Armands Krauze: Jāsaglabā zeme Latvijas pilsoņu īpašumā

Fragments no šodien "Neatkarīgajā Rīta Avīzē" publicētās intervijas ar Lauksaimnieku organizāciju sadarbības padomes priekšsēdētāja vietnieku Eiropas Savienības jautājumos Armandu Krauzi.

Intervija ar Armandu Krauzi – Lauksaimnieku organizāciju sadarbības padomes priekšsēdētāja vietnieku Eiropas Savienības jautājumos: par Latvijas zemes arvien straujāku izpārdošanu ārzemniekiem, par ZZS iesaistīšanos valdībā un par prioritātēm lauksaimniecībā.

– Šā gada maijā beigsies ierobežojumi, kas liedza iegādāties Latvijas zemi ārzemju privātpersonām. Protams, šis likums tika apiets ar efektīvu līkumu, un zemi iegādājās ārzemju juridiskās personas. Eiropas Savienībā (ES) zemes iegādes noteikumi tika īstenoti septiņus gadus. Termiņam beidzoties, to bija iespējams pagarināt tikai vienu reizi. Latvija to izdarīja 2011. gadā. Tagad, izskatās, ārzemnieki nāks un izpirks mūsu zemi pa tīro?

– Stājoties ES, Latvija apliecināja, ka pēc kāda laika tā atļaus visiem dalībvalstu pilsoņiem iegādāties lauksaimniecības zemi Latvijā. Jā, maijā tiešām beidzas termiņš, jo to varēja pagarināt tikai vienu reizi. Tā, piemēram, dāņi, kas caur juridiskām personām apgāja Latvijas likumu, tagad varēs legalizēties. Lielas zemes platības nu ir nonākušas ārvalstnieku rokās. Diez vai, stājoties ES, visi Latvijas pilsoņi saprata, ka viņi atsakās ne tikai no savas valūtas, bet arī no aizlieguma ārzemniekiem izpirkt zemi.

– Viennozīmīgi – nesaprata. Balsošanas biļetenos tādu skaidrojumu nebija.

– Protams, lielākā daļa likumus nelasa, turklāt tiem, kuri aģitēja par stāšanos Eiropas Savienībā, vajadzēja tos skaidrot. Bet nekas tāds nenotika. Starp citu, Latvija izrīkojās daudz sliktāk nekā pati Eiropas Savienība: pirms eiro ieviešanas ES piedāvāja naudu arī tiem, kuri aģitēja pret eiro ieviešanu Latvijā, tātad ES ļāva izteikties visiem, taču pie mums kaut kā nevarēja manīt, ka masveidā tiktu izdoti bukleti, kas skaidrotu eiro ieviešanas vai zemes brīvās pārdošanas negatīvās sekas.

– Bet ko tagad var darīt? Viss jau ir, kā mēdz teikt, nokārtots.

– Izpētot likumdošanu, varam secināt: darīt vairs nevar neko. Un tomēr daudzi principi un likumi ir maināmi, tikai tad jāvienojas vairākām ES dalībvalstīm un jāsāk par to diskutēt. Nedrīkst tā vienkārši pateikt – mēs nedarīsim neko, jo likums neko neatļauj. Par zemes tirgus ierobežošanu patlaban runā ne tikai Latvijā, bet arī Lietuvā, Rumānijā, Bulgārijā, Ungārijā un citur. Tā nav tikai politiķu pārrunu tēma, un, lai tā būtu arī tautas vēlme, ir jāvirzās uz referendumu. Diemžēl jāatzīst, ka mūsu tiesiskuma koalīcija...

– ... tā dēvētā.

– ... ieviesa īstu tiesiskumu un pacēla referenduma ierosināšanas slieksni tik augstu, ka tam pāri pārkāpt ir gandrīz neiespējami. Tā faktiski ir cilvēktiesību ierobežošana. Tagad ir nepieciešami 30 000 parakstu, un procedūra ir sarežģītāka. Toties patlaban mēs vācam parakstus, lai rosinātu Saeimas deputātiem atbilstoši konkrētam Satversmes pantam ierosināt tautas nobalsošanu.

– Kāds tam ir mērķis?

– Saglabāt zemi Latvijas pilsoņu īpašumā. Mēs taču cīnījāmies par neatkarību, ieguvām zemi savā īpašumā, bet nu tik viegli tagad to iztirgojam. Zinu, ka ir cilvēki, kas 90. gadu otrajā pusē pārdeva savu senču zemi tā dēvētajiem ārzemju investoriem par 50 – 100 latiem hektārā. Citviet Eiropā tā nenotiek. Piemēram, Francijā, ap 60% zemju ir nomā, tas nozīmē, ka cilvēki, aizejot dzīvot uz pilsētu, savu nepārdod, bet iznomā, un zeme tomēr paliek viņu īpašumā. Tā ir mūžīga vērtība, ražošanas līdzeklis, ko nevar nekur aiznest projām, un jebkurā brīdī īpašniekam ir iespēja tur atgriezties un kaut ko ražot. Tomēr globalizētās pasaules starptautiskie koncerni izpirks zemi, turklāt izdarīs to ar mūsu pašu – latviešu – palīdzību. Latvietis, piemēram, izveido lauksaimniecības uzņēmumu ar 2000 līdz 3000 hektāriem zemes, veiksmīgi pārdod to dānim, ķīnietim vai citam ārzemniekam, tur, iespējams, vēl paliek strādāt latvieši. Bet tad atnāk ķīnietis un saka: ķīniešu strādnieki mums izmaksās lētāk. Beigās skatīsimies, kā mūsu, latviešu, zeme pieder ārzemniekiem, un tur arī strādā tikai ārzemnieki.

– Jūs sakāt – tautas nobalsošana. Bet tagad ir janvāris, un maijs pienāks ļoti ātri. Pa kuru laiku tad tiks sagatavota tā nobalsošana?

– Ja maijā beidzas liegums, tas tomēr nenozīmē, ka mēneša laikā ārzemnieki pēkšņi izpirks visu palikušo zemi. Taču citu iespēju, kā vien organizēt tautas nobalsošanu, mums nav. Visi sūdzas, redz, dāņi nāk iekšā un nerēķinās ar mums, bet mēs paši esam maz ko darījuši, lai situāciju mainītu. Varējām mēģināt ieviest Francijas pieredzi daudz agrāk nekā pērnā gada rudenī.

– Kas tā par Francijas pieredzi?

– Tur lauksaimniecības zemes tirdzniecība tiek regulēta no valsts: it kā ir brīvais tirgus, tomēr zemi nedrīkst pārdot kuram katram. Ir komisija, kas izskata pārdošanas lūgumus un izlemj, kam pārdot, kam – ne. Protams, komisija neiejaucas cenas jautājumos, taču tā lemj, kura pircēja mērķi ir nopietnākie un pamatotākie. Runājot par franču modeli – tas nav Eiropas Savienības, bet gan mūsu jautājums. Ja mēs vispār aizliegtu ārzemniekiem iegādāties zemi, tas gan būtu ES jautājums, jo tiešā veidā attiektos uz iestāšanās līgumu.

– Kaut arī Latvijas neatkarība šobrīd ir iluzora, tomēr gribas jautāt: varbūt Saeima var pieņemt likumu, ka zemi ārzemniekiem turpmāk nepārdodam?

– Tā jau gribētos gan! Bet tad jāsaprot, ka šādam solim būtu nepatīkamas konsekvences: sekotu finansiālas sankcijas no ES.

– Tātad izejas nav?

– Vienīgā izeja ir iekustināt procesu ar referenduma palīdzību, lai visi saprastu, ka tā nav tikai politiķu iegriba – nepārdot zemi ārvalstniekiem. Bulgārijā deputāti nobalsoja par šāda likuma pieņemšanu, un to, protams, daži skaidroja ar pirmsvēlēšanu populismu un ekstrēmistu demagoģiju. Bet Eiropā nekas nav nemaināms un akmenī iecirsts, taču jāsavāc pietiekams skaits dalībvalstu, kas nolemj par konkrēto risinājumu kādai problēmai. Jāpārliecina Eiropas Komisija, lai tā sāk diskutēt par zemes pirkšanas jautājumiem.

– Zeme ir mūsu valsts vienīgais resurss, tieši tāpat kā cilvēki.

– Un cilvēki arī pazūd arvien vairāk. Meži ir nākamais resurss, kas pazūd. Taču jebkura valsts cenšas kontrolēt savus resursus, un ir valstis, kas glabā pārtikas rezerves dažādu kataklizmu gadījumiem. Mums nav tādu rezervju.

– Kāpēc?

– Tāpēc, ka nav naudas. Rezervju glabāšana prasa naudu. Pārtika ir svarīgākā stratēģiskā rezerve. Ja nav degvielas, tad es ar kājām varu kaut kur aiziet, bet ja nav pārtikas, tad viss beidzas. Ja esam visu pārdevuši ārzemēm, mums nekas nepaliek. Nobriest jauna raža, to eksportējam, mums nepaliek nekas, tas nozīmē – valsts nekontrolē situāciju. Patlaban valdošie paļaujas uz to, ka viss jau ir labi, jebkurā brīdī varam aiziet uz veikalu un nopirkt visu, ko gribam. Taču nekas nav simtprocentīgi drošs: visi runāja, ka kodolenerģija ir droša, bet tad notika Fukušimas katastrofa. Un Islandes vulkāna izvirdums? Viss taču apstājās!

– Vai Latvija spēj saražot pārtiku tik daudz, cik tai vajadzīgs?

– Patlaban mēs saražojam pārtiku vairāk, nekā spējam patērēt. Ir, protams, produktu grupas, kuras mēs nesaražojam vajadzīgajā daudzumā, un mūsu valstī nereti ienāk preces no tā dēvētā lētā gala, jo mūsu pirktspēja nav augsta. Varbūt Rīgā kāds domā, ka viss ir ļoti labi, taču dzīves līmenis patiesībā ir ļoti zems, un produkcija, ko ieved Latvijā, bieži vien ir zemas kvalitātes. Tāpēc vispareizākais ir pirkt produkciju no mūsu pašu zemniekiem, jo mēs varam zināt, kur ir audzis produkts, ko zemnieks pārdod. Latvijā pagaidām viss ir labi, augsne ir ar trūdvielām bagāta, nav noplicināta, bet, ja mēs neko nedarīsim, tad varam nonākt līdz situācijai, ka mūsu zeme kļūs neauglīga.

– Kā jums šķiet – vai ir pareizi, ka īslaicīgajā valdībā līdz nākamajām vēlēšanām iesaistās ZZS?

– Es teiktu tā... Ja ir iespēja, tad jānostājas uz atbildības ceļa, un grūtos brīžos jāpalīdz ar savu pieredzi. Protams, vieglāk būtu turēties tālāk, taču ZZS gatavība piedalīties valdībā liecina par nevairīšanos no grūtībām.

– Kad veidojās pagaidām vēl pie varas esošā valdība, Reformu partija nostājās pozā un teica, ka nepieļaus «sarkano līniju» pārkāpšanu. Izskatās, tagad vairs nav nekādu līniju... Aprēķins? Vēlēšanās saglabāt savu sen zudušo ietekmi?

– Reformu partija jau sen ir pazudusi un izjukusi, līdz ar to – kādas var būt sarkanās līnijas? Nav vairs neviena, kas tās vilktu. Cilvēki, kas balsoja par RP, ticēja kaut kādiem šīs partijas mērķiem un uzstādījumiem, bet tur bija tā: neskaties uz maniem darbiem, klausies manos vārdos. Tā sanāca ar RP līderiem, kas vārdos pauda skaistu ideoloģiju, bet paši darīja tā, kā nevajadzētu darīt. Nevajag būt augstprātīgiem un domāt, ka cilvēki neko neredz un nesaprot. Vienā brīdī cilvēki saprot, ka viņu ievēlētais deputāts viņiem nekalpo...

– Iepriekšējās pašvaldību vēlēšanās jūs pretendējāt uz Rīgas mēra posteni. Pats izdomājāt vai partija nokomandēja?

– Ja kaut ko izdomājam, tad apspriežam to kopīgi. Šajā gadījumā man piedāvāja balotēties, un es piekritu. Zemnieku savienība jau nav tikai zemnieku partija vien: tur ir cilvēki no visām nozarēm, ir pilsētnieki – skolotāji, ārsti, juristi... Pat Kārlis Ulmanis kādreiz teica, ka tā nav šķiras partija. Latvijas Zemnieku savienības pozīcija pilsētniekiem bija saprotama un pieņemama. Protams, Rīga, vērtējot nacionālo sastāvu, stipri atšķiras no pārējās Latvijas, tāpēc arī rezultāts bija tāds, kāds bija.

– Ne no viena neesmu dzirdējusi sakarīgu atbildi uz jautājumu: kāpēc LZS Rīgā nestartēja kopā ar Zaļo partiju.

– Nu, ja pirms tam nav varēts iekļūt Rīgas domē, startējot kopā, tad vajadzēja pamēģināt startēt atsevišķi. Tagad skaidrs, ka tomēr jāiet kopā. Ja saskaita kopā tās balsis, ko dabūjām atsevišķi, mēs būtu tikuši domē.

– Jā, līdz Saskaņas centra popularitātei gan visai tālu.

– Domāju, ka Saskaņas centrs ir sasniedzis savu iespēju robežas un viņiem būs ļoti grūti sasniegt vēl lielāku atbalstu. Rīgas gadījumā mēs nekonkurējām ar SC, drīzāk ar labējām partijām.

– Jūs savulaik tikāt ievēlēts Saeimā no ZZS, taču izvēlējāties strādāt Eiropas Padomē.

– Sanāca tā, ka EP mani apstiprināja Eiropas sociālo lietu komisijā kā Latvijas lauksaimnieku pārstāvi faktiski vienlaikus ar Saeimas vēlēšanām. Nolēmu, ka palikšu minētajā komisijā, lai lobētu Latvijas lauksaimnieku intereses. Mēs strādājām kopā ar EP deputātiem – Sandru Kalnieti, Alfrēdu Rubiku. Mums nebija svarīgi, kurai partijai katrs pieder, jo tad bija svarīgi nevis cīnīties citam pret citu, bet gan cīnīties par valsts interesēm.

– Vai Latvijas parlamentārieši spēj kaut ko izdarīt Latvijas labā vai arī tas ir tikai mīts?

– Ja strādā kopā – gan EP deputāti, gan komisiju locekļi – tad var panākt. Mums visu laiku jārunā un jāatgādina par sevi, tas ir komandas darbs. Faktiski gandrīz visi deputāti darbojas Latvijas interesēs, un vienīgā deputāte, kuru es neesmu manījis aizstāvam Latvijas intereses, ir Tatjana Ždanoka – viņa diezgan klaji lobē promaskaviskas idejas. Īpaši labi mēs sastrādājamies ar vairākiem EP deputātiem – Ivars Godmanis mums dod pamatīgus skaidrojumus par budžetu, Kalniete un Rubiks darbojas lauksaimniecības jomā, viņi ir ļoti atsaucīgi deputāti, nekad nenoraida mūsu lūgumus virzīt kādus konkrētus jautājumus. Atmetam nost politiku un darbojamies kopā. Pa vienam tur strādāt ir neiespējami, jo tā ir milzīga birokrātiska mašinērija. Padomju laikos bija pierasts daudzas lietas panākt ar braucieniem uz Maskavu, somā ieliekot Latvijas balzama pudeles, pie Barrozu ar balzamu vairs neaizbrauksi...

– Jūs pozitīvi atsaucāties par Godmani. Bet, re, zaļzemnieki noraidīja viņa lūgumu iestāties ZZS, līdz ar to viņam faktiski nav nekādu iespēju tikt ievēlētam Eiroparlamentā.

– Par šo jautājumu es zinu tikai tik daudz, cik rakstījusi prese. Neesmu par to runājis ar Ivaru Godmani. Bet, ja runājam par ceļotājiem... Ja tu gribi iesaistīties un palikt politikā, tev jāizvēlas konkrēta politiskā spēka ideoloģija un virziens, tev tur jāiestājas un jāstrādā. Citādi sanāk tā: vienu brīdi tu esi vienā partijā, pēc tam otrā, vēl pēc brīža – trešajā. Nesen, pilnīgi nejauši ieskatoties Vikipēdijā, uzzināju par Saeimas deputāta Dzintara Ābiķa odiseju: sākumā viņš bija Zaļajā partijā, pēc tam – Latvijas ceļā, pēc tam – Tautas partijā, pēc tam – partijā Sabiedrība citai politikai, tagad – Vienotībā. Nu, tas vairs nav nopietni... Un tomēr es uzskatu, ka cilvēkiem jāstājas partijās. No tā nevajag baidīties, sak, tev būs zīmogs uz pieres, ja tu iestāsies kādā partijā. Tā ir reāla iespēja iespaidot procesus. Ideāli ir jābūt tā: partijas līderiem uzdevumus dod partijas biedri, nevis otrādi. Vienā otrā partijā šodien ir tā: kongresā ievēlē līderi, pasniedz puķes un palaiž, sak, dari, ko gribi. Latvijas Zemnieku savienības darbība šajā ziņā atšķiras no iepriekšminētās situācijas. Mūsu partijas biedri ir aktīvi, izsaka dažādus priekšlikumus, protams, ne visi tiek pieņemti, taču tāpēc uzreiz nav jāskrien uz citu partiju. Ja piekrīti partijas ideoloģijai, tad tev jādarbojas konkrētajā un kopīgajā virzienā. Varbūt kādam šķiet dīvaini, ka zemnieki ir vienā partijas savienībā ar zaļajiem, taču es uzskatu, ka mūsu lauksaimniecība ir nozare, kas var strādāt ar videi draudzīgām metodēm, tāpēc nekādu pretrunu nav. Protams, ir atsevišķi izņēmumi.

– Ir gan dzirdēts, ka Latvijas lielsaimnieki, kuriem pieder tūkstošiem hektāru zemes, nemaz neesot videi tik draudzīgi...

– Ja pareizi saimnieko, tad viss ir kārtībā, jo zemnieki taču saprot – zeme ir mūsu lielākais un nozīmīgākais resurss. Viņi noteikti vēlas nodot savas saimniecības bērniem, tāpēc viņi domā, ko dara.

– Bija troksnis par to, ka lielsaimnieki, miglodami savus laukus, indē bites. Ja nebūs bišu, nebūs arī pasaules. Tas taču jāsaprot.

– Un tie, kas iekrita ar šādu darbošanās metodi, bija daži dāņu uzņēmēji.

– Vai viņi samaksāja biteniekiem skādi?

– Jā. Bet vienā gadījumā mēs vēl tiesājamies. Tiesa ilgst kopš 2011. gada. Bet tādas situācijas ir vērojamas ne tikai lauksaimniecībā vien. Liepājā bija kāda akumulatoru ražotne, kas piederēja dāņiem. Viņi neievēroja elementārus darba drošības pasākumus, cieta cilvēki. Ārzemniekiem jāsaprot: ja viņi ienāk strādāt svešā valstī, viņi visu laiku atradīsies zem lupas. Ja mēs aizbrauksim strādāt uz Eiropu, arī uz mums skatīsies ar aizdomām.

– Savulaik pie Jēkabpils ārzemju investori grasījās būvēt lielu celulozes kombinātu. Ar lielām pūlēm izdevās noraidīt šo projektu. Sakiet, kur, jūsuprāt, ir tā robeža starp nepiemērotu objektu celtniecību un vēlmi radīt jaunas darbavietas?

– Es uzskatu, ka ir jānāk un jāinvestē, bet ir jāievēro mūsu likumdošana un vietējo iedzīvotāju vēlmes. Pilsētās, kas ir pietiekami tālu no Rīgas, valda diezgan liels bezdarbs, un cilvēki, protams, vēlētos stabilas darba vietas. No otras puses – iespējams, ka uzņēmējs domā, ka te ir kaut kāda trešās pasaules valsts, kur var neievērot likumdošanu. Tādas domas, protams, ir jāizskauž. Ja Latvijā tiek būvētas ražotnes, tad tās jābūvē pēc tādiem pašiem standartiem kā pārējā Eiropā.

– Bet kāpēc tie paši dāņi nāk tieši uz Latviju, izpērk zemes, būvē savas ražotnes, bieži vien neievērojot vietējo iedzīvotāju protestus? Viņi nevar Dānijā nopirkt sev zemi?

– Vēl pavisam nesen zeme Dānijā bija desmit reizes dārgāka nekā pie mums. Jau teicu, ka Latvijā zemi varēja nopirkt par 50 līdz 100 latiem par vienu hektāru.

– Tas bija nabadzības dēļ: zemes īpašnieki bija gatavi to atdod par kapeikām. 20 hektārus varēja dabūt par 1000 latiem.

– Deviņdesmito gadu otrajā pusē 1000 latu vēl bija nopietna nauda. Ja runājam par investīcijām, tās Latvijā ir vajadzīgas. Bet ir arī tādas investīcijas, kas darba vietas nerada. Tā, piemēram, īpašumu spekulanti: viņi stratēģiskās vietās nopērk zemi un gaida, kad tās vērtība celsies. Bet mums jāveicina investīcijas, kas rada darba vietas. Daudzas pašvaldības tam pievērš lielu uzmanību: piesaista investorus, ver vaļā ražotnes.

– Pirms pāris gadiem uzpeldēja plānprātīgais projekts par Daugavas iztaisnošanu un pārvēršanu par dziļūdens kuģu ceļu. Protams, būtu simtiem darba vietu, būtu nodokļi, bet kāda būt pati Daugava? Še atkal ir runa par to robežu, aiz kuras beidzas saprātīgas investīcijas un saprātīga saimniekošana.

– Daugavas racēju komandas bija veselas divas. Par laimi, viss nogrima. Bet mēs atgriežamies pie zemes: skaidrs, ka lauksaimniecības zemēm ir nepieciešama meliorācija. Zeme ir meliorēta padomju laikā, bet viss novecojas. Ir fonds meliorācijas sistēmu renovēšanai, un, ieguldot naudu šajā renovēšanā, mēs iegūstam ražošanas līdzekli ar lielāku pievienoto vērtību, mēs varam izaudzēt labāku ražu, rentabilitāte ir augstāka, un to var darīt mūsu pašu kompānijas, turklāt cilvēki tiek nodarbināti Latvijā. Manuprāt, prioritāte šobrīd ir lauksaimniecības celtņu būve un meliorācija. Tās ir ilgtermiņa investīcijas, turklāt jebkurš normāli strādājošs uzņēmējs plāno sava uzņēmuma attīstību. Tāpēc uzskatu, ka arī valstij ir jādomā ilgtermiņā: ja sabruks meliorācijas sistēmas, ar kādiem traktoriem brauksim pa laukiem, kas atradīsies zem ūdens?