Zolitūdes traģēdijā bojāgājušā brālis: nekaunieties darīt labu

Meitas Oksanas zvanu Jurijs Jesipenko saņēma, atrodoties pilsētas centrā. «Labi, tūlīt aizbraukšu tev pakaļ. Tur nav kāds veikals tuvumā? Ieej kafiju iedzer!» «Jā, tepat ir Maxima...» atbildēja meita.

Šī saruna notika 21. novembrī pulksten 17. 45. Burtiski pēc pāris minūtēm Oksana vēlreiz zvanīja tēvam, jau būdama pilnīgā apjukumā, šokā: «Veikalam jumta nav, gaismu nav, viss sabrucis, man garām tikko aizstreipuļoja sieviete ar asiņainu seju...» «Stāvi un nekur neej! Esmu ceļā.»

Pirmais, kam Jurijs zvanīja, bija brālis Mihails, kurš ar sievu Jeļenu dzīvoja Zolitūdē. Tālrunis neatbildēja. Zvanīja viņu dēlam Filipam, un tas nomierināja: «Vecāki parasti tur neiet. Ar viņiem noteikti viss kārtībā!»

Tagad viena ģimene

Pagājušajā ceturtdienā Jurijs bāriņtiesā saņēma lēmumu par pagaidu aizbildnību puikam. Diemžēl šī tomēr bija tā reize, kad vecāki iegāja Maxima un tur arī palika. Abi. 14 gadus vecais krustdēls nu ir kļuvis par Jurija aizbilstamo.

Rīta pusē Jurijam zvanīja no policijas. «Es uzreiz visu sapratu.» Vispirms nācās atpazīt brāli. «Tobrīd vēl visi cerējām, ka Jeļena būs dzīva.» Pagāja garas stundas, un Jurijs aizbrauca uz morgu. Drūmās priekšnojautas bija pareizas. Tur viņš atpazina arī mirušo brāļasievu.

Abi tagad ir guldīti zemes klēpī. Jurijs izsaka pateicību visiem, kas atbalstījuši grūtā brīdī. Tagad visu viņa laiku aizņem dažādu formalitāšu kārtošana policijā, bāriņtiesā, sociālajā dienestā. Taču lielākās bažas ir par Filipu. «Viņš ir stiprs puika. Pašlaik šķiet nocietinājies, kā aiz tādas betona sienas. Taču viņam noteikti vēl būs nepieciešama psiholoģiska palīdzība. Un man jābūt viņam blakus.» Pie aizbildņa pienākumu pildīšanas Jurijs ķēries, izzinot puikas vēlmes, – abi taisot nākotnes plānu sarakstu, ik dienas to papildina sports, tūrisms, dažādi kursi. «Nedrīkst tagad apstāties. Viņam ir jāskatās uz priekšu. Ir jādzīvo.» Abu starpā attiecības bijušas labas arī agrāk – ģimenes kopīgi svētkus svinējušas, draudzējušās, bet tagad viņiem jākļūst par vienu ģimeni.

Latvijas vajadzību saraksts

Domājot par traģēdijas iemesliem, Jurijs min trīs vājos punktus: nepareiza konstrukcija, nekvalitatīva celtniecība un nestrādājoša būvniecības kontroles sistēma. «Precīzāk – sistēma darbojas uz papīra. Jā, visi papīri ir kārtībā, tikai cilvēki miruši...»

Jurijam pašam ir krietna pieredze būvniecībā. Būvinženiera izglītība savulaik ļāvusi vadīt pat tik lielu projektu kā stadions Zenīts Sanktpēterburgā. 18 būvuzraugi tur dienu un nakti strādājuši, nevis kā pie mums, kur vienam uzraugam ir 20 objekti un viņš tajos vien pa retam var iegriezties. Kas tā par uzraudzību?

Meitas aicināts, Jurijs atgriezās dzimtenē – Latvijā. Taču krīze lika pārkvalificēties par iekšējo apdares darbu veicēju un strādāt Norvēģijā, Skandināvijas valstīs. Tāpat kā daudziem citiem celtniekiem. Un tagad Latvijas interesēs būtu panākt, lai viņi, būvētāji ar pieredzi un zināšanām, atgrieztos. Bet tas nebūs iespējams, ja strādniekiem Latvijā turpinās par darbu maksāt maz un reti. «Nu kā lai izdzīvo celtnieka ģimene, ja viņam saskaņā ar līgumu maksā reizi 60 dienās?» vaicā Jurijs. Otrs jautājums, kas tieši attiecas uz ģenerāluzņēmējiem, ir būvmateriālu aizvietošana ar lētākiem un nekvalitatīvākiem. Tas nav pieļaujams! Savukārt maksimālās slodzes konstrukcijām jārēķina nevis ar trīskāršu, bet trīsdesmitkāršu rezervi. Un tāpēc ir jāatjauno Valsts būvinspekcija, jāizveido Celtniecības ministrija, būvuzraugam jābūt neatkarīgam, nevis pasūtītāja algotam, katrs būvprojekts jāizvērtē neatkarīgiem ekspertiem, un visbeidzot – jāizveido mehānisms, lai konkursos varētu piedalīties arī vidēja lieluma uzņēmumi. Un vēl – tas jau no citas operas – sodiem par nolaidību un ļaunprātību būvniecībā jābūt daudz bargākiem. Nedrīkst pieļaut, ka Maxima traģēdijā vainīgie jau pēc gadiem diviem varēs atgriezties pie projektēšanas un būvniecības.

Tas ir galvenais

Šis Latvijas vajadzību saraksts ir Jurija pārdomu rezultāts. Taču par būvniecības nozarē nepieciešamām izmaiņām tagad domā vēl daudzi prāti, un izmaiņas noteikti būs. Ceturtdien Saeima jau lēma par Valsts būvniecības kontroles biroja izveidi. Jācer, ka jaunievedumi garantēs drošu cilvēku atrašanos jebkurā ēkā un zem ikviena jumta.

Jurijs Jesipenko par savas ģimenes un visu Latvijas iedzīvotāju traģēdiju runā savaldīgi, cenšas ieturēt notikumu secību, strukturēt stāstījumu. Viņš iedziļinās būvniecības problēmās un meklē atbildes. Tomēr sarunas beigās emocijas gūst virsroku, un viņš pāriet uz dzimto krievu valodu:

«Mīliet cits citu, cieniet cits citu, palīdziet cits citam un nekaunieties darīt labu.» Likteņa ceļi ir neizdibināmi.

***

PALĪDZĒSIM PUIKAM!

Filipam Jesipenko, 14 gadus vecam zēnam, kurš Maxima traģēdijā ir zaudējis abus vecākus, ir atvērts konts brīvprātīgajiem ziedojumiem. Konts atvērts uz māsīcas vārda:

Oksana Jesipenko

Konta Nr.: LV15RIKO0001301868748

SWIFT: RIKOLV2X

DNB Banka

Maksājuma mērķis: Ziedojumi Filipam Jesipenko sakarā ar lielveikala Maxima traģēdiju.