Katafalki ar bākugunīm aizbraukuši, asaras izsīkst
Dzīva satiksme Brīvības ielā. Atskan sirēnas, un ar zilisarkani mirgojošām bākugunīm krustojumā lielā ātrumā iebrauc policijas automašīna. Tai seko... katafalks. Katafalki kā atspoles pa Rīgu nēsājās visu piektdienu, sestdienu – Maxima–morgs, Maxima–morgs.
Vakar glābēji pārmeklēja pēdējos sabrukušās celtnes kvadrātmetrus. Izdzīvojušie atrasti, bojā gājušie drīz tiks guldīti zemes klēpī. Asaru upes pamazām izsīkst, un ir pienācis laiks meklēt atbildes uz neskaitāmiem jautājumiem: kādēļ būvvalde atļāva būvdarbus virs cilvēku galvām, kādēļ pēc ugunsgrēka 2011. gadā netika mainītas karstuma ietekmētās metāla konstrukcijas, kādēļ, iedarbojoties signalizācijai, cilvēki netika evakuēti. Maxima traģēdijā šī pagaidām ir vienīgā neapstrīdami konstatējamā bezatbildīgā rīcība – paša veikalnieka izdota iekšējā instrukcija paredz, ka, atskanot signalizācijai, darbiniekiem jāturpina domāt tikai par to, kā vairāk iekasēt, nevis jāglābj sevi un citus. Maxima pārstāvis Jānis Beseris vakar apstiprināja, ka trauksmes gadījumiem tagad tiks pievērsta pastiprināta uzmanība, taču instrukcija netiek atcelta.
Jāapstājas un jāpadomā
Līdztekus šiem un neskaitāmiem citiem jautājumiem, kas jau tiek skaidroti kriminālprocesā un ekspertīzēs (tās pasūtījušas visas šā objekta tapšanā iesaistītās puses), nozares dalībniekiem būs nepieciešama plašāka saruna par būvniecības turpmāku kontroli kopumā. Ekonomikas ministrija šobrīd triecientempā sacer jaunos nozares darbību reglamentējošos Ministru kabineta noteikumus, jo 1. februāri stājas spēkā jaunais Būvniecības likums. Taču Latvijas Arhitektu savienība sliecas domāt, ka pēc notikušā ir jārauj stopkrāns. Daļas būvnieku lobētā normatīvā brīvlaišana un speciālistu sertifikācijas vienkāršošana nav pieļaujama. Arhitektu savienības padomes priekšsēdētāja vietniece Elīna Rožulapa nepārtraukti sekojusi šim likumdošanas procesam: «Būvniecības sfēra tādēļ tiek reglamentēta, lai naudas vara neņemtu virsroku pār cilvēku drošības apsvērumiem. Bet visā likuma un jauno noteikumu izstrādes gaitā tika uzklausīti tieši naudas pārstāvji.» Tad nu iznāk, ka topošie Ministru kabineta sertificēšanas noteikumi māca nevis kā ievērot, bet – kā apiet starptautisko sertificēšanas standartu.
Nesamērīgi liela ietekme uz politiķiem būvniecības jautājumos ir Ārvalstu investoru padomei, un par tās pieprasīto normatīvu sloga atcelšanu īpaši iestājas Reformu partija. Taču Maxima traģēdija parāda, ka neizpildās jau esošās prasības un turpmāka kontroles mazināšana nav pieļaujama. Gluži otrādi, ir jārunā par valsts būvinspekcijas atjaunošanu.
Sašķiebās arī Gors
Kādreizējais premjers, tagad lielo būvniecības kantoru izveidotās biedrības Būvniecības attīstības stratēģiskā partnerība vadītājs Valdis Birkavs atgādina, ka laikā, kad Latvija savu būvinspekciju likvidēja, lietuvieši savējo nostiprināja. Un šobrīd visiem būvniecības procesā iesaistītajiem ir redzamas sekas. Valdis Birkavs uzsver, ka īpašas problēmas Latvijā ir ar būvinženieru kvalifikāciju. Ja projekta ekspertīze var būt izklāstīta uz vienas lapas, par kādu kvalitāti var būt runa.
Kvalitāte gan smagi klibo visos būvniecības posmos, tikai lielākoties šie gadījumi tiek rūpīgi noklusēti un slēpti, lai arī turpmāk varētu haltūrēt, «ietaupīt» uz materiāliem un izvairīties no atbildības par jebkādām sekām. Šādu kultūru veicinājusi zemākās cenas, superīsu termiņu un otkatu kultūra, kas Latvijas būvniecībā rūpīgi kopta vismaz divus gadu desmitus, bet zagšana jau kopš padomju laikiem.
Valsts ieņēmumu dienesta jaunās administrācijas ēkas būvdarbos ir problēmas, par ko publiski netiek runāts, bet auditoriem jau paziņots, ka pārvākšanās laikā nenotiks. Būvdarbu vadītājs Staņislavs Kumpiņš – tas pats, kurš vadīja sabrukušās Maxima pirmo kārtu. Neatkarīgajai viņš mīklaini atbild, ka «iekļaušanās termiņos atkarīga no daudziem apstākļiem», bet VID darbinieki mēļo, ka šie apstākļi ir šķībi sabūvētas sienas, ko tagad pārtaisa. Ar pompozi atklāto Rēzeknes koncertzāli Gors arī viss nav bijis kārtībā, un tur pat sākta tiesāšanās. Viena no metāla konstrukcijām izrādījusies neatbilstoša projektam. Deformācija tika laikusi pamanīta, un nepiemērotais būvelements tika nomainīts. Laime, ka nekas nenogāzās. Tagad notiek strīds, kurš par to maksās. Latvijas būvinženieru savienības valdes priekšsēdētājs Mārtiņš Straume apstiprina, ka problēmas koncertzālei patiešām bijušas, taču niansēs nestāsta, kādas. Atklāj tik vien, ka ar nesošajām konstrukcijām viss bijis kārtībā, brāķis bija norobežojošajās konstrukcijās.
Pēc mums kaut vai plūdi
Internets šobrīd ir pārpilns ar dažnedažādu lielu un mazu haltūru aprakstiem, un būtiski, lai nozare kopumā izdara atbilstošus secinājumus. Tā, kā līdz šim, strādāt nevar. Apliecinājums tam ir arī drausmīgās attiecības nozarē – arhitektu, inženieru, būvnieku un pasūtītāju starpā. Būvnieki iztaisās par lieliem pasūtītāju draugiem, skaidro, ka arhitekti neko nesajēdz – māca, kā ietaupīt 20 latus, bet paši tikmēr kabatās iebāž 30. Būvuzraugi, kam vajadzētu būt neatkarīgiem, tiek uzpirkti, un viņi piever acis uz, to, ka projekti vēlāk tiek pārzīmēti tā, lai mazāk, lētāk, ekonomiskāk un automātiski – nedrošāk. Tad vēl attiecības starp ģenerāļiem un apakšuzņēmējiem – pirmie pret pēdējiem attiecas kā pret darba lopiem. Nemaksā algu. Un lopi, ja pagadās bez sirdsapziņas, strādā ar domu – pēc mums kaut vai ūdensplūdi.
Maxima traģēdija liek domāt. Joprojām spēkā esošā Būvniecības likuma 3. panta 3. daļa precīzi pasaka, kādai bija jābūt šai un kādām prasībām jāatbilst jebkurai ēkai, kurā iet iekšā cilvēks:
«Būve projektējama un būvējama tā, lai nodrošinātu vides arhitektonisko kvalitāti, vides pieejamību, dabas resursu racionālu izmantošanu, kā arī visas būves un tās atsevišķu daļu:
1) stiprību un stabilitāti;
2) ugunsdrošību;
3) drošību lietošanā;
4) higiēniskumu un nekaitīgumu cilvēka veselībai un videi;
5) energoefektivitāti;
6) akustiskās prasības.»
Maxima gadījumā nav izpildījies 1., 3. un 4. punkts. Tātad puse prasību.