Sarunā par bērniem, kas cietuši no vardarbības, piedalās Aija Švāne, nodibinājuma Zantes ģimenes krīzes centrs valdes locekle, Laura Puniņa, psiholoģe, strādā Zantes ģimenes krīzes centrā, kā arī Andris Bērziņš, Latvijas Bērnu fonda vadītājs.
– Kāda situācija Latvijā šobrīd ar vardarbību, kas vērsta pret bērniem? Paaugstinājusies, pazeminājusies?
Aija Švāne: – Vardarbība zeļ un plaukst. Salīdzinot ar 2009. gadu, kad sāka darboties mūsu nodibinājums, vardarbība pret bērniem Latvijā diemžēl augusi, un tā kļūst arvien nežēlīgāka, sevišķi tas sakāms par seksuālās vardarbības gadījumiem. Tās ir neķītras darbības, seksuāla izmantošana un izvarošana. Visskumjākais ir tas, ka seksuālā vardarbība nāk no ģimenes locekļiem. Daudzi domā, ka seksuālo vardarbību veic kaut kādi sveši vīrieši uz ielas, taču krīzes centros nonāk arvien vairāk bērnu, kas cietuši tieši no ģimenes locekļiem, turklāt – pat no bioloģiskajiem tēviem.
Laura Puniņa: – Runājot par to, ka tiek fiksēts arvien vairāk vardarbības gadījumu, domāju, ka viens no iemesliem – cilvēki kļūst drošāki, arvien vairāk ziņojot par šādiem gadījumiem. Ir iespējas ziņot anonīmi, mēs esam braukuši uz skolām, lai informētu pedagogu, kā var atpazīt vardarbībā cietušus bērnus. Cilvēki sāk saprast, ka tā nav tikai iekšēja ģimenes lieta. Pasaulē jau ir pierādīts, ka vairāk nekā 90% gadījumu vardarbību var sagaidīt tieši no tuviniekiem, paziņām, no ģimenes locekļiem. Jāņem vērā, ka vardarbība ir pēctecīga: visbiežāk varmākas ir paši cietuši savā bērnībā. Tam, ka tā ir perversija – seksuāli izmantot savus nepilngadīgos, neaizsargātos ģimenes locekļus – var piekrist, jo cilvēka agrīnā attīstības posmā kaut kas ir saslēdzies nepareizi un dzimumtieksme vairs netiek apmierināta normālā, pieņemamā veidā. Diemžēl tas ir nemainīgs fenomens, un to nevar izārstēt vai mazināt.
Andris Bērziņš: – Jā, vardarbības gadījumu skaits diemžēl pieaug. Un sabiedrība faktiski par to neko nezina, jo par vardarbību pret bērniem tiek runāts epizodiski un maz. To piemin tikai tad, ja ir noticis kāds negadījums. Taču ja gribam samazināt vardarbības gadījumu skaitu, jāsāk strādāt ar ģimenēm. Jau bērnudārzā, jau pirmajās klasēs audzinātājiem jāsaskata bērnos kādas novirzes – agresija pret klasesbiedriem, nežēlība pret dzīvniekiem un tamlīdzīgi. Mēs šobrīd runājam par to, ka rehabilitējam bērnu tad, kad pret viņu jau kaut kas ir izdarīts, bet, lai varētu samazināt šo nodarījumu skaitu, jāsāk strādāt ar ģimenēm, kurās ir manāmi riska faktori. Mēs nemākam risināt problēmas ar nevarmācīgām metodēm, un it īpaši tas attiecas uz bērnu audzināšanu. Savukārt darbs ar tiem bērniem, pret kuriem jau ir notikusi varmācība, šobrīd diemžēl ir īslaicīgs un epizodisks. Bet, lai sasniegtu vērā ņemamu rezultātu, cietušā dzīvesvietā jāstrādā gan psihologiem, gan sociālajiem darbiniekiem. Svarīgi ir arī tas, ka likums nosaka: iedzīvotājiem jāinformē likumsargi par varmācību pret bērnu. Arī paši bērni zvana uz uzticības tālruņiem par varmācības gadījumiem.
– Bērni nemēdz piepušķot varmācības gadījumus? Varbūt kāds sūdzas par to, ka pieaugušie liek bērnam, piemēram, sakārtot savu istabu?
A.B.: – Protams, ne jau visi gadījumi ir ticami. Domāju, ka 90% gadījumu varmācība tiešām notikusi.
– Kā var atpazīt varmācību?
L.P.: – Maziem bērniem būs grūtāk atpazīt varmācību. Viņi parasti kļūst hiperaktīvi, psihiatrijā to reizēm dēvē par maskētu depresiju. Skolā un bērnudārzā to uzreiz var atpazīt agresīvā, neadekvātā uzvedībā, bērnu rotaļās – kā viņi izspēlē lomu spēles. Piemēram, bērns visas lelles sit vai rauj nost galvu. Bērnu pamešanu novārtā var atpazīt pēc viņu izskata: viņi ir nesakopti, nevīžīgi, netīrās drēbēs. Arī pēc bērnu zīmējumiem var atpazīt pret viņiem vērstu agresiju: zīmējumos dominē mošķi, zobi, nagi, ragi... Ja bērnam skolā vai bērnudārzā ir kāda uzticības persona, viņš arī labprāt runās ar to, atklās, kas notiek mājās. Vēl svarīgs faktors ir multfilmas, un man pašai nākas tās caurlūkot, lai saprastu, vai viņš kopē to, kas notiek filmās, vai to, kas notiek mājās. Izglītojam vecākus, ka līdz noteiktam vecumam bērns nedrīkst skatītes filmas ar agresijas elementiem. Pavisam cita vardarbībā cietušo bērnu kategorija ir tie, kas vispār nekustas, maz smaida, nepiedalās rotaļās. Uz tādiem pedagogi parasti reaģē mazāk, jo viņi nevienam netraucē. Šos bērnus identificē skolas pirmajās klasēs: viņi netiek līdzi mācībās. Ja mājās viss ir slikti, bērns nespēj koncentrēties mācībām. Bieži vien ir tā, ka mājās nav elektrības, varbūt ir tikai sveces, bērns ir priecīgs, ja no kaimiņiem var zupu dabūt.
– Ja bērns ir cietis no seksuālas vardarbības, viņš būs ierāvies sevī, nedrošs. Vai tā ir?
L.P.: – Bērns jau saprot, ka tas ir kaut kas, par ko nerunā. Varmākas bieži nostrādā ar šādiem argumentiem, piemēram, es tavu mammu nogalināšu, ja tu kādam pateiksi. Seksuālo vardarbību var identificēt arī tad, ja bērns sāk seksuāli uzvesties pret citiem. Bērns, piemēram, atkailinās publiskās vietās. Ir, protams, posms, kad bērns staigā pa māju pliks un vēlas, lai visi par viņu priecājas, bet tad iestājas kaut kādas sabiedriskās uzvedības normas, un mēs varam novērot īpatnēju uzvedību: bērns mēģina ar visiem bučoties, laizīt ar mēli, runāt par «pupiem» un tamlīdzīgi. Ārsti var konstatēt arī fiziskas pieskaršanās pazīmes, piemēram, nobrāzumus. Kā sekas ir bijušas arī grūtniecības.
A.Š.: – Mums bija divas meitenes, māsiņas – četrus un piecus gadus vecas, un mēs bijām spiesti izolēt katru savā istabā, jo, tikko viņas bija kopā, viņas gūlās viena otrai virsū, lielākā izģērba mazāko, lika starp kājām visādas mantiņas. Abas meitenes bija cietušas seksuālā vardarbībā. Vēl vienu meiteni pie mums ievietoja, viņai bija divpadsmit gadu, un viņu vairāku gadu garumā izvaroja viņas bioloģiskais tēvs. Pārējie ģimenes bērni vardarbības laikā stāvēja uz vakts, par samaksu saņemot konfektes. Tikko pie mums atveda vairākus bērnus. Jaunākajam bija nepilni divi gadi, un viņš bija tik netīrs, ka ar vienu reizi viņu nevarēja atmazgāt: pirmajā dienā nomazgāja vienu, pēc tam nākamajā – otro. Viņš arī gandrīz nemācēja staigāt, jo visu laiku bija pavadījis «sētiņā».
A.B.: – Medijiem par šīm lietām jārunā daudz vairāk. Protams, svarīga ir ekonomika un kultūra, taču tikpat nozīmīga ir arī demogrāfija: ne tikai veicināt bērnu dzimšanu, bet arī veicināt kontroli, lai šie bērni dzīvo cilvēka cienīgu dzīvi. Sabiedrības spiedienam ir jābūt daudz lielākam, jo varmācība, kas tiek veikta pret bērniem, atražo nākamo vardarbības vilni. Šiem cietušajiem bērniem vēlāk ir liela kāre atriebties – vienalga kam. Mūsu ģimenes un mūsu bērni nav pasargāti no iespējas kļūt par šādas vardarbības upuriem.
L.P.: – Nupat bija gadījums, kad trīspadsmitgadīgs puisis seksuāli izmantoja sešgadīgu puisīti. Mazā zēna vecāmāte cēla trauksmi. Trīspadsmitgadīgajam puisim jau bija personīgā negatīvā pieredze, un viņš tādējādi atriebās nevainīgam bērnam.
– Bet kāda loma šādos gadījumos ir tādām iestādēm kā, piemēram, Zantes ģimenes krīzes centrs?
A.B.: – Manuprāt, ļoti svarīgi ir tas, ka šādos centros bērns var ne tikai atgūties, bet arī tas, ka centru darbinieki veic izmeklēšanu un iztaujāšanu. Ir tehniskās iespējas, lai veiktu audiovizuālās intervijas. Bet esam ievērojuši, ka daļa centru darbinieku ar zināmām aizdomām attiecas pret šādām iespējām, jo intervijas tiek fiksētas – tad parādās profesionālās iemaņas veikt šādu darbu. Nereti intervijas ir ar ļoti maziem bērniem, un daudzi darbinieki nespēj profesionāli tās veikt. Un vēl viens aspekts. Kad ir ierosināta krimināllieta, bērns bieži vien tiek pakļauts tādai kā vēlreizējai vardarbībai – par notikušajām šausmām viņu pratina un tincina ne vienreiz vien, turklāt tas var notikt arī tiesas zālē. Tāpēc daudz labāk ir, ja bērna liecības tiek sniegtas ar distanci un tikai vienreiz. Jābūt ļoti, ļoti iecietīgiem un saudzīgiem pret bērniem, kuri cietuši no vardarbības, jo tā ir kā brūce, kas sašūta un apstrādāta, bet tik bieži tā tiek atkal plēsta vaļā.
A.Š.: – Kad 2009. gadā Latvijas Bērnu fonds nodibināja šos centrus, mēs izveidojām stabilu sistēmu, mūsu speciālistiem ir sertifikāti, kas apliecina, ka viņi var strādāt ar vardarbībā cietušajiem bērniem. Bet joprojām mēs saskaramies ar to, ka izmeklētāji, kas brauc pratināt bērnus, bieži vien nesaprot, ko viņi pratina: cilvēku, kas nozadzis veikalā konjaka pudeli, vai bērnu, kas cietis no vardarbības. Tā ir neprofesionalitāte.
L.P.: – Esam organizējuši apmācības prokuroriem, policistiem, bet problēma ir tāda, ka nav dziļākas specifikācijas: nav speciālistu, kas būtu apmācīti strādāt tieši ar bērniem. Vienam un tam pašam izmeklētājam uz galda ir pilnīgi dažādas lietas: par zagšanu, par slepkavību, un vēl jāaizbrauc nopratināt bērnu. Turklāt nopratināšanas var izvērsties ļoti dažādas: blakus ir psihologs, kas strādā ar bērnu, ir bijis pat tā, ka bērns man sēž klēpī, bērns man čukst ausī, un man viņa vietā jāatbild izmeklētājam. Mēdz būt arī tā, ka no izmeklētāja jūtams milzīgs spiediens. Bija gadījums ar piecpadsmitgadīgu meiteni, kuru izvaroja vairāki trīsdesmitgadīgi vīrieši. Izmeklētājs spieda uz to, ka meitene pati kaut kā ne tā uzvedusies. Kad jūtu šādu spiedienu, es pati tad jaucos izmeklēšanā.
– Vai bērnu psihologus izsauc arī uz tiesu?
L.P.: – Jā, protams. Vardarbībā pret bērniem bija apsūdzēts kāds tēvs, un advokāts mēģināja viņu aizstāvēt, teikdams, ka bērni noteikti bija izlaidušies un pelnījuši «uzšaut». Ja jau advokātam ir tik pielaidīga attieksme pret varmākām, tad ko runāt? Sanāk tā, ka bērni cieš ne tikai no varmākām, bet arī citiem pieaugušajiem, kuriem viņus vajadzētu aizstāvēt.
A.B.: – Lai mēs kaut ko sasniegtu, svarīgs ir komandas darbs. Tie ir krīzes centra darbinieki, sociālie darbinieki, psihologi, vecāki, izmeklētāji, bāriņtiesas. Vardarbības izmeklēšanā paiet ļoti ilgs laiks, bet vēl ilgāks ir ceļš līdz tiesai un tad – līdz tiesas spriedumam. Statistika liecina, ka vardarbībā cietušo bērnu skaits ir liels, bet tajā pašā laikā – cik liels ir notiesāto personu skaits? Salīdzinoši mazs.
– Kāpēc tad ir tik liela atšķirība skaitļos?
L.P.: – Tāpēc, ka ir pielaidīga attieksme pret šādiem noziegumiem. Ir arī procedūras pārkāpumi, pret ko mums nav iespēju cīnīties. Labs advokāts atradīs jebkādu sīkumu, kas būtu par pamatu tam, lai apsūdzētais tiesā vinnētu. Nereti psihologs no tiesas nāk ārā raudādams, jo viņš tiek noslaucīts no zemes virsas.
– Tad jau tiesas nereti uzstājas pret bērniem?
L.P.: – Tiesai gan vajadzētu būt objektīvai. Prokurori arī pārmet izmeklētājiem, ka tie nav savākuši pietiekami daudz materiālu. Vēl esmu saskārusies ar to, ka materiāli ir savākti, bet nav izlasīti. Man tiesā dažkārt tiek uzdoti jautājumi, kas jau ir atbildēti lietā – vajag tikai izlasīt. Tā ir paviršība no tiesas puses.
A.B.: – Galvenais jau ir tas, lai cilvēks, kas veicis vardarbību pret bērnu, saņemtu pelnīto sodu. Ja viņš paliek nesodīts, viņš jūt gandarījumu un var darboties tālāk tādā pašā garā.
– Cik ilgu laiku bērni pavada krīzes centros? Pēc tam viņi atkal nonāk atpakaļ ģimenēs, kur, iespējams, atkal tiks pazemoti?
A.Š.: – Ir divas programmas. Vienā programmā bērns uzturas pie mums 30 dienas, bet, ja ir ierosināts kriminālprocess pret varmāku, tad bērns uzturas 60 dienas. Laika sprīdis ir īss. Un ne vienmēr bērns var atgriezties ģimenē. Tāpēc ir audžuģimenes, bet mēs nepieļaujam iespēju, ka bērns pēc 30 dienām dosies pie audžuģimenes, kuru viņš nepazīst. Tāpēc audžuģimenēm obligāti jāatbrauc iepazīties ar bērnu, jo viņam ir arī tiesības pateikt «nē». Ja bērns atgriežas savā ģimenē, tad ļoti rūpīgi jāstrādā sociālajam dienestam.
L.P.: – Gadās, ka aprūpējamā bērna māte ir ar vieglu garīgo atpalicību un viņai nav prasmju rūpēties par bērnu. Viņai nav cēloņsakarīgas domāšanas, viņa nelasa grāmatas vai avīzes, viņai ir nepieciešama apmācība bērna audzināšanā. Tad ir vajadzīgi aprūpētāji, kas pamācīs, ka, piemēram, pudelīte, no kuras baro bērniņu, ir jāizmazgā. Taču pagastiem parasti pietrūkst līdzekļu, lai algotu šādus aprūpētājus.
A.Š.: – Pērn mums bija projekts, kurā 29 mammas no Kandavas novada brauca pie mums, mācījās. Mammas, protams, mīl savus bērnus, bet viņas neprot uzvārīt mannas putriņu. Mums ir arī audžuģimeņu atbalsta grupa, kas sanāk reizi mēnesī. Esam pateicīgi Latvijas Bērnu fondam, kas organizē vasaras nometnes vardarbībā cietušajiem bērniem: tā ir atgriezeniskā saite, ar kuras palīdzību mēs apjaušam bērnu problēmas un risinām tās.
Gada laikā Latvijā vidēji seši bērni izdara pašnāvību, vairāk nekā 80 ir mēģinājuši izdarīt pašnāvību. Iemeslu daudz, bet izplatītākais – vardarbība ģimenē.
L.P.: – Bērniem, kas cieš no vardarbības, ir raksturīgas domas par pašnāvību. Ir bērni, kas mēģina sev kaut ko nodarīt, piemēram, sagraizīt rokas. Tā ir autoagresija. Ja bērnam, piemēram, par kaut ko sāp sirds, viņš mēģina sagraizīt sev rokas, jo tās tad būs fiziskas sāpes, kas nomāks sirdssāpes. Pie autoagresijas es pieskaitītu arī pīrsingus, dažādas subkultūras, tetovējumus agrīnā vecumā. Bet pašnāvība ir autoagresijas galējās izpausmes forma. Ir novērots, ka pašnāvības notiek no paaudzes uz paaudzi. Pusaudžiem ir raksturīga depresīvā simptomātika, viss ir tikai melns vai balts, un šādos brīžos tas ir veicinošs faktors, ja dzimtā ir bijis šāds notikums.
A.Š.: – Robeža starp «es pasaku» un «es izdaru» ir ļoti trausla. Ja bērns vai pusaudzis jūt, ka viņš nevienam nav vajadzīgs, var notikt vistraģiskākais. Pie mums dažas dienas mīt liels puisis, augumā teju divmetrīgs, viņam ir septiņpadsmit gadu. Un viņš nevienam nav vajadzīgs! Māte kaut kur plivinās, bet puika jau ilgu laiku dzīvojis mājā, kurā nav elektrības un kur ir tikai sabrukusi krāsns. Un viņš jautā: kāpēc es vispār piedzimu?
A.B.: – Deviņdesmitajos gados mēs uzņēmām dokumentālu filmu ar nosaukumu Kāpēc es piedzimu? – tajā bija par vardarbībā cietušiem bērniem, par narkotikām, par pamestiem bērniem... To visu salikām rindā, un bērni beigu beigās vaicāja: kāpēc mēs vispār piedzimām? Vai mēs kādam bijām vajadzīgi? Latvijā mūsu ir tik maz, ka jāsaudzē katrs bērns, mums jāredz katra nianse, mēs nedrīkstam teikt – tas neattiecas uz mani! Diemžēl ir tā, ka mēs uz augsta plaukta noliekam materiālās vērtības, aizmirstot par cilvēciskajām, kurās ietilpst mātes un tēva savstarpējā cieņa.
L.P.: – Es strādāju arī ar tādiem bērniem, kas nav cietuši no vardarbības. Vecāki un skola ceļ trauksmi: ar bērnu kaut kas nav labi! Izrādās, vecāki no rīta līdz vēlam vakaram ir darbos, un viņi no saviem bērniem atpērkas ar materiālajām vērtībām, proti, bērniem ir viss – mobilie telefoni, planšetdatori utt. Bet pašā bērnā ir tukšums. Ja es viņam jautāšu – kāds ir tavs laimīgākais brīdis, viņš man atbildēs – man nopirka planšetdatoru.
A.B.: – Man ir tikai viens jautājums: kāda būs jaunā paaudze? Agresīva? Ar vēlēšanos atriebties? Ir aptuveni 1300 bērnu, kas gada laikā rehabilitēti krīzes centros, tāds pats skaits ir rehabilitēti dzīvesvietās. Ja viņi visi vēlēsies atriebties vēl trim vai četriem bērniem, progresija pieaugs katru gadu, jo katrs nākamais atkal gribēs atriebties. Vai mēs gribēsim dzīvot tādā agresīvā sabiedrībā?