīgā, specializētā murkšķu saimniecība Latvijā un visā Baltijas reģionā. Atsevišķus stepes murkšķus jeb baibakus Latvijā tur vairākās saimniecībās kā eksotiskus dzīvniekus, bet tā kā tiem nepieciešams nodrošināt speciālus apstākļus ziemas guļai, tad murkšķu turēšana mūsu klimatiskajos apstākļos nav populāra.
Latvijā murkšķi parasti uz ziemas guļu dodas oktobra - novembra mēnesī un mostas februāra beigās vai martā. Gulēšanas ilgums ir visnotaļ atkarīgs no laika apstākļiem, proti, ja laiks ir vēss, tad murkšķi nedomā nemaz tik ātri celties, bet, ja laika apstākļi paliek siltāki, tad no murkšķu migām var jau dzirdēt kādu spalgu svilpienu, kas vēstī, ka viņi ir modušies.
Murkšķis ir lielākā zemes vāvere. Tie dzīvo gan Eiropā, gan Ziemeļamerikā, gan Āzijā. Visbiežāk murkšķis dzīvo kalnainos apvidos, piemēram, Eiropā - Alpos, Karpatos, Tatros un Pirenejos.
Stepes murkšķis jeb baibaks galvenokārt dzīvo Krievijas un Centrālās Āzijas stepēs, bet tas vietumis ir sastopams arī Ukrainā un Baltkrievijā.
Intensīvas saimnieciskās darbības dēļ murkšķu dzīves telpa stepēs ir sašaurinājusies. Krievijā murkšķi tiek audzēti zvēraudzētavās kā kažokzvēri, to gaļu lieto pārtikā, bet taukus izmanto tautas medicīnā, locītavu slimību ārstēšanai.
Murkšķi ir sociāli aktīvi dzīvnieki. Tie brīvā dabā dzīvo ģimeņu grupās, kas sastāv no apmēram 2 - 5 pieaugušiem murkšķiem un 2 - 6 mazuļiem. Viena kvadrātkilometra lielā teritorijā var dzīvot līdz 15 ģimeņu kolonijā. Audzētavās murkšķi tiek turēti pāros pa diviem, metāla sieta krātiņos, kuriem ir atklātā un slēgtā daļa. Krātiņa slēgtajā daļā atrodas murkšķu miga.
Murkšķi ir aktīvi agri no rīta un vakarā. Vakara aktivitātes beidzas īsi pēc tam, kad ir kļuvis tumšs. Lielāko daļu savas dzīves tie pavada alā, piedevām gandrīz pusgadu (5,5 mēnešus) murkšķi pavada ziemas miegā. Dabā dzīvojošajiem murkšķiem ir ziemas alas un vasaras alas.
Ziemošanas alas ir līdz 100 metriem garas un sniedzas pat 4 metru dziļumā. Tajās atrodas gan ziemošanai paredzētās kameras, gan bērnistaba mazuļiem. Murkšķu ģimene tās izmanto vairākus gadu desmitus. Turklāt virs alām laika gaitā izveidojas metru augsti un 20 metru diametrā plaši uzkalniņi. Pa ziemu murkšķi alas ieeju piesedz ar zemes čupiņu. Vasaras alas murkšķiem paredzētas, lai noslēptos, tādēļ tām ir līdz pat 15 izejām. Nebrīvē esošie murkšķi ziemas periodu pavada krātiņa slēgtajā daļā, ierakušies dziļi no salmiem veidotajā migā.
Murkšķi ir īsti vegāni un pamatā pārtiek no zālaugiem. Iecienītākie ir savvaļas auzas, kviešzāle, cigoriņi, baltais āboliņš un tīruma tītenis. Tāpat netiek smādēta kukurūza, saulespuķes, kvieši un kartupeļi. Īpaši intensīvi murkšķi barojas pirms ziemas, uzkrājot ievērojamas tauku rezerves. Aizejot gulēt, murkšķis ir apvēlies apaļš ar spīdīgu spalvas akotu, bet pavasarī izlienot no alas, tas ir notievējis pavisam slaids un viņa izskats vairs nav tik patīkams.