Traģēdijas atgādinājumi nākotnei
Dienās pēc Zolitūdes Maxima sabrukuma tā vien šķita, kāds neprātis uz Lielā Kristapa jautājumu, vai Rīga jau gatava, atbildējis apstiprinoši, un tāpēc brūk ēkas, krīt stalažas un gāžas žogi, iet bojā cilvēki. Teju ik stundu tika ziņots, ka kādā galvaspilsētas malā notikusi kāda dramatiska kļūme būvniecībā un cilvēki, dzirdot glābšanas dienestu sirēnas, instinktīvi sarāvās. Ieejot veikalā, joprojām daudzi pavērš skatienu griestos, it kā šādi iespējams noteikt jumta konstrukciju noturību un pasargāt sevi no nejaušas bojāejas. Pēc Maxima daudz kas ir mainījies cilvēku attieksmē un, iespējams, daudz kas vēl mainīsies, ja vien cilvēki paši to prasīs.
2007. gadā Reģu pansionātā – tālu projām no apdzīvotām vietām – sadega 26 cilvēki. Garā slimi vecīši, daudziem no viņiem pat nebija radinieku. Sabiedrības kolektīvajā atmiņā viņi izdzisa tikpat ātri, cik parādījās. Maxima sabruka Rīgā, bojā gāja 54 cilvēki. Gan jauni, gan pusmūžā – mammas un tēvi, vectētiņi un vecmāmiņas, krievi un latvieši. To nedrīkst aizmirst, ja vēlamies, lai mājas turpmāk tiek celtas labāk. Ja vēlamies, lai ugunsdzēsējiem ir, kur izžāvēt savus kaujas tērpus, un lai veikalu tīklu darbinieki vairs nejūtas kā nožēlojami vergi.
Pēc traģēdijas rosība sākusies ikvienā no nosauktajām jomām un vienlaikus tiek cilāts arī amatpersonu atbildības jautājums, kas izriet no izmeklēšanas mērķa – atrast un taisnīgi sodīt vainīgos. Taču arī pārmaiņu procesā ir nepieciešama atbildīga pieeja. Pagājis vien mēnesis un drusciņ, bet atbildības jau acīm redzami sāk pietrūkt.
Būvniecības likums par katru cenu?
Drīz pēc traģēdijas ar būvniecību saistīto nozaru profesionāļi aicināja nekavējoties raut stopkrānu jaunajam Būvniecības likumam, kam spēkā jāstājas 1. februārī. Dokuments sacerēts ilgos cīkstiņos, it kā pūloties līdzsvarot dažādu grupu intereses, tomēr galu galā priekšroka dota investoru vēlmēm, kas pamatā vērstas uz kontroles iespēju mazināšanu no sabiedrības puses. Bet Maxima parādīja pretējo – kontroles jau tagad pietrūkst. Saskaņā ar jauno likumu būvatļauja tiek izsniegta krietni agrākā būvniecības ieceres stadijā, pamatojoties uz vienkāršu skici. Tas nozīmē, ka pēc tam ēka var krietni mainīties un dabā izrādīties pavisam ne tāda kā skicē. Pārnestā nozīmē tas pats var notikt ar pašu Būvniecības likumu, jo uz tā pamata ir jāizdod 21 Ministru kabineta noteikumi un 29 Latvijas būvnormatīvi. Inženieri, arhitekti un pašvaldības prasa pārcelt likuma stāšanos spēkā, jo daudzos normatīvos aktus līdz 1. februārim kvalitatīvi nav iespējams izstrādāt. Ekonomikas ministrs Daniels Pavļuts gada nogalē valdībai sniedza ziņojumu par jaunā Būvniecības likuma spēkā stāšanās nodrošināšanu. Viņš piekritīs pārcelt termiņu tikai pēdējā brīdī, ja patiešām būs redzams, ka nav iespējams pagūt. Tādējādi noteikumi ministrijā pašlaik tiek cepti kā pankūkas, nenodrošinot kvalitatīvu diskusiju profesionāļu lokā. Vispārīgo būvnoteikumu divu nedēļu apspriešanas termiņā pat iekritušas garumgaras svētku brīvdienas. Bet, iespējams, tāds ir Ekonomikas ministrijas aprēķins. Lai nozarē strādājošie sēž zem eglītes un nesačakarē investoru pasūtījumu – atņemt iedzīvotājiem iespēju apstrīdēt jau iesāktus būvdarbus. Latvijas Arhitektu savienības padomes priekšsēdētāja vietniece Elīna Rožulapa skarbi secina: «Jaunais likums ir tapis, lai neviens nekādā gadījumā neuzzinātu, ko kāds taisās būvēt. Lai sabiedriskās apspriešanas termiņš būtu piecas minūtes un apstrīdētājam pašam būtu pienākums iet un meklēt visu informāciju. Iedzīvotāji par būvniecību uzzinās tikai tad, kad celtnieki sāks rakt bedri.»
Ar triecientempā izstrādājamo MK noteikumu kvalitāti jau tagad ir gluži kuriozi pārpratumi. Piemēram, «ēkas novietošana», kas pēc definīcijas attiecas uz sīkām ātri samontējamām būvēm – dārza mājiņām vai kioskiem, būvnoteikumu projektā traktēta «tipveida projekta piesaiste», un tādējādi iznāk, ka milzīgu koncertzāli drīkst būvēt bez pamatiem, dziļākiem par 30 centimetriem. Dīvainību un neatbildētu jautājumu netrūkst. Tajā skaitā arī attiecībā uz atbildību – par tipveida projektiem un par projektiem kopumā. Vai būvvalde turpmāk atbildēs par konkrētu projektu tehniskajiem risinājumiem un to, ka vienlaidus jumta kopne skopuma dēļ aizstāta ar slikti saskrūvētu divdaļīgu kopni? Jebšu tāpat kā līdz šim vilks ķeksīšus iesniegto dokumentu tabulās, bet praktisko uzraudzību veiks Saeimas darinātais Valsts būvniecības kontroles birojs. Nozarē strādājošajiem tie visi ir vienādojuma nezināmie un informatīvajos semināros par jauno likumu pagaidām pat nav lāgā ko apspriest. Likuma spēkā stāšanos nepieciešams atlikt par pusgadu. Tā būs drošāk. Jo vairāk tādēļ, ka valdības tapšanas mokās būvniecības procesa kvalitāte politiķiem aiziet otrā plānā.
VUGD – nabaga varoņi
Ar īpašu cieņu traģēdija likusi paskatīties uz glābējiem. Viņi sabiedrības apziņā no novusa spēlētājiem un guļavām pelnīti pārtapuši varoņos. Politiķu jūtu uzplūdos Valsts ugunsdzēsības un glābšanas dienests saņēma daudzus un dažādus solījumus: būs apdrošināšana, būs, kur drēbes izžaut, būs lielākas algas un kopumā – taisnīgs novērtējums par cilvēku dzīvību glābšanu. Tāpēc arī ugunsdzēsējiem ir svarīgi, lai Zolitūde netiktu aizmirsta. Pamazām visi atgūstas no dramatiskā notikuma. Kam bija nepieciešams – saņēma psihologu palīdzību, rehabilitāciju. Pašlaik dienestā valda pat zināms pacilājums. Pārstāve Inga Vetere atzīst: «Tādu atzinību mēs nekad neesam saņēmuši. Mums sabiedrības paldies ir ārkārtīgi svarīgs. Varbūt to kabatā neieliksi, bet apziņa, ka tavu darbu novērtē, ir neatsverama.» Bet ar to, ko ielikt kabatā, patiešām ir zināmas problēmas. Cilvēki un uzņēmumi grib ziedot saviem glābējiem, bet interešu konflikta likums nostājies dienesta nabadzības sardzē. Ja ugunsdzēsēji pieņems šos ziedojumus, pēc tam viņu uzliktie sodi par ugunsdzēsības noteikumu pārkāpumiem vairs nebūšot uzticami. Tāpēc ir aizķeršanās gan ar būvfirmas Re&Re solīto treniņpoligonu, gan privātpersonu ziedojumiem. Cilvēki nāca un nesa naudu pat aploksnēs, galu galā to institucionalizēt izdevās caur arodbiedrību.
Visi, VUGD darbinieki, kas tieši vai netieši piedalījās Zolitūdes stāstā, ir saņēmuši prēmijas, tomēr būtiski ir uzlabot dienesta nodrošinājumu ilgtermiņā. Nākamā gada valsts budžets tapa vēl pirms 21. novembra, kad glābēji ieguva citu vērtību. Saeimas deputāta Kārļa Seržanta ierosinājumi par ugunsdzēsējiem –apdrošināšanu, aprīkojumu, ķiverēm un jauniem tērpiem – tika noraidīti. Pēc 21. novembra glābēju nodrošinājuma un labklājības solījumi Saeimā atgriezušies. Un teju droši var apgalvot, ka arī tiks atbalstīti. Kurš tad uzdrošināsies šķirot šos ierosinājumus pēc iesniedzēju politiskās piederības. Turklāt vēl jau nav simtprocentīgi zināms, kurš politiķis sēdēs pozīcijā, kurš opozīcijā.
Nākamgad ugunsdzēsējus sagaida pirms Zolitūdes traģēdijas budžetā iestrādātie jaunumi: autoparka mainīšana, depo remonti un 40 latu algas pieaugums uz papīra. Pēc Zolitūdes traģēdijas solījumi, visticamākais, attieksies jau uz 2015. gadu, kaut gan K. Seržants spriež – ķiveres un tērpus iespējams nopirkt arī no fonda neparedzētiem gadījumiem. Attiecībā uz apdrošināšanu svarīgi atrisināt vēl vienu problēmu. Pašlaik tā glābējam nepienākas gadījumā, ja viņš cietis, pārkāpjot normatīvos aktus. Likumā jāieraksta, ka pārkāpums nav ņemams vērā, ja tas izdarīts, glābjot cilvēka dzīvību. Ļoti ticams, ka Maxima drupās atrodami daudzi formāli normatīvo aktu pārkāpumi, taču izglābtās dzīvības tos atsver.
Mainās cilvēki, mainās attiecības
Lēni un mokoši savu līdzatbildību notiekošajā pieņēma pati Maxima – no kategoriska vainas nolieguma līdz pat publiskai piedošanas lūgšanai. Veikalu milzis apgalvo, ka tagad pārvērtē notikušo, ka viņš, strauji augot, bija aizmirsis par patiesām vērtībām. Šķiet, nolūgšanās pircēju naidu pret Maxima ir mazinājusi, kaut gan subjektīvi veikali šķiet tukšāki nekā agrāk. Taču ar vislielāko piesardzību sava esošā vai līdzšinējā darba devēja solījumu laboties vērtē darbinieki. Kā tas izpaudīsies? Jo līdz šim attieksme bijusi vienkārši necilvēcīga. Kāda atlūgumu uzrakstījusi Maxima veikala vadītāja Neatkarīgajai stāsta, ka par aiziešanu jau sev domājusi. Iespējams, tagad brauks strādāt uz ārzemēm, jo Latvijas tirdzniecības tīkliem vairs lāgā netic, un Maxima bijusi tā briesmīgākā vieta. Viņa te atgrieztos tikai galējas nepieciešamības spiesta. Darbinieki sevi izpumpē pārslodzēs, algas likmes neatbilst reālajai situācijai. Pie šādiem nosacījumiem vakances nav iespējams aizpildīt un vienam darbiniekam jādara vairāku darbs. Pat direktoram ar visu viņa atbildības slogu bez papildu maksas jāsēž kasē, jāmazgā grīdas un vēl jāpacieš pārējo darbinieku pamatotais nīgrums. Bet ko viņš var izdarīt, ja reģionālo kompānijas vadītāju šīs problēmas neinteresē. Interesē tikai maksimāla peļņa un minimāli izdevumi. Sauklis Mēs par stiprām ģimenēm darbiniekiem izraisīja sāpīgas asociācijas, jo pie šādas darba slodzes pašu ģimenes cita pēc citas juka ārā. Kāda tur ģimene, ja sieva vai vīrs pēc darba maiņas spēj tikai aizmigt vai truli blenž ekrānā. Vienkārši neko negribas. Un tā nedēļu pēc nedēļas, mēnesi pēc mēneša, gadu pēc gada. Tagad Maxima sola mainīties. Ja tas ne tikai zaudētās peļņas dēļ, jāvēl, lai izdodas. Priekšzīme nepieciešama visiem Latvijas tirdzniecības sektorā strādājošajiem uzņēmumiem.
Cilvēciskā līmenī traģēdija parādījusi, ka ļaudis joprojām ir spējīgi uz līdzjūtību un šķietami nesavtīgu rīcību. Filozofe Skaidrīte Lasmane skaidro, ka tehniski šis mehānisms ir vienkāršs – katrs sevi domās noliek cietušā vietā un saprot, ka «ar tevi taču var notikt tas pats». Bet par to, vai birokrātiskā sistēma, kas pieļāva šādu traģēdiju, varētu mainīties, profesore ir skeptiska. Pieprasījums pēc pārmaiņām arvien noplok, un galu galā katrs glābj tikai pats sevi.
Bet varbūt arī viņa maldās, un cilvēki ir labāki. Tā vismaz domā celtnieks Jurijs Jesipenko, kurš tagad ir kļuvis par aizbildni bojāgājušā brāļa bērnam. «Latvijā dzīvo normāli cilvēki. Inteliģenti, sirsnīgi. Labi cilvēki. Gan latvieši, gan krievi. Šī briesmīgā nelaime parādīja, ka mums nav ko dalīt savā starpā un tikai kopā mēs varam iet tālāk.» Un, kopā ejot, pirmais darbs ir pārbūvēt sistēmu tā, lai veikalā nebūtu jāskatās uz griestiem.