Latvijā upurim jācenšas pierādīt, ka viņš ir upuris un valsts sniegtie aizsargmehānismi ir niecīgi. Savukārt ārvalstu prakse liecina, ka upuris, ziņojot par šāda veida pārkāpumu, tiek aizsargāts un pierādīt nevainību tiek prasīts varmākam, secina starptautiskā projekta Putting victims first! vadītāja Aija Vule
Bērnu tiesību aizsardzības likumā un attiecīgos Ministru kabineta noteikumos noteikts valsts pienākums nodrošināt, lai lietas, kas saistītas ar bērnu tiesību aizsardzību, visās valsts un pašvaldību institūcijās izskatītu speciālisti, kuriem ir speciālas zināšanas šajā jomā. Īpaši tas attiecināms uz tik jūtīgām tēmām kā vardarbība un tās pierādīšana tiesā. Tās identificēšana, cīņa pret vardarbību un tās novēršana ir pietiekoši sarežģīts process un ļoti bieži tās iznākumi ir atkarīgi no piesaistīto speciālistu zināšanām un pieredzes darbā ar vardarbības gadījumiem. Svarīgi, lai speciālisti sadarbotos un viņiem būtu vienota pieeja vardarbības gadījuma kā kriminālprocesa virzīšanā, izskatīšanā un vainīgo saukšanā pie atbildības. Un vissvarīgākais, lai cietusī persona netiktu atkārtoti traumēta birokrātijas vai speciālistu nekompetences dēļ.
Vardarbība ģimenē ir ģimenes locekļu pamattiesību pārkāpums, taču par šāda veida pārkāpumiem ģimenes locekļi nelabprāt ziņo atbildīgajām iestādēm. Upuri baidās ziņot, jo nav pietiekoša atbalsta tiesību aizsardzības sistēmā, bailes no institucionālās vardarbības, jo pierādot un stāstot par piedzīvoto vardarbību neapmācītiem speciālistiem, piemēram, policijai un/vai tiesai, sociālajiem darbiniekiem, upuris tiek traumēts atkārtoti. Šāda upuru rīcība – neziņošana par nodarījumu ir iespējama, ja iesaistītajiem speciālistiem trūkst zināšanu par upuru psihosociālo stāvokli, vajadzībām un nepieciešamo atbalstu.
Baltijas valstīs esošā situācija liecina, ka upuri atbalstu var saņemt vietējā līmenī – sociālajā dienestā un krīžu centros. Taču salīdzinoši maz ir to gadījumu, kad vardarbības lietas nonāk līdz tiesai. Tiesiskās iestādes spēlē ļoti lielu un nozīmīgu lomu upuru aizsardzībā. Visu trīs Baltijas valstis ir izstrādājušas dažādus normatīvos aktus vardarbības jomā, taču gan tiesiskajam ietvaram, gan praktiskai atbalsta sistēmai nepieciešami uzlabojumi un pilnveidojumi, lai vardarbības upurim tiktu nodrošināta nepieciešamais atbalsts un tiesiskā aizsardzības vardarbības gadījumu novēršanā un konstatēšanā.
Nodibinājums „Sociālo pakalpojumu aģentūra” ar Eiropas Komisijas finansējumu un Sabiedrības integrācijas fonda līdzfinansējumu īstenoja projektu „Esošais tiesiskās aizsardzības novērtējums vardarbības upuriem” („Putting victims first!”) (granta līguma Nr.JUST/2010/JPEN/AG/1581). Projekta mērķis – veicināt vardarbības upuru tiesisko aizsardzību tiesvedības procesa laikā, izstrādājot sadarbības modeli speciālistiem, kas iesaistīti vardarbības gadījumos, un nodrošinot apmācību ciklu juridiskās profesijas pārstāvjiem (tiesnešiem, advokātiem, prokuroriem, policistiem) un sociālajiem darbiniekiem, lai pilnveidotu viņu zināšanas par vardarbības upuru psihosociālo stāvokli, vajadzībām un nepieciešamo institucionālo atbalstu, uzsākot tiesvedības procesu un tā laikā, tādējādi veicinot upura tiesiskās aizsardzības pilnvērtīgāku nodrošināšanu.
Par paveikto projekta laikā „Sociālo pakalpojumu aģentūras” projektu vadītāja Aija Vule saka: „Apmācībās iesaistītie profesionāļi ir novērtējuši tās kā ļoti noderīgas. Upuru tiesiskās aizsardzības nodrošināšanā iesaistītās institūcijas – policija, sociālie dienesti, krīzes centri, bāriņtiesas, prokurori, advokāti un tiesas savus pienākumus pilda pēc viņu pārstāvētās iestādes normatīvo aktu regulējošās robežās, taču apmācību laikā vairākkārtīgi pārliecinājāmies, ka būtiska ir katra profesionāļa kvalifikācija un izpratne par upura stāvokli, vajadzībām un nepieciešamo atbalstu, kā arī nepieciešami likumdošanas izmaiņas upuru tiesiskās aizsardzības pilnveidošanai. Cik būtiska loma ir pirmajam kontaktam ar cietušo, intervēšanas metodikai un attieksmei, lai cietušajam neliktu justies neērti, bet radītu drošību un pārliecību, ka upuris ir griezies pareizā institūcijā, saņems atbalstu savu tiesību aizstāvībai un uzticību profesionālim, kas parasti pirmais ir policists vai sociālais darbinieks. Diemžēl projekta laikā arī secinājām, ka Latvijas situācijā upurim jācenšas pierādīt, ka viņš ir upuris valsts piedāvātie aizsargmehānismi ir niecīgi. Savukārt ārvalstu prakse liecina, ka upuris, ziņojot par šāda veida pārkāpumu, tiek aizsargāts un pierādīt nevainību tiek prasīts varmākam.”
Projekta īstenošanā ir iesaistīti 9 partneri: nodibinājums „Sociālo pakalpojumu aģentūra” (vadošais partneris) (LV); Tallinas bērnu atbalsta centrs (Tallin Child Support Center) (EST); Sieviešu informācijas centrs (Women’s Issues Information Center ) (LT); Sociālo tiesību organizācija (Consorzio Sociale COIN Società Cooperativa Sociale) (IT); Valensijas pilsētas policija (Ayuntamiento de Valencia – Policía Local) (SP); Londonas probācijas dienests (London Probation Trust) (UK). Projekta asociētie partneri: LR Tieslietu ministrija; nodibinājums „Tiesnešu mācību centrs” (LV); LR Labklājības ministrija.
Tā kā Apvienotā Karaliste un Spānija ir izveidojusi sistēmu vardarbības upuru aizsardzībai un nodrošina kompleksu pieeju tiesiskās aizsardzības nodrošināšanā vardarbības upuriem, projektā spāņu un angļu partneri bija eksperti, rekomendāciju izstrādes un apmācību nodrošinātāji. Apmācības nodrošināja pieredzējuši lektori no Apvienotās Karalistes probācijas dienesta eksperti un Spānijas Valensijas reģionālās policijas pārstāvji ar pieredzi un atzītu praksi Eiropas Savienības dalībvalstu vidū. Itāļu partneris projektā nodrošināja visus nepieciešamos materiālus un metodoloģiju izstrādi, lai Latvija, Lietuvā un Igaunijā tiktu veiktu pētījumi par esošo likumdošanas un praksē esošu atbalsta sistēmu novērtējumu vardarbības upuriem un izstrādātas rekomendācijas. Savukārt visas trīs Baltijas valstis ir kā projekta saņēmējvalstis, kurām tiks veikts pētījums, izstrādātas rekomendācijas, tiks nodrošināta pieredzes apmaiņa, izstrādāta apmācības programma un nodrošinātas apmācības. Kopumā Latvijā, Lietuvā un Igaunijā tika apmācīti 150 darbinieki (98 juridisko profesiju pārstāvji; 52 sociālā darba speciālisti).