Gada cilvēks politikā – Andris Bērziņš
Kamēr politiķi pēc Zolitūdes Maxima sagrūšanas operēja vien ar tādiem apzīmējumiem kā «nelaimes gadījums», «traģēdija», Valsts prezidents Andris Bērziņš pateica tieši: tā ir «milzīga skaita neaizsargātu cilvēku slepkavība».
Par būvniecību, tās likumdošanu, sistēmas samaitātību tieši un pastarpināti atbildīgie sev izdevīgā, izvairīgā un sabiedrību kaitinošā stilā locīja politiskās atbildības jēdzienu, neredzot savu līdzatbildību, līdz pēc sarunas ar prezidentu negaidīti par demisiju paziņoja premjers Valdis Dombrovskis. Lai arī prezidents neatzīst, ka būtu prasījis premjera demisiju, par prezidenta lomu šajā lēmumā nerodas šaubas, raugoties uz trīcošo V. Dombrovska zodu un balsi, presei paziņojot par demisiju. Premjera izraudzītāja tēlā A. Bērziņš turpināja iejusties, noraidot Vienotības sūtītos otrās un trešās līgas premjera amata kandidātus. «Vīrs ar mugurkaulu» – tamlīdzīgi vērtējumi par A. Bērziņu sabira komentāros, starp kuriem arvien mazticamākas šķita spekulācijas par prezidenta darbošanos kādu «nepareizo» politisko spēku vai pat nepareizā «ģeopolitiskā virzienā». Netrūka arī pārmetumu par konstitucionālās krīzes sēšanu. Tā kā liela sabiedrības daļa apšauba V. Dombrovska demisijas nepieciešamību, sociologi un politologi neņemas viennozīmīgi apgalvot, ka no šīs valdības krīzes A. Bērziņš izies kā uzvarētājs. Vērtējums dalās, ko būtiski uz vienu vai otru pusi var nosvērt tālākā valdības veidošanas gaita.
Reitinga kāpums gada garumā
Katrā ziņā ledus ir sakustējies, sabiedrības vairākums sāk pieņemt un pozitīvi vērtēt A. Bērziņu prezidenta amatā, lai gan netrūkst rūdītu viņa kritiķu. Kaut arī tieši laiks pēc Zolitūdes notikumiem bija A. Bērziņa zvaigžņu stunda, ledus pamazām kusa jau visa gada garumā, lai gan A. Bērziņš īpaši nenodarbojās ar sava tēla spodrināšanu. Arī aizsākto tradīciju – ziedot savu prezidenta algu jauniešu izglītībai – prezidents turpināja klusi, bez publicitātes, radot pat jautājumus, vai viņš to nav pārtraucis.
2012. gada decembrī A. Bērziņa popularitāte sabiedrībā sasniedza visu laiku zemāko līmeni, negatīvi viņa darbu Latvijas faktu iedzīvotāju aptaujā vērtēja 42,1%, pozitīvi – ap 40%. Šogad novembrī atbalstītāju pulks jau bija pieaudzis līdz 58%, kritiķu īpatsvars sarucis līdz 31,2%.
Kāpumu uzrāda arī SKDS pēc Neatkarīgās pasūtījuma tapusī aptauja – no mīnus 4 procentpunktiem pērn septembrī uz plus 17,2 šā gada novembra otrajā pusē. Aptauja veikta pirms traģēdijas Zolitūdē, un valdības demisijas, savukārt 2012. gada septembra negatīvo reitingu lielā mērā sarūpēja prezidenta gājiens ar dēlu uz skolu ar bēdīgi slavenajiem draudiem žurnālistiem.
SKDS jaunākie dati rāda, ka Valsts prezidentam kā institūcijai uzticas 55,3% iedzīvotāju, neuzticas – 37,9%. Uzticēšanās līmenis ir augstāks nekā interneta ziņu portāliem, tiesībsargam, Latvijas Bankai, tiesām, nevalstiskajām organizācijām, arodbiedrībām, KNAB, nemaz nerunājot par valdību un Saeimu. Daudz šie dati neatšķiras pilsoņu vidū (reitings 19,6), kas liecina par līdzīgu attieksmi pret prezidenta institūciju gan pilsoņu, gan nepilsoņu vidū.
Nepopulistiski nacionāls
Latvijas faktu direktors Aigars Freimanis teic, ka pozitīvs reitings nelatviešu auditorijā A. Bērziņam ir jau ilgāku laiku, kas varētu būt skaidrojams ar izvairīšanos no asām kustībām un radikāliem izteikumiem par nacionālajiem jautājumiem. Tostarp A. Bērziņš asi kritizējis tieslietu ministra Jāņa Bordāna rosināto, ar starptautisku vienošanos sargātā Uzvaras pieminekļa nojaukšanu, to nodēvējot par priekšvēlēšanu populismu.
Vienlaikus viņam nevar piešūt nacionālo vērtību nodevību. Aktualizējoties jautājumam par otro valsts valodu, A. Bērziņš skaidri pateica, ka viņa uzdevums būs to nepieļaut. Atšķirībā no Vairas VīķesFreibergas, kas leģionāriem rādīja čokčok, A. Bērziņš, netipiski augsto amatpersonu izvairībai par 16. marta tēmu, skaidri pateica: «Viņi fašistiskās Vācijas leģionā tika mobilizēti piespiedu kārtā. Viņi gāja ar domu aizstāvēt Latviju. Latvieši šajā leģionā nav kara noziedznieki» – un būtu absurdi redzēt briesmu avotu deviņdesmitgadīgajos sirmgalvjos. Šie izteikumi signalizēja par prezidenta uzskatu patstāvību, nelocīšanos līdzi konjunktūrai un tādējādi simpatizēja ne tikai 16. marta atzīmēšanas piekritējiem, un reitinga stabiņš pakāpās. Savukārt sabiedrības attieksmes skarbumu prezidents piedzīvoja, kad apšaubīja pētījuma datus par nabadzību Latvijā.
Pārāk atvērts
A. Bērziņa dzīvesbiedre Dace Seisuma, kas viņu varētu pazīt vislabāk, savā vienīgajā intervijā žurnālam Ir par vīru izteikusies: «Viņš ir gudrs un vienkāršs. Brīžiem pat liekas, ka pārāk vienkāršs un atvērts. Man pat bail.» Lai arī bieži prezidenta runa nav skaidri uztverama, ko A. Freimanis dēvē par «nepabeigto teikumu metodi», virknē jautājumu prezidents tiešām bijis pārsteidzoši atklāts. Turklāt, kad prezidents aizsvilstas, kad jautājums viņu aizķer, nokaitina vai aizkustina, viņš runā ne vien atklāti, bet arī raiti un cilvēcīgi. Pērn septembrī A. Bērziņš bez aplinkiem paziņoja: nākamajam Satversmes aizsardzības biroja vadītājam jābūt Latvijas latvietim, bet Krāslavas un Dagdas novadu grāmatu svētkos šoruden izspļāva, ka laba dāvana valsts 95. dzimšanas dienā būtu atteikšanās no nevajadzīgiem tēriņiem valsts pārvaldē un «butaforiskās darbošanās» Latvijas prezidentūrā ES, tam tērējot simt miljonus eiro.
Atklāti un skarbi bija arī A. Bērziņa izteikumi rudenī par valdības darbu, sakot, ka šī valdība nestrādā un līdz vēlēšanām arī neko neizdarīs.
Gana atklāti A. Bērziņš uzskaitījis arī premjera amata kandidāta Arta Pabrika trūkumus, minot viņa nepārliecinošo darbošanos ministra amatā, Zvārdes zemes skandāla ievārīšanā, fiskālo un makroekonomisko zināšanu trūkumu, kam klāt vēl nāca atklāsme intervijā LTV, uz jautājumu par to, vai viņa noraidošo attieksmi pret A. Pabriku nav ietekmējuši Par Labu Latviju politiķi: «Ja būtu tik vien tās problēmas, viņš būtu daudz priecīgāks.» Kritiķi gan viņam pārmetuši skaidras argumentācijas trūkumu.
Vēl viens dažādi vērtēts lēmums bija Konstitucionālās komisijas darbības pārtraukšana oktobrī, kad komisijas vadītājs Egils Levits aktīvi popularizēja ne tikai savu lolojumu – Satversmes preambulu, bet arī sevi, kas piešķīla uguni baumām par atsevišķu grupējumu ieinteresētību sagatavot E. Levitu prezidenta amatam.
Pārmetumi un uzslavas
A. Bērziņa lēmums doties uz olimpiskajām spēlēm Sočos tiek konfrontēts ar ASV un Polijas prezidentu lēmumiem neapmeklēt spēles, kā arī Vācijas prezidenta Joahima Gauka šādas rīcības protestu pret cilvēktiesību pārkāpumiem Krievijā. A. Bērziņš to nosaucis par nomelnošanas kampaņu un uzdevis pretjautājumus – vai Obamas neatlidošanai uz spēlēm Londonā arī bija politisks vēstījums un vai mēs paši varam būt apmierināti ar cilvēktiesību situāciju Latvijā, kur gadā tiek reģistrēti 2000 vardarbības gadījumi pret bērniem? A. Bērziņu turp doties aicinājusi Latvijas Olimpiskā komiteja, un, kā teic prezidents, viņam jau sen ir garām tas laiks, kad viņš kā prezidents kaut kur dodas izpriecas pēc. Politiskā tūrisma braucieni A. Bērziņam patiesi nav raksturīgi. Jāatceras arī, ka Latvijai tomēr ir sava politika attiecībā pret Krieviju, cita situācija, netiek arī pieminēts neskaitāmi lielāks valstu vadītāju pulks, kas uz Sočiem dosies, kā arī tas, ka šādas vizītes vienmēr tiek saskaņotas ar Ārlietu ministriju vai drīzāk – tās noteiktas.
Uz V. Zatlera kā eksprezidenta ekstru pieprasījuma fona nepamanīta nepalika A. Bērziņa iniciatīva sakārtot likumdošanu attiecībā uz eksprezidentu sociālajām garantijām, tās ievirzot saprāta un valsts iespēju robežās. Likums šā gada decembrī beidzot ir pieņemts un atbrīvo valsti no turpmākas eksprezidentu nodrošināšanas ar dzīvokli, tā vietā palielinot pensiju līdz 85% no prezidenta algas līdzšinējo 50% vietā. Iespējams, A. Bērziņam, domājot par sevi, paredzēts, ka eksprezidentam ir iespēja no pensijas atteikties. Limitēta arī lietojamās automašīnas cena. Ikdienā uz darbu A. Bērziņš dodas kājām.
Protams, pēc V. Vīķes Freibergas poliglotisma A. Bērziņa lauzīšanās angļu mēlē joprojām daudziem liek no kauna svilt vaigiem. Lai arī daudzi joprojām pēc prezidenta publiskajām runām saka, ka viņiem ir kauns par šādu prezidentu, A. Kaktiņš spriež, ka A. Bērziņa runa ir nedaudz uzlabojusies un arī sabiedrība pie tās jau pat pieradusi. «Jo tālāk vēsturē aiziet iepriekšējais amata priekštecis, jo vairāk par atskaites punktu kļūst viņš pats,» secina A. Kaktiņš.
A. Bērziņa zvaigzne šogad ir iemirdzējusies. Vai tā būs krītošā zvaigzne vai turpinās mirdzēt, rādīs nākamais gads, un jau tā sākums, kad būs jāizveido jaunā valdība un pieņemtā solista loma jānospēlē līdz galam.
***
VIEDOKĻI
Ivars Ījabs, politologs:
– Prezidents ar premjera nominēšanas procesu tikai šobrīd sāk spēlēt savu pirmo nopietno politisko spēli. A. Bērziņš kaut kādai daļai sabiedriskās domas līderu ir pietiekami sakāpis uz varžacīm, bet viņš ir arī nodemonstrējis, ka ir pietiekami patstāvīgs savos lēmumos un atšķirībā no sava priekšteča V. Zatlera nav apsēsts ar locīšanos līdzi sabiedriskajai domai.
Prezidents mums ir tāds, kāds ir, katrs no prezidentiem ir bijis atšķirīgs. Ikviens politiķis ir atbilstošs tā brīža Latvijas sabiedrības attīstības pakāpei.
Arnis Kaktiņš, SKDS direktors:
– Ja Zolitūdes traģēdijas novērtējums prezidentam varētu sagādāt kādus plusus, tad daļas cilvēku, jo īpaši Valda Dombrovska atbalstītāju, attieksme pret viņa rīcību valdības krīzē var arī sarūpēt kādus mīnusus. Par šiem procesiem un politiķiem tiek pausti atšķirīgi vērtējumi.
Prezidents ir audzis. Nedaudz uzlabojies viņa komunikācijas stils un runa, bet arī sabiedrība pie tā jau kaut kādā mērā ir pieradusi. Jo tālāk vēsturē aiziet iepriekšējais amata priekštecis, jo vairāk par atskaites punktu kļūst viņš pats. Līdzīgi pirmajā gadā negatīva attieksme bija arī pret V. Zatleru, kuru salīdzināja ar V. VīķiFreibergu, kas mazinājās prezidentūras otrajā pusē.
Aigars Freimanis, Latvijas fakti direktors:
– Grūti prognozēt, kā Zolitūdes un valdības notikumi ietekmēs attieksmi pret prezidentu. Katrā ziņā viņš izskatījās labāk nekā izpildu un likumdevējvara. A. Bērziņa komentāri pēc iepriekšējām tikšanās reizēm ar premjeru nebija valdībai un koalīcijai glaimojoši, bija acīm redzams, ka tai nav ar ko lepoties, jau no vasaras beigām valdība dzīvoja vien budžeta gaidās un iekšējās nesaskaņās, bija ministru maiņa, valdība atradās sairuma stāvoklī. Arī jaunās valdības veidošanā spilgti atklājas Saeimas un arī Vienotības vājums.
Sabiedrība jau samierinājusies ar to, ka viņš nav un nebūs liels politiskais orākuls, nebūs arī veikls runātājs starptautiskajās tribīnēs.