Veikala Maxima traģēdijas vieta tiek atbrīvota no gruvešiem, kas Zolitūdes iedzīvotājiem ik dienu sāpīgi atgādina par bojā gājušajiem un cietušajiem. Cilvēki pēc darba ieskrēja veikalā iepirkties, un viņu kopš 21. novembra vairs nav.
Bojā gājušo tuvinieki, kaimiņi, draugi un paziņas katru dienu staigā vai brauc garām 54 cilvēku nāves vietai. Viņiem ir atšķirīgi viedokļi par to, vai traģēdijas upuru piemiņa ir jāiemūžina publiski.
Vēl ir gan zaudējuma sāpes, gan šoks. Vēl notiek izmeklēšana, vēl tiek kārtotas formalitātes, lai palīdzētu bojā gājušo radiniekiem un cietušajiem. Iespējams, daudzi teiks, ka ir pāragri apspriest piemiņas vietas izveidi. Latvijas Lielbritānijas Tirdzniecības palātas dibinātājs Mārcis Liors Skadmanis uzskata, ka ne.
Jaunajiem māksliniekiem ir ideja
Maxima drupās gāja bojā viņa tēvs Jānis un māsa Daina. Uzreiz pēc traģēdijas viņš aicināja ikvienu, kurš pazina bojā gājušos cilvēkus, pieminēt viņus un glabāt atmiņās ar labu, atcerēties šo cilvēku sasniegumus un labos darbus. Daina Skadmane bija talantīga māksliniece, kura «atstāja Latvijai lielu mākslas bagātību. Arī Čārzlam un Kamillai ir viens viņas mākslas darbs kolekcijā», saka brālis. Daina izdomāja, kādu eglīti veidos Rīgas domes rīkotajā Ziemassvētku egļu ceļa konkursā. Tagad tā atrodas pie Kongresu nama. Vēja egle – baltā rāmī šūpojas vieglas, gaisīgas bumbiņas, veidojot egles siluetu.
M. L. Skadmanim šodien paredzēta tikšanās Latvijas Mākslas akadēmijā (LMA), kur studēja Daina, lai runātu par piemiņas memoriāla ideju, kādu to saskata MLA pasniedzēji un studenti. Dainas egle būtu memoriāla sastāvdaļa, un tā bijusi LMA iniciatīva. «Mēs kā ģimene par to neaģitējam, bet mēs neliegtu to izmantot,» saka M. L. Skadmanis. Daina nodzīvoja tikai 23 gadus, un ģimene uzskata, ka tai ir jāīsteno Dainas nepiepildītie sapņi, tādējādi godinot viņas piemiņu. Nākamgad plānots veidot Dainas Skadmanes piemiņas izstādi.
Neko smagu, nomācošu
«Zinu, ka Zolitūdes iedzīvotāji negrib smagu sienu. Ja sastādīs kokus un izveidos parku, ar laiku neviens nekops. Tur čurās, staigās suņi un kaķi, braukās bērni ar velosipēdiem. Tas ir neglīti un necilvēcīgi, es uzskatu. Daudzi izteikušies, ka gribētu Dainas egli redzēt kā daļu no lielāka piemiņas objekta – vieglu, skaistu, maigu un nelielu. Daina savu darbu veidoja sabiedrībai, un tā eglīte ir nevis Dainas, bet visu cilvēku piemiņai. Tā ir trausluma simbols, bumbiņas ir kā dvēselītes vējā, vienā stīgā turas.»
Rīgas dome un SIA Homburg Zolitude ir apspriedušas iespēju traģēdijas vietā iekārtot piemiņas vietu. Rīgas mēra preses sekretāre Olga Proskurova Neatkarīgajai sacīja, ka ir panākta principiāla vienošanās – kaut arī tā ir privāta teritorija, piemiņas vieta būs. Neilgi pēc glābšanas darbu pabeigšanas izskanēja informācija, ka sabiedrībā visatbalstītākā ideja ir piemiņas parks ar 54 kokiem, kas simbolizētu mūžīgu piemiņu katram Zolitūdes traģēdijā bojāgājušajam. Piemiņas vietu neveidos, pirms nebūs notikusi sabiedriskā apspriešana.
Dainas brālis uzskata, ka, rīkojot konkursu par piemiņas vietas izveidi, idejas piedāvās citi, ar traģēdiju nesaistīti cilvēki. «Tas nebūs tik personiski,» viņš noteic. M. L. Skadmanis atbalstītu ieceri uzaicināt jaunos māksliniekus, lai viņi veidotu šo piemiņas vietu. Jo Daina bija viena no viņiem.
Portālā nra.lv veiktajā aptaujā 32% aptaujāto atzinuši, ka Zolitūdes upuru piemiņai vēlētos parku, 22% – memoriālu, 14% pieminekli, bet 33% pateikuši, ka nevēlas nekādu piemiņas vietu.
(Ne)atgādina par traģēdijām
Latvija nav saudzēta, traģēdijas ar cilvēku upuriem ir notikušas gan šajā, gan pagājušajā gadsimtā. Talsos, vietā, kur 1997. gada 28. jūnijā, 19 metru augstumā lūstot autopacēlāja grozam, dzīvību zaudēja deviņi bērni, ir novietots tēlnieka Ojāra Feldberga piemineklis Dzīvības aplis, nāves ēna. Par to dzirdēti dažādi viedokļi – patīk, nepatīk, nevajadzēja likt kā atgādinājumu tieši tajā vietā...
Tikai 2011. gada 19. augustā 11. novembra krastmalā Rīgā notika svinīga memoriālās plāksnes atklāšanas ceremonija par godu 147 tvaikoņa Majakovskis bojā gājušajiem pasažieriem. Notikumi seni – 1950. gada 13. augustā netālu no Akmens tilta piestātnes Daugavā nogrima tvaikonis, ūdenī uz mūžu aizraudams arī 48 bērnus. Latvijas vēsturē tā ir lielākā kuģu katastrofa. Padomju gados, protams, par tik publisku bojāgājušo pieminēšanu nevarēja būt ne runas, bet arī pēc Latvijas neatkarības atgūšanas atļaujas iegūšana plāksnes uzstādīšanai bija ļoti ilgs process. Plāksne ir tik neuzkrītoša, ka daudzi to pat nebūs ievērojuši.
Par traģiskāko Latvijas vēsturē tiek dēvēts 2007. gada februāra ugunsgrēks pansionātā Reģi. Ugunsgrēkā bojā gāja 23 cilvēki ar garīgās veselības traucējumiem. Par šiem upuriem un traģēdiju neatgādina nekāda īpaša piemiņas zīme. Bija cilvēki un vairs nav.
***
Aptauja
Kāda piemiņas vieta vajadzīga Zolitūdes traģēdija cietušajiem?
Nekas 32
Piemineklis 14
Memoriāls 22
Parks 31
www.nra.lv