Eiropas Parlaments nule apstiprinājis savienības daudzgadu budžetu, beidzot pasakot, cik katra dalībvalsts saņems no 900 miljardu lielā pīrāga. Salīdzinājumā ar treknajiem gadiem – pēckrīzes pīrāgs ir kļuvis liesāks, un to manīs ikviena dalībvalsts. Jo īpaši jaunās un trūcīgās, kurām droši var pieskaitīt Latviju.
Cita lieta, ka naudu vienmēr var ieguldīt lietderīgāk, un Latvija diemžēl ir paraugs neefektīvai naudas apsaimniekošanai. Arī nākamā perioda plānotais sadalījums pa nozarēm rada bažas. 24% no pieejamajiem līdzekļiem plānots iztērēt CO2 apkarošanai un vides aizsardzībai – un ko tādu plāno valsts, kas ir teju viszaļākā, mazapdzīvotākā un nabadzīgākā Eiropā.
Maksāsim skandināviem
Ekspertu un politiķu semināram par nākamās septiņgades budžetu organizatori bija ielikuši nosaukumu ES nauda Latvijai – pagrieziena punkts. Tomēr diskusijā tā arī netika noskaidrots, kā šis pagrieziens izpaudīsies. Naudas ziņā noteikti nē, jo saņemsim aptuveni par 10% mazāk nekā līdzšinējā periodā. Formāli kopējā summa ir 7,48 miljardi. No tās jāatskaita 1,82 miljardu eiro lielā Latvijas iemaksa savienības kopējā kasē. Tātad reāli saņemsim 5,62 miljardus. Un ja vēl no šīs summas paņemam nost lauku naudu, kas ir faktiski neaizskarama, atliek 4,4 miljardi eiro no Eiropas Sociālā fonda, Eiropas Reģionālās attīstības fonda un Eiropas Kohēzijas fonda.
Papildu problēma Latvijai ir tā, ka arī šīs naudas tēriņi vēl jāsaskaņo ar Briseli. Un, pēc tās domām, guldīt naudu ceļos, ko tā vēlas Latvijas iedzīvotāji, ir nelietderīgi – to rādot Portugāles un Grieķijas piemērs. Ceļi tur kolosāli, bet nabagu rindā šīs ir pirmās valstis. Tajā pašā laikā zaļo tehnoloģiju iegāde Latvijai noteikta par obligātu. Eiroparlamenta deputāts Ivars Godmanis vaļsirdīgi atzīst: «No tā mēs vaļā netiksim.» Zaļā politika nāk komplektā ar zaļajām tehnoloģijām, un zaļās tehnoloģijas ražo skandināvi. Viņiem izdevies Briselē izlobēt to, ka Latvija un citi trūkumcietēji savu jau tā mazo naudu būs spiesti maksāt viņiem par nevajadzīgiem krāmiem.
Cīnāmies, bet necīnāmies
Kopumā septiņos gados par «zaļāku dzīvošanu» Latvija iztērēs 1,056 miljardus eiro. Jāatgādina gan, ka Eiropas stratēģiskais mērķis palielināt atjaunojamās enerģijas izmantošanu, tādējādi apturot globālo sasilšanu, izgāzies. Kā jau sākotnēji daudzi skeptiķi to prognozēja, CO2 kvotu bizness un citas piramīdveidīgas shēmas mātei dabai ir pilnīgi vienaldzīgas.
Finanšu ministrijas valsts sekretāra vietnieks Armands Eberhards gan apgalvo, ka Latvija tomēr negrasās pārkrāsot zaļu vēl zaļāku. Izdevumu pozīciju nosaukumi neesot jāsaprot burtiski, un Latvija nemēģinās cīnīties pret globālo sasilšanu. Kā piemēru A. Eberhards min māju siltināšanu, kas teorētiski notiek zem planētas dzesēšanas lozunga, bet realitātē celtniekus nodrošina ar darbu un iedzīvotājus ar mazākiem komunālajiem rēķiniem. Arī iecerētā dzelzceļa satiksmes elektrifikācija esot formāli zaļš, bet sabiedrībai noderīgs projekts.
Tomēr, lai katru no Briseles saņemto eiro maksimāli efektīvi ieguldītu, ir jāzina, kā nauda tērēta līdz šim, un Latvijai par to joprojām nav ne jausmas. Nav tādu pētījumu. Varbūt pēc vilcienu elektrifikācijas visi sāksim dzīvot labāk, taču mēģinājumi par Eiropas naudu iepirkt jaunus vilcienus beidzās ar starptautisku Latvijas apkaunojumu. Vilcieni joprojām vecie, labie.
Apgūti vien 60%
Piektdienas seminārs ES mājā tika sākts ar teatralizētu uzvedumu, kurā, slavējot līdz šim īstenotos projektus, piedalījās arī finanšu ministrs Andris Vilks: «ES fondi krīzē neļāva IKP nokrist vēl zemāk un pēc tam ļāva ātrāk atgūties.» Uz ekrāna šo atziņu ilustrēja videosižetiņš, kurā bioloģijas nozares darbinieki par Eiropas naudu pēta koka mizā atrodamu kāpuru. Taču tad vārds tika dots I. Godmanim, un viņš ar dažiem faktiem izjauca visu Finanšu ministrijas iestudētās ludziņas noskaņu. Izrādās, ka no Latvijai pieejamās naudas līdzšinējā periodā apgūti ir tikai 60%. «Mēs neesam izanalizējuši, kāpēc mums iet sliktāk nekā kaimiņiem, bet skrienam jau pēc jaunās naudas.» Sociālajā fondā apgūti visi pieejamie līdzekļi, taču bezdarbs nav ne par kapeiku mazinājies, savukārt uzņēmumi sūdzas par kvalificēta darbaspēka trūkumu. Mūžizglītības 3,5 miljoni tērēti tam, lai mācītu cilvēkiem angļu valodu un viņi aizbrauktu projām no Latvijas. Kas tad sēdēs tajos kultūras namos, kuru remontiem iztērēti 32% no reģionālās attīstības naudas? Buksē arī mēģinājums apvienot zinātnieku un uzņēmēju spēkus, kā arī viss ar jaunajām tehnoloģijām saistītais. Piemēru I. Godmanim netrūkst, un viņš solās februārī ne tikai uzdot provocējošus jautājumus, bet arī savilkt Latvijas līdzšinējo Eiropas naudas apguves bilanci. Varbūt tad ES naudas apgūšanas tradīcijās patiešām notiks pagrieziens un ielas remonts Dobelē nemaksā divas reizes dārgāk nekā Aucē.