Būvniecībā ģenerāluzņēmējs ir tas, kurš teorētiski par visu atbild, visu kontrolē un vienlaikus pats tikpat labi neko nebūvē. Ģenerāluzņēmējs var būt viens īpašnieks, bariņš juristu un grāmatvežu.
Maxima traģēdija rāda, ka šajā kārtībā kaut kas ir aplami, jo apakšfirmas strādā pa roku galam – kā nu prot un kā nu tām maksā.
Bet maksā slikti, jo, ietaupot uz katru skrūvi un katru algu, lielāka paliek ģenerāļa vai pasūtītāja daļa. Atkarībā no tā, kurš ar ko vienojies par «optimizāciju». Un tieši tāpat taupa apakšnieku vadība. Maxima kopumā bija piesaistīti 22 apakšnieki. To, ka daudzi strādājuši pavirši, pirmais sāka stāstīt strādnieks Aigars Ķūrēns. Apakšuzņēmējs viņu atradis caur nespecializētu sludinājumu portālu. Algā piedāvājis kapeikas – vēlāk samaksu drusku pacēlis. Rīģipša likšana principā notiek ātri, taču ne šajā objektā, jo starpsienu konstrukcijas bijušas šķības un greizas. Kad objektā uzradusies Valsts darba inspekcija, puse celtnieku aizmukuši, jo strādāja nelegāli. Nu kāda tur var būt kvalitāte.
Latvijas būvniecībā visi cenšas apčakarēt visus un parasti lielākais cietējs ir tas pēdējais posms. To Neatkarīgajai ilustrē viens no nozarē strādājušajiem, tajā skaitā arī saistībā ar nelaimīgo Zolitūdes objektu.
Jebkurš lielais būvnieks ir kantoris ar juristiem un grāmatvežiem. Viņš paņem visu naudu un pasūta darbus apakšniekiem. Pašam savu strādnieku viņam faktiski nav. Kā notiek apakšnieku apkrāpšana? Lielākoties – celtniecības beidzamajā posmā. Sākumā apakšniekam izmaksā avansu par veicamajiem darbiem. Tad sākas būvniecība, un pēc laika projektā tiek ieviestas dažādas izmaiņas, par ko apakšnieks pat netiek informēts. Pie it kā nepareiziem risinājumiem vainīgs viņš. Un tas jau iet uz viņa paša rēķina. Kad objekts ir finiša taisnē, sākas dažādi papilddarbi, ko arī vispirms sola apmaksāt pilnā apmērā, bet finālā ģenerālis pasaka – man nav tādas naudas. Vai nu ņem pusi, vai tiesājamies. Bet juridiski ģenerālis apakšniekam vienmēr var piesieties – tur termiņi nav ievēroti, tur materiāli nepareizi iestrādāti, tur sertifikāti nav pareizie. Galu galā apakšnieks samierinās ar krietni mazāku summu par līgto un tieši tāpat piemāna savus darbiniekus. Ģenerālis tikmēr peldas naudā, vizinās skaistos automobiļos, bet uzbūvēto ēku kopā tur lūgšanas un rīģipsis. Vai arī netur.
Konkursi uz nozīmīgiem projektiem maziem būvniekiem un maziem arhitektu birojiem faktiski ir slēgti, jo tajos tiek prasīts nozīmīgs apgrozījums, un tas ir kā apburts loks. Kamēr daudz nepelnīsi, tikmēr pelnīt nevarēsi. Un tas nekas, ka mazāks uzņēmums daudzos gadījumos jau sākotnēji būtu spējīgs piedāvāt labāku cenu, nekā pasūtītājam iedod lielais būvnieks, vēlāk vēl pieprasot sadārdzinājumu. Tāda ir Latvijas būvniecības realitāte.
Tam, ka ģenerāļu, apakšnieku un pasūtītāju attiecībās kaut kas nav kārtībā, piekrīt arī Rīgas Celtniecības koledžas Būvzinību katedras vadītājs Jānis Niedre: «Ģenerālis ar pasūtītāju salīgst par miljonu, bet ar apakšniekiem vienojas par pusi summas. Jautājums, cik korekti tas ir pret pasūtītāju.» Otra problēma – ja ģenerālis ir vairāk jurists, grāmatvedis un menedžeris, vai viņš maz spēj kontrolēt, ko apakšnieki sabūvē. «Viena firma objektīvi nevar veikt visus darbus, daudzi ir specifiski – nu kaut vai elektroinstalācijas izbūve. Tomēr vispārbūvnieciskos darbus, iespējams, būtu jāveic pašam ģenerālim.»
Gadījumos, kad pasūtītājs ir valsts vai pašvaldība, iepirkums tiek veikts atbilstoši Publisko iepirkumu likumam, un tajā noteikta minimāla kontrole attiecībā uz apakšuzņēmēju piesaisti. Ja apakšnieka daļa ir lielāka par 20% no iepirkuma vērtības, viņš jānosauc piedāvājumā. Ja vairāk par 50% un kopējā līguma summa ir virs trim miljoniem, ģenerālis un apakšnieks pārtop piegādātāju apvienībā ar katram atsevišķi noteiktu atbildību. Turpretim, ja šie skaitļi netiek pārkāpti un apakšnieki ir skaitāmi desmitos – pasūtītājs vispār neuzzina, kas patiesībā cēlis viņa ēku. Turklāt uz privātu pasūtītāju pat šie niecīgie ierobežojumi neattiecas – kādus apakšniekus piesaistīt un cik viņiem maksāt, ir tikai un vienīgi ģenerāļa darīšana.