Sodu politika, ko īsteno tiesas attiecībā uz personām, kuras atzītas par vainīgām izvairīšanās no nodokļu vai tiem pielīdzināto maksājumu nomaksas, raksturīga ar to, ka šīm personām reāla brīvības atņemšana, ar dažiem izņēmumiem, ja noziegums izdarīts neizciesta soda laikā, netiek piespriesta - secināts juridisko zinātņu doktores Valentijas Liholajas tiesu prakses apkopojumā, ko profesore veikusi pēc Augstākās tiesas pasūtījuma sadarbībā ar Senāta Krimināllietu departamentu un Judikatūras nodaļu.
Faktiski visos gadījumos tiesas šādus sodus motivējušas ar to, ka sods brīvības atņemšanas veidā būtu nesamērīgs ar apsūdzētā izdarīto noziedzīgo nodarījumu un tā personību, neatkarīgi no tā, cik ilgi apsūdzētais šo izvairīšanos izdarījis un kādu zaudējumu valstij nodarījis.
Pētījuma "Tiesu prakse lietās par noziedzīgi iegūtu līdzekļu legalizēšanu un par izvairīšanos no nodokļu maksāšanas" ietvaros analizēti 87 krimināllietu materiāli, kurās saskaņā ar Krimināllikuma (KL) 195.pantu apsūdzētas 63 personas un saskaņā ar KL 218. pantu - 83 personas. Analizētās krimināllietas izskatītas pirmās instances tiesā laika posmā no 2008. gada līdz 2013.gadam.
KL 218.panta otrās daļas sankcija, kas bija spēkā laikā, kad izdarīta analizētajās lietās konstatētā izvairīšanās no nodokļu nomaksas, ar ko nodarīts zaudējums valstij lielā apmērā, par šo noziegumu paredzēja brīvības atņemšanu uz laiku līdz pieciem gadiem, piespiedu darbu vai naudas sodu līdz simt divdesmit minimālajām mēnešalgām, konfiscējot mantu vai bez mantas konfiskācijas, atņemot tiesības veikt uzņēmējdarbību uz laiku no 2 līdz 5 gadiem vai bez tā.
Taču tikai vienā no analizētajām lietām tiesa piespriedusi reālu brīvības atņemšanu. 46 lietās sods bijis brīvības atņemšana nosacīti, 17 lietās - piespiedu darbs, 28 - naudas sods, 5 - mantas konfiskācija, 31 - tiesību atņemšana veikt uzņēmējdarbību.
Līdzīga sodu politika īstenota arī attiecībā uz personām, kuras notiesātas par noziedzīgi iegūtu līdzekļu legalizēšanu, kas galvenokārt kvalificēta saskaņā ar KL 195. panta trešo daļu kā izdarīta lielā apmērā, par ko tajā laikā spēkā esošā sankcija paredzēja brīvības atņemšanu uz laiku no pieciem līdz divpadsmit gadiem, konfiscējot mantu, un alternatīvi policijas kontroli uz laiku līdz trim gadiem. Šajā gadījumā dominē brīvības atņemšana uz pieciem gadiem, kas noteikta nosacīti.
No 87 analizētajām krimināllietām 18 izskatītas, piemērojot Kriminālprocesa likuma 499.pantu un neizdarot pierādījumu pārbaudi, 32 krimināllietas izskatītas vienošanās procesā.
Pētījumā secināts - jautājums ir par to, cik pamatots ir tiesai noteiktais ierobežojums izvērtēt vienošanās procesā arī soda mēru, kas būtu izdarāms, atbilstoši KL 46. panta trešās daļas aktuālajā redakcijā noteiktajam, proti, ņemot vērā atbildību mīkstinošos un pastiprinošos apstākļus.