Nākamais gads Latvijai paies Eiropas zīmē. 1. janvārī ieviesīs eiro, maijā vēlēs eiroparlamentāriešus, savukārt 2014. gada novembrī kāds no Latvijas politiķiem pārņems eirokomisāra stafeti no Andra Piebalga.
Novembrī arī Žozē Manuels Barrozu nodos pilnvaras jaunajam Eiropas Komisijas (EK) prezidentam, kas, iespējams, varētu būt Latvijas pārstāvis Valdis Dombrovskis.
Latvijas politologi nākamā gada 24. maijā gaidāmās Eiropas Parlamenta vēlēšanas dēvē par «žurku skrējienu», kurā nekautrēsies iesaistīties visu kalibru pašmāju politiķi.
Četras reizes lielāka alga
Politologs Filips Rajevskis savulaik norādīja, ka spēcīgākie Latvijas prāti alkst atrast «siltu» vietu Briselē, lai «atkoptos gan finansiāli, gan arī morāli». Proti, Latvijas Saeimas deputātu, nozares ministru un pat premjera alga «uz rokas» ir apmēram no 1000 līdz 1200 latu, un tas nav salīdzināms ar Eiropas Parlamenta ierindas deputāta atalgojumu, kas «uz papīra» ir 7956 eiro jeb 6200 eiro «uz rokas», neskaitot dāsnās reprezentācijas un citas piemaksas.
Nonākot ES centrālajā mītnē, ikvienam politiķim paveras arī nesalīdzināmi augstāks karjeras lidojums, kamēr mājās palikušie nolemti bezjēdzīgām «vētrām ūdens glāzē». Tieši tādēļ politologi prognozē, ka nākamgad starp daudzajiem Eiropas Parlamenta tīkotājiem izvērsīsies cīņa ar zobiem un elkoņiem. Patiesībā grūstīšanās jau ir sākusies. To visspilgtāk apliecina Zaļo un zemnieku savienības deputātes Ivetas Grigules pārspīlētās aktivitātes, ko viņas pašas partijas biedri komentē ar neslēptu ironiju. Ne mazāk sīva sāncensība sagaidāma arī partijas Vienotība kuluāros, jo uz vietu Briselē cer gan šābrīža eiroparlamentātrieši, gan daudzi citi politiķi. Runā, ka pārcelties uz Eiroparlamentu vēlas gan aizsardzības ministrs Artis Pabriks, gan deputāte Lolita Čigāne, taču maz ticams, ka Krišjānis Kariņš, Kārlis Šadurskis vai Inese Vaidere savus mandātus atdos bez kaujas. Tikmēr daudz bezcerīgāka situācija sagaida pašreizējo eiroparlamentārieti Ivaru Godmani, kura iepriekšējā partija ir nobankrotējusi, kamēr neviens cits politiskais spēks nesteidzas viņam piedāvāt dārgo vietu vēlēšanu sarakstā.
Var nākties konkurēt ar Dombrovski
Tomēr, jo augstākas likmes, jo asāka grūstīšanās tiek prognozēta. Jau ilgāku laiku ir zināms, ka Vienotības līdere, Saeimas priekšsēdētāja Solvita Āboltiņa sev ir nolūkojusi nevis ierindas eiroparlamentārieša, bet gan prestižo eirokomisāra amatu. Turklāt vēlme pārcelties uz Briseli esot tik liela, ka tieši šā argumenta dēļ viņa nav piekritusi neformālajam Valsts prezidenta aicinājumam pēc Valda Dombrovska demisijas uzņemties premjera pienākumus. Kā zināms, nākamā gada novembrī pilnvaru termiņš būs beidzies Eiropas Savienības attīstības lietu ministram Andrim Piebalgam un Latvija iegūs tiesības deleģēt savu nākamo politiķi. Tas, ka eirokomisāra tēmu S. Āboltiņa uztver ļoti personīgi, bija novērojams arī pagājušajā mēnesī, kad parlaments balsoja par opozīcijas priekšlikumu nodot eirokomisāra izvēli Saeimas rokās. Nejauši vai apzināti, taču brīdī, kad par šo jautājumu tika debatēts un balsots, S. Āboltiņa devās laukā no sēžu zāles, netieši apliecinot savu noraidošo attieksmi pret notiekošo. Proti, līdz šim eirokomisāru vienmēr ir nominējis Ministru prezidents, kas gan iepriekš, gan turpmāk, visticamāk, būs partijas Vienotība pārstāvis. Tikmēr šā lēmuma nodošana parlamenta rokās var nozīmēt S. Āboltiņai netīkamus pavērsienus.
Pēc V. Dombrovska demisijas var izrādīties, ka S. Āboltiņai par prestižo krēslu ir jācīnās nevis ar citu partiju kandidātiem, bet gan ar savu kolēģi, bijušo premjeru, bet tas, visticamāk, nozīmētu neizbēgamu spīkeres zaudējumu. Tieši tādēļ baumo, ka S. Āboltiņa centīsies panākt, ka V. Dombrovskis startē kā ierindas kandidāts uz ierindas eiroparlamentārieša vietu, nevis piesakās eirokomisāra postenim.
Prognozē spēcīgus konkurentus
Politiskajās aprindās ir gandrīz pašsaprotami, ka pēc premjera amata atstāšanas V. Dombrovskis izvēlēsies starptautisku karjeru. Uz to mudina gan iegūtā pieredze, gan spīdošā reputācija, ko nav iedragājusi pat Zolitūdes traģēdija. Viesojoties Briselē, Neatkarīgajai bija iespēja šajā jautājumā uzzināt arī Eiropas Parlamenta ģenerālsekretāra Klausa Velles viedokli, kas bija nepārprotams – V. Dombrovskis ir pazīstams un cienījams politiķis, kura vārds Eiropā ir respektējams. To Latvijas Radio apliecinājis arī Eiropas Parlamenta pašreizējais prezidents Martins Šulcs. «Es pazīstu Valdi Dombrovski kā bijušo kolēģi Eiroparlamentā un ļoti viņu cienu. Pēc šīs drausmīgās nelaimes – lielveikala sabrukšanas – es labi saprotu, cik grūtā situācijā valsts tagad ir. Un tas, ka premjerministrs izšķiras par atkāpšanās soli, izpelnās tikai un vienīgi manu respektu,» pauda prezidents. Tiesa, vai ar vispārēju cieņu pietiks, lai mazās Latvijas pārstāvis «apspēlētu» visu lielvaru kandidātus un nākamgad kļūtu par Eiropas Komisijas prezidentu?
Nākamā gada novembrī pilnvaru termiņš beidzas šābrīža EK prezidentam Žozē Manuelam Barrozu, un aizkulisēs jau tagad skaitļo viņa potenciālos sekotājus.
V. Dombrovska potenciālā konkurentu kompānija var izrādīties ārkārtīgi spēcīga. Ir zināms, ka no sociāldemokrātu puses EK prezidenta amatam balotēsies pašreizējais Eiroparlamenta vadītājs Martins Šulcs. Tikmēr žurnāls The Economist par EK prezidenta amata galvenajiem kandidātiem ir nosaucis pašreizējo ekonomikas komisāru Oli Rēnu no liberālās alianses puses, kā arī iekšējā tirgus un pakalpojumu komisāru Mišelu Barnjē no kristīgajiem demokrātiem. Tāpat ir zināms – kreisais flangs varētu bīdīt Aleksu Tsiprasu, kamēr zaļajai kustībai apspriešanā atrodas četri kandidāti. Apvienība ALDE varētu nosaukt savu kandidātu pēc 1. februārī gaidāmā kongresa, tikmēr Eiroparlamenta skaitliski lielāka grupa EPP 6. martā pulcēsies uz vēsturiski vislielāko kongresu, kurā tiks nosaukts EPP kandidāts. Iespējams, tas būs tieši V. Dombrovskis, jo viņš pieder pie EPP grupas.
Intrigu uzkurinās tas, ka nākamā gada Eiroparlamenta vēlēšanas būs konceptuāli atšķirīgas. Eiropa ir stingri apņēmusies apkarot vēlētāju kūtrumu, laužot stereotipus, ka Eiropas Parlaments ir kaut kas tāls, abstrakts un bez tālejošām sekām. Iepriekš vēlētāji balsoja vienīgi par savas valsts eiroparlamentāriešiem, bet nākamgad šī sistēma tiks pietuvināta nacionālajām vēlēšanām, kad uzvarējušās partijas līderis kļūst par premjerministru. Citiem vārdiem sakot, Eiropas Komisijas prezidenta amatu uzticēs tās partijas pārstāvim, kura kopumā iegūs vislielāko vietu skaitu Eiropas Parlamentā. Bet, kā zināms, iepriekšējās vēlēšanās Eiroparlamentā visvairāk vietu ieguva tieši V. Dombrovska pārstāvētā EPP grupa.