Tautas frontes ēka un ekspozīcija mainīs īpašnieku
Par Tautas frontes muzeja ekspozīcijas turpmāko piederību paredzēts lemt šodien Tautas frontes muzeja sabiedriskās padomes kopsapulcē. Roberts Milbergs, viens no šīs padomes biedriem, ir uztraucies, ka ēka un ekspozīcija tiks sadalītas un nonāks valsts īpašumā. «Ja atdod valstij, nav garantijas, kā izrīkosies,» viņš uzskata.
Biedrības kopsapulcē paredzēts izskatīt divus jautājumus – par muzeja ekspozīcijas dāvinājumu Latvijas Nacionālajam vēstures muzejam un ēkas atgriešanu atpakaļ valstij muzeja funkciju veikšanai. Šāds formulējums pieļauj pieņēmumu, ka ekspozīciju varētu nogādāt Nacionālajā vēstures muzejā, bet tukšo ēku saņemtu VAS Valsts nekustamie īpašumi (VNĪ). Biedrības Tautas frontes muzeja sabiedriskā padome valdes loceklis Romualds Ražuks saka – pašlaik šis ir privāts muzejs, kas pieder biedrībai. Valdē ir divi locekļi – viņš un Dainis Īvāns. «Es šo nastu nesu 16 gadu. Nevar nodarboties ar pašdarbību, muzejs ir neapkurināts, ir vajadzīgas izstādes, izbraukumi, sabiedriskās attiecības. Bet mums sava iztika jāpelna citur,» viņš skaidro.
Tautas frontes muzejs ir akreditēts, bet līdz šim nebija pilnvērtīgas ekspozīcijas. Tādu piedāvāt valstij būtu bijis kauns, piebilst R. Ražuks. Pērn, atzīmējot Latvijas Tautas frontes 25. gadadienu, Ministru kabinets piešķīra vairāk nekā 288 000 latu ēkas remontam un ekspozīcijas papildināšanai un iekārtošanai. Uz to norāda arī R. Milbergs – ēka nu izremontēta, savesta kārtībā un nu to kā konfekti saņems VNĪ? «Kā zināms, Tautas frontes muzejs atrodas vēsturiskajās Latvijas Tautas frontes ēkas telpās, kas ar speciālu likumu tika nodotas Tautas frontes muzejam. Muzejs ir neatkārtojama, vienota vēsturiska ekspozīcija kopā ar ēku, telpām, atsevišķiem vēsturiskiem atribūtiem tajās, kas sakārtoti atbilstoši tai kārtībai, kad tur darbojās Latvijas Tautas fronte,» viņš raksta savā iesniegumā–viedoklī, kas adresēts muzeja sabiedriskajai padomei. R. Milbergs neslēpj, ka viņam radušās «pamatotas aizdomas par iespējamu negodīgu darījumu». Viņš arī ir neizpratnē, kāpēc šie jautājumi lemšanai tiek izvirzīti pēc Latvijas Tautas frontes 25. gadadienas atzīmēšanas, kad par muzeja ēkas nodošanu valstij neviens pat neieminējās.
Gan R. Ražuks, gan Latvijas Nacionālā vēstures muzeja direktors Arnis Radiņš stāsta, ka jautājums par tautfrontiešu muzeja ekspozīcijas nodošanu valstij ir gana sens. A. Radiņš Neatkarīgajai atbildēja, ka viņam «tas nav jaunums». Jau pirms vairākiem gadiem ar Latvijas Nacionālās vēstures muzeju ir notikušas sarunas, un muzejs teicis «jā» ekspozīcijas pārņemšanai. Iespējams, visi Tautas frontes muzeja sabiedriskās padomes biedri par to nav bijuši informēti. Muzeja ekspozīciju cits muzejs gan nevar pārņemt uzreiz, nākamajā dienā pēc kopsapulces lēmuma, jo viss saistīts ar finansējumu. Jautājums lemjams Kultūras ministrijā. R. Ražuks informē: «Ilgāku laiku tiek strādāts pie tā, lai Latvijas Tautas frontes muzejs kļūtu par valsts muzeju, lai tur būtu pētniecība, sabiedriskās attiecības. Ar Kultūras ministriju notiek sarunas, vai pievienot šo muzeju Nacionālās vēstures muzejam kā atsevišķu nodaļu vai ekspozīciju nodot vai dāvināt, bet ēku atdot valstij, lai apsaimnieko.» Kultūras ministrijai jau esot savs redzējums, sarunas bijušas pozitīvas. Par tām šodien kopsapulcē varētu uzzināt konkrētāk.
R. Ražuks apgalvo, ka ēka un ekspozīcija paliks nedalāmas, vien ēku apsaimniekos VNĪ. Protams, īpaši būs jānosaka, ka Tautas frontes muzejs ir daļa no Latvijas Nacionālā vēstures muzeja, bet muzeja nolikumā jāieraksta, ka pastāv apgrūtinājums – ekspozīcijai jāatrodas tikai ēkā Vecpilsētas ielā 13/15. R. Milbergs, to uzzinājis, noteic: «Tas ir kas jauns. Svarīgi, kādas ir garantijas, svarīgi, kas par to atbildēs.»
R. Ražuks savukārt ir pārliecināts, ka valsts spētu muzeju apsaimniekot un saglabāt labāk, jo, kā sarunā vairākas reizes uzsvēra, mūžīgi nedzīvo neviens. Tāpēc privātu muzeju pasargāt būtu sarežģītāk. Vēl kāds viņa arguments – valstij būtu jāuzņemas atbildība par šo vēstures posmu.
