Zolitūdes traģēdijas sabiedriskās izmeklēšanas komisijas nākotne ir neskaidra, jo pēc skandalozā izdevumu tāmes pieprasījuma radušās šaubas par komisijas lietderību kopumā.
Pat tie sabiedriskie darbinieki, kas sākotnēji bija rokām un kājām par tādas izveidi un slavēja tās priekšstāvju nevainojamo reputāciju, tagad rosina vismaz apstāties.
Piemēram, komisijas pārstāves Ineses Voikas līdzšinējā domubiedre miljardiera Džordža Sorosa politikas īstenošanā Iveta Kažoka raksta: «Šādos apstākļos laikam tomēr nav iespējams strādāt: komisija jānoraksta pie kļūdām, kļūdas jāizrunā, nākamajai valdībai – jāveido jauna.»
Nekaunīgo finanšu pieprasījumu komisijas vadītājs Jānis Kažociņš vakar lūdza izņemt no Ministru kabineta sēdes darba kārtības – pārstrādāšanai, un domājams, jaunajā tāmē vairs nebūs atrodams kažociņa smalcinātājs papīram par 1280 eiro un arī citas izdevumu pozīcijas tiks apcirptas līdz saprātīgākam līmenim.
Tomēr ar to vien var izrādīties par maz, lai radītu ticību komisijas labajiem nolūkiem. Vairākus traģēdijā cietušos pārstāvošais advokāts Aldis Gobzems aicina sabiedrību izteikt neuzticību uz šādiem (naudas) pamatiem dibinātai sabiedriskai izmeklēšanas komisijai.
Šaubas sabiezē arī visaugstākajā valsts pārvaldes līmenī. Valsts prezidentam Andrim Bērziņam premjers Valdis Dombrovskis sākumā skaidrojis, ka komisiju vadīs uzņēmēja Baiba Rubesa. Tad izrādījās, ka tomēr bijušais Satversmes aizsardzības biroja vadītājs Jānis Kažociņš. Sākumā tika skaidrots, ka komisija darbosies uz sabiedriskiem pamatiem. Tad izrādījās, ka tiek prasīts valsts atalgojums. Preses sekretāre Līga Krapāne Neatkarīgajai vēsta, ka prezidentam nav izprotama šīs komisijas veidošanas secība: «Prioritāri sāk ar naudu, nesniedzot izvērstu skaidrojumu, ko šī komisija vēlas sasniegt un kāds ir tās mērķis.» Nav arī saprotams, vai komisijai ir pietiekams pilnvarojums izmeklēšanas darbību veikšanai. Latvijas Radio raidījumā Krustpunktā prezidents vakar retoriski vaicāja: «Vai tad [šī komisija] tiesībsargājošās iestādes tagad sāks uzraudzīt? Pārbaudīs policiju, prokuratūru un ietekmēs tiesu?»
Paši komisijas pārstāvji atzīst, ka viņiem daudz kas būs sākams no nulles, jo līdzīgas pieredzes nav. Būs jāmācās strādāt. Tikai likumsakarīgs ir jautājums, kādēļ valstij liela nauda jātērē šīs četrotnes eksperimentiem, ja profesionāli izmeklētāji tai pašā laikā strādā nesalīdzināmi pieticīgākos apstākļos un, pēc paša Jāņa Kažociņa teiktā, saņem «mazos simtos» mērāmu algu.
Pamācoša šķiet parlamenta rīcība Zolitūdes traģēdijas lietā. Deputāti skaļākas problēmas mēdz izmantot, lai dibinātu parlamentārās izmeklēšanas komisijas. Tās nodrošina publicitāti, bet prakse rāda, ka neko vairāk. Ne parlamentārās izmeklēšanas ceļā tika noskaidrots, kur palika leģendārie Latvenergo trīs miljoni, ne tā pašlaik saprot, kas noticis ar Ķemeru sanatoriju.
Arī Zolitūdes traģēdiju varēja izmantot līdzīgi, un, kā Neatkarīgajai stāsta Aizsardzības, iekšlietu un korupcijas novēršanas komisijas priekšsēdētājs Ainars Latkovskis, daži deputāti patiešām apsvēra ideju ķerties pie pašrocīgas izmeklēšanas. Tomēr galu galā gan pozīcija, gan opozīcija izvēlējās paklusēt. Acīmredzot pārāk liels ir notikuma mērogs.