Zemkopības ministrijas izstrādātie grozījumi likumā "Par zemes privatizāciju lauku apvidos" smagām sekām pakļauj visu lauksaimniecības nozari, nekādā veidā nevirzoties uz mērķi efektīvi un ilgtspējīgi izmantot vienu no Latvijas lielākajiem dabas resursiem - lauksaimniecībā izmantojamo zemi - un neveicinot lauksaimniecisko ražošanu, uzskata lauksaimniecības investīciju konsultāciju uzņēmuma "ActusQ" direktore Eva Branta-Nellemanne.
Tā vietā aktīvi tiek virzītas populistiskas izmaiņas, kuru acīmredzamais mērķis ir izslēgt no tirgus ārvalstu investorus un radīt nopietnus apgrūtinājumus darījumiem ar zemi, norāda Branta-Nellemanne.
"Emocionālu lozungu aizsegā par Latvijas zemes aizsargāšanu no ārvalstu investoriem tiek virzīti neizdevīgi zemes iegādes un pārdošanas nosacījumi ne tikai ārvalstniekiem, bet arī vietējiem iedzīvotājiem. Tā rezultātā tiks panākta mākslīga lauksaimniecībā izmantojamo zemju tirgus aizvēršana un konkurences ierobežošana, kas draud ar zemes cenu kritumu un lauksaimnieciskās ražošanas attīstības stagnāciju. Tas vedina domāt, ka tiek lobētas dažu vietējo lielsaimnieku intereses savās rokās koncentrēt lielāko daļu Latvijas zemes," uzskata Branta-Nellemanne.
Viņa norāda, ka jebkādi ierobežojumi izjauks dabisko tirgus piedāvājumu un pieprasījumu, kā rezultātā lauksaimniecībā izmantojamās zemes cenas kritums ir neizbēgams.
"Tas negatīvi skars ikvienu īpašnieku, kurš savu zemi vēlēsies pārdot. Jāņem arī vērā, ka visbiežāk Latvijas zemniekam nav vajadzīgā finanšu kapitāla, lai uzreiz iegādātos zemi. Līdz ar to ieguvēji no zemes cenas krituma būs vien lielsaimnieki, kuri atrodas pavisam citā situācijā. Viņi būs panākuši, ka ārvalstu investori, izstumti no tirgus, nekonkurēs par labāko zemes cenu, savukārt zemes īpašnieki būs spiesti savu īpašumu atdot par sviestmaizi. Vietējiem lauksaimniekiem nebūs konkurences spiediena kāpināt ražošanas efektivitāti," skaidro Branta-Nellemanne.
Eksperte uzsver, ka maldīgi ir domāt, ka tirgus slēgšana un jaunu ierobežojumu ieviešana palīdzēs efektīvi apsaimniekot Latvijas zemi. Nekas neliecina, ka virzītie grozījumi sekmēs ilgtspējīgu lauksaimnieciskās ražošanas attīstību, kam jākļūst par galveno prioritāti Latvijas lauksaimniecības politikā.
"Diemžēl 20 gados Latvijas lauki nav attīstījušies tik strauji, cik būtu iespējams. Ir skaidrs, ka vietējiem zemniekiem trūkst vajadzīgo finanšu, cilvēku un zināšanu resursu, lai attīstītu efektīvas saimniecības un konkurētspējīgu lauksaimniecisko ražošanu. Arī bankas nedos vietējiem uzņēmējiem kapitālu, kamēr vietējie uzņēmēji nepierādīs, ka māk ražot un radīt atdevi. Valsts spēja finansēt Latvijas lauksaimniecības izaugsmi galvenokārt ir saistīta ar Eiropas Savienības (ES) fondu līdzekļiem. Tātad Latvijai nepieciešams ārvalstu kapitāls, lai lauki atspertos, citādi lauki turpinās nīkuļot, un Latvijai nepieciešams pildīt starptautiskos līgumus, lai turpinātu saņemt ES fondu līdzekļus. Cerēt, ka jauni ierobežojumi un ārvalstu investoru izstumšana no tirgus nesīs jūtamas pārmaiņas ražošanā, ir pilnīgi nepamatoti," uzsver Branta-Nellemanne.
Eksperte arī piebilst, ka, slēpjoties aiz skaļiem lozungiem par nacionālo interešu aizsardzību, reāla virzība uz lauksaimniecības izaugsmi nenotiks, kas nozīmē, ka cilvēki no jau tā tukšajiem pagastiem turpinās aizbraukt un tā saucamajiem ekonomiskajiem bēgļiem nebūs nekādas intereses atgriezties mājās.
Zemes izmantošanu lauksaimnieciskajai ražošanai un ražošanas aktivitāti būtu iespējams regulēt ar pietiekoši vienkāršiem rīkiem, piemēram, ar platībmaksājumu atbalsta saņemšanas nosacījumiem, kas ir viens no galvenajiem virzītājspēkiem un zemes tirgus tendenču noteicējiem. Tāpat to var izdarīt ar nekustamā īpašuma nodokļa piemērošanas kārtību. Šie regulējumi, protams, skartu visus "dīvānzemniekus" - kā vietējos, tā ārvalstu, toties lauksaimnieciskai ražošanai būtu iespēja attīstīties.
Jau ziņots, ka Saeima 28.novembrī nodeva izskatīšanai komisijās nacionālās apvienības "Visu Latvijai!"-"Tēvzemei un brīvībai"/LNNK (VL-TB/LLNK) rosinātus grozījumus likumā "Par zemes privatizāciju lauku apvidos", paredzot līdz 2020.gadam pagarināt ierobežojumus zemes iegādei ārzemniekiem.
Likuma spēkā esošā redakcija nosaka, ka ar 2014.gada 1.maiju Eiropas Savienības (ES) dalībvalstu pilsoņi un ES dalībvalstīs reģistrētas juridiskās personas zemi var iegūt īpašumā ar tādiem pašiem noteikumiem kā Latvijas pilsoņi, Latvijas valsts un pašvaldības, kā arī uzņēmumi. Likumprojekta autori paredz patlaban likumā iekļautos ierobežojumus saglabāt līdz 2020.gada 1.maijam. Pēc likumprojekta autoru domām, šādi tiks veicināta Latvijas lauku zemes saglabāšanās Latvijas pilsoņu, valsts un pašvaldību īpašumā.
Savukārt Latvijas lauksaimniecības zemes tirgus liberalizācijas rezultātā Latvijas lauksaimniekiem būs ierobežotas iespējas iegādāties lauksaimniecības zemi, jo tiem trūks finanšu līdzekļu, lai iegādātos lauksaimniecības zemi, nelabvēlīgas ekonomiskās un finanšu situācijas dēļ. Tas nozīmē, ka nepastāvēs vienlīdzīga konkurence starp Latvijas un citu ES valstu zemniekiem, tāpēc šie ierobežojumi būtu jāsaglabā.
Branta-Nellemanne norāda, ka moratorija pagarinājums līdz 2020.gadam ir pretrunā ar ES normām un šādi aizliegumi Latvijai var draudēt ar iespaidīgām soda sankcijām. Līdzīgs precedents jau piedzīvots Bulgārijā, kas saņēmusi nepārprotamu brīdinājumu no ES.
Eksperte skaidro, ka papildus likumā tiek virzīta virkne grozījumu, kas paredz būtisku ierobežojumu kā ārvalstniekiem, tā vietējiem iedzīvotājiem gadījumā, ja no 2014.gada 1.maija zemes tirgus ārvalstniekiem Latvijā tomēr tiks atvērts. Piemēram, Zemkopības ministrija kā likuma autors cer ieviest nosacījumu, ka pēdējos trīs gadus pēc kārtas gūti ieņēmumi no lauksaimnieciskās ražošanas tieši Latvijā, norāda Branta-Nellemanne.
"Tāpat tiek virzīta norma par vairāku pakāpju pirmpirkuma tiesību ieviešanu zemes pārdošanas procesā, kas, visticamāk, novedīs pie papildus administratīvā sloga un tiesvedību procesiem. Diezgan dīvains ir piedāvājums pirmpirkuma tiesības piešķirt lauksaimniecības zemes īpašniekiem, kuri atrodas 50 kilometru attālumā no iegādājamās zemes, tas ir, 100 kilometru diametrā. Šī norma nav saistīta ar mērķi izveidot efektīvas un konsolidētas saimniecības," skaidro Branta-Nellemanne.