Dabas muzejā skatāma izstāde Dzintars laiku lokos
 
©f64

«Rīga sen bija pelnījusi šādu ekspozīciju. Baltijas dzintars veidojies pirms 40–60 miljoniem gadu, sacietējot fosilajiem sveķiem. Tiek uzskatīts, ka cilvēks, sākot ar tā visprimitīvāko formu, uz šīs planētas eksistē kādus 2–2,5 miljonus gadu. Rēķiniet paši, cik reižu dzintars ir vecāks par mums. Protams, mums vajag celt to godā,» tā par izstādi Dzintars laiku lokos saka Latvijas Dabas muzeja Ģeoloģijas un paleontoloģijas nodaļas vadītāja Anita Saulīte. Iespējams, skan paradoksāli, bet līdz šim muzejā nav bijusi patstāvīga ekspozīcija, kas pilnībā veltīta mūsu lepnumam – dzintaram.

Pirmā no piecām

Projekta Eiropas kultūras galvaspilsēta 2014 – Rīga ietvaros atklāta izstāde Dzintars laiku lokos, kas skatāma Dabas muzejā. Kopumā paredzētas piecas izstādes, kas būs aplūkojamas dažādos muzejos un galerijās. «Šajā izstādē ir vairākas sadaļas – stāstām par Baltijas dzintaru, par tā veidošanos, par krāsu daudzveidību, par to, kā atrod dzintaru. Nozīmīga daļa ir iedzintarojumi, ieskats tā apstrādes tehnikās, kā arī iespēja aplūkot dzintaru, kas tiek iegūts citviet pasaulē.» Anita Saulīte uzskata, ka šī ekspozīcija ir unikāla, jo Latvijā pirmo reizi apskatei izlikts pašmāju lielākais dzintars, kas sver 1,7 kilogramus. Pirmo reizi varēsim redzēt arī dzintaru, kas tiek iegūts citās valstīs – ekspozīcijā redzami dzintari no Kolumbijas, Ukrainas, Itālijas, Austrijas, Etiopijas, Dominikānas un citām valstīm, varēs aplūkot pat Āfrikas lapukoku dzintara krelles, kuru izejmateriāls ir gaišāks un vēsturiski jaunāks nekā mūsu dzintars. Pateicoties šai ekspozīcijai, bijusi iespēja iegādāties «pasaules dzintaru», no kura bijuši tikai daži eksponāti, jo Dabas muzejā galvenokārt glabāts tikai Baltijas dzintars. Protams, speciāliste vēlētos, lai pasaules dzintara kolekcija būtu lielāka, taču ne vienmēr iespējams iegūt visu. «Es pat nezinu, vai vispār kaut kur pasaulē vienuviet var skatīt pilnīgi visus pasaules dzintaru veidus. Savulaik ASV bija liela izstāde, bet īstenībā ir ļoti daudz atradņu, arī pavisam nelielas, kur iegūst īpašus dzintara veidus,» stāsta Anita Saulīte. Izstādē Dzintars laiku lokos pirmo reizi interesenti varēs iepazīties arī dzintara diega ražošanu.

«Ļoti sen, pagājušā gadsimta astoņdesmitajos gados Rīgā bija līdzīga izstāde, taču šī ir apjomīgāka, turklāt tā kļūs par Dabas muzeja pastāvīgo ekspozīciju,» uzsver speciāliste. Viņa atgādina, ka dzejnieks Imants Ziedonis savulaik arī centies dzintaru celt saulītē, gribējis, lai Latvijā, tāpat kā Lietuvā, būtu tam veltīts muzejs, tomēr zemē ar senām dzintara tradīcijām joprojām nav muzeja, kas būtu veltīts mūsu nacionālajam simbolam – dzintaram. Anita Saulīte uzskata, ka Latvijā ir pietiekami daudz materiāla, lai būtu iespējas tādu izveidot, tomēr dažādas kolekcijas atrodas muzejos gan Rīgā, gan Liepājā, gan Pāvilostā, gan Vēstures muzejā. Nozīmīgas vērtības esot arī privātkolekcijās, tomēr patiesībā grūti esot zināt to vērienu un vērtību, «jo ne vienmēr cilvēki sniedz plašas ziņas par to, kas viņiem ir».

Dzintars ir un būs mūžīgi mūžos – tā gan nevarot teikt, jo tas ir izsmeļams materiāls. Tomēr Baltijas dzintara krājumi ir vislielākie pasaulē, šīs atradnes ir bagātas, bet nav neizsmeļamas, un krājumi rūk, protams, tas ir atkarīgs no izmantošanas intensitātes. «Atradnes tiek izmantotas intensīvi, arī cilvēki vāc piekrastē izskalotu dzintaru. Tagad drīkst, pirms dažiem gadsimtiem nedrīkstēja. Un, ja drīkstēja, tad viss bija jānodod kungiem jeb vācu ordeņbrāļiem, kas bija monopolizējuši dzintara ieguvi. Ilgu laiku šos cietos fosilos sveķus cilvēki nedrīkstēja paturēt, lai gan zināms, ka piekrastes iedzīvotāji tā tomēr darīja, tiesa gan – to nedrīkstēja iznest ārpus piekrastes zonas. Neskatoties uz stingrajiem aizliegumiem, piekrastes ciemos no dzintara gatavoja rotas, un Latvijas rietumu piekrastes tautastērpi nav iedomājami bez dzintara rotājumiem,» saka Anita Saulīte. «Turklāt jau senais cilvēks zināja, ka dzintars ir īpašs materiāls, kam tam piemīt dziednieciskas spējas. Baltijas dzintars ir vienīgais, kas satur dzintarskābi. Uzskata, ka tā ir viena to tām komponentēm, kas tam piešķir dziednieciskas īpašības.»

Nacionāls simbols

«Kopš seniem laikiem dzintars bijis mūsu nacionālais simbols, tas nāk no daudz senākas senatnes, nekā mēs sevi apzināmies par latviešiem. Dzintars faktiski ir mūsu teritorijas iedzīvotāju eksportprece, ar ko mēs sākām maiņas tirdzniecību ar tālākām vietām, to veda gan uz austrumiem, gan rietumiem – tas atrasts Sibīrijā, Itālijā, Grieķijā, Marokā, Ēģiptē, Mezopotāmijā, pat Senajā Ķīnā. Agrāk šaubījās, vai atrastais dzintars nācis tieši no Baltijas, bet šobrīd analīzes ir pierādījušas, ka tas tā ir. Protams, ne faraoni, ne Senās Romas valdnieks Nerons, kas arī bija liels dzintara apjūsmotājs, nebrauca uz Baltiju, viņam to aizveda no ekspedīcijām. Antīkās kultūras dzintaru pazina sen. Senie grieķi, piemēram, dzintaru dēvēja par elektrum, jo zināja tā spējas elektrizēties. Un tieši šī skaistā brīnuma dēļ baltu apdzīvotās teritorijas jau tālā senatnē minētas rakstītos avotos,» uzsver Anita Saulīte. Romiešu orators, jurists un senators Gajs Kornēlijs Tacits mūsu ēras 98. gadā rakstītā etnogrāfiska rakstura darbā Par Ģermānijas atrašanās vietu un tautām, iespējams, par baltiem rakstījis – «arī jūru viņi pārmeklē un vienīgie no visiem sēkļos un pašā krastā lasa dzintaru».

Sacietējušo fosilo sveķu popularitāte īpaši pieaugusi pēdējā laikā, un kā savdabīgs signāls tam esot cenas. Arī tās esot globalizācijas sekas – arvien vairāk cilvēku apceļo pasauli, iegriežas arī Baltijas valstīs, uzzina par dzintaru, tas iepatīkas un to pērk. Lai gan dzintaru neuzskata par dārgakmeni, jo tas neatbilst klasiskā dārgakmens standartiem, to ļoti augsti novērtē pasaulē, zina teikt Anita Saulīte. «Visi dārgakmeņi ir minerālas dabas, dzintars – organiskas dabas, turklāt klasiskie dārgakmeņi ir ļoti cieti, dzintars – ļoti mīksts. Vēl viens faktors – dzintara ir vairāk dabā, par dārgakmeņiem uzskatīto nav tik daudz. Ja dzintara būtu maz, tad, neskatoties uz to, ka tas nav dārgakmens, tam būtu augsta cena. Šobrīd dzintara ir gana daudz, tas ir vairāk pieejams nekā klasiskie dārgakmeņi.»

Attiecības 40 gadu garumā

Viens no mīļākajiem Anitas Saulītes eksponātiem izstādē Dzintars laiku lokos ir tas, ko muzejam izdevies iegūt tikai pirms dažiem gadiem. «Es to uzskatu par savu vienaudzi. 1949. gadā Liepājā kāds jūrnieks vietējiem piedāvājis pirkt lielu dzintara gabalu. Kāds dzintara cienītājs viņam piedāvājis visu savu algu, ko tieši tajā dienā esot saņēmis. Jūrnieks teicis, ka ar to esot par maz, lai iegūtu visu dzintara gabalu, un tā tas, spriežot pēc formas, saskaldīts uz pusēm. Šī puse sver 1,7 kilogramus, un tas ir Latvijā lielākais dzintars. Kaimiņos Lietuvā, Palangas dzintara muzejā lielākais gabals ir trīs kilogramus smags. Ja tā puse nebūtu noskaldīta...» nosaka speciāliste, kuras uzmanību dzintars spējis noturēt visu profesionālo mūžu – apmēram 40 gadus. Kāpēc? «Jo tas vienmēr spēj apburt un parādīt ko jaunu – nav divu vienādu dzintara gabaliņu, un tieši tā ir dzintara unikalitāte, un šī iezīme arī tam neļauj būt klasiskam dārgakmenim. Tas joprojām glabā savus noslēpumus – nevienam ķīmiķim līdz šai dienai nav izdevies sintezēt dzintara analogu. Pasaule pazīst mākslīgi radītus dimantus un ametistus, bet dzintara analogu nav izdevies uztaisīt.»

Pētnieci dzintars neesot aizvedis pārāk tālos ceļos, protams, būts Lietuvā un Kaļiņingradā. Pēc Latvijas neatkarības atgūšanas Vīnes muzejā savām acīm viņa skatījusi Dominikānas zilo dzintaru, bet kad bijusi Indijā, cerējusi sameklēt birmītu, bet nav izdevies, un pat juvelieri apgalvojuši, ka tas meklējams citā reģionā...

«Kad man prasa, kā es iepazinu dzintaru, man jāsaka skaidri un gaiši, ka es to neatceros. Jo dzintara rotas, kaut gan es neesmu izaugusi pie jūras malas, jo esmu vidzemniece, man mūžā nāca līdzi no vecākiem, krustmātes, vectēva. Bērnībā es arī daudz slimoju, man bija mandeļu iekaisumi, cilvēki ieteica nēsāt dzintara krelles, un vecāki man tādas nopirka – vienkāršas un ciešas. Es tās nēsāju, un grūti pateikt, kā, bet es no kaitēm tiku vaļā,» smaidot nosaka Anita Saulīte.

***

Anita SAULĪTE

• Latvijas Dabas muzeja Ģeoloģijas un paleontoloģijas nodaļas vadītāja (kopš 1978. gada)

• Dzimusi 1949. gada 1. maijā

• Absolvējusi Latvijas Valsts universitātes Ģeogrāfijas fakultāti (1971), ģeoloģijas maģistra grāds (1997)

• Profesionāla līdzdalība biedrībās, savienībās un komisijās: Latvijas Ģeologu savienība, Latvijas Ģeogrāfijas biedrība, PSRS Mineraloģijas biedrības muzeoloģijas sekcija (līdz 1992.)

• Pētījumu virziens: Muzeja ģeoloģiskā krājuma, īpaši dzintara un fosilo sveķu, komplektēšanas un glabāšanas specifika, to izmantošana ekspozīciju un izstāžu veidošanā un apmeklētāju izglītošanā. Vides aizsardzība, aizsargājamie ģeoloģiskie un ģeomorfoloģiskie dabas pieminekļi, Latvijas ģeoloģija.

• Veidojusi ekspozīcijas Latvijas ģeoloģija, Māls, Baltijas jūras piekraste – cilvēks, vide, vēsture u.c.

• Strādājusi pie vairākām muzejpedagoģiskajām programmām, to skaitā Velnakmens un Raganzālīte, Minerāli, Mālos līdz ausīm u.c.