Par satiksmes drošību atbildīgās institūcijas gatavojas paaugstināt sodus par atļautā braukšanas ātruma pārsniegšanu un uz ceļiem izvietot fotoradarus, lai gan iepriekšējo gadu statistika neliecina, ka fotoradaru klātbūtne vai trūkums būtiski ietekmētu traģisko avāriju skaitu.
Patiesībā Latvijā vispār netiek analizēti iemesli, kas izraisa ceļu satiksmes negadījumus, un, iespējams, vaina meklējama ne tikai Ceļu satiksmes noteikumu pārkāpumos, bet arī auto vadītāja psiholoģiskajā stāvoklī.
Iekšlietu ministrijas (IeM) sagatavotais ziņojums par fotoradaru ieviešanu, ko valdība skatīja augusta vidū, liecina, ka 2012. gadā, kad darbojās fotoradari, bijis par 24% mazāk fiksētu ātruma pārkāpumu nekā 2011. gadā un izdevies samazināt vidējo braukšanas ātrumu uz Latvijas ceļiem. Piemēram, uz autoceļa Rīga–Jelgava–Meitene, uz kura bija izvietots fotoradars, vidējais braukšanas ātrums 2012. gada 1. pusgadā bija 92,8 km/h, bet 2013. gada 1. pusgadā – 96,6 km/h. Tajā pašā laikā Valsts policijas reģistrēto ceļa satiksmes negadījumu skaits 2012. gadā, salīdzinot ar 2011. gadu, samazinājies vien par 1,3%. Pērn satiksmes negadījumos bojā gāja par astoņiem cilvēkiem mazāk nekā 2011. gadā. Pārtraucot fotoradaru izmantošanu, teorētiski vajadzēja pieaugt smago avāriju skaitam, taču šā gada desmit mēnešu dati liecina, ka avārijās bojā gājuši mazāk cilvēku nekā pērn tādā pašā laika posmā. Tas liek izdarīt secinājumu, ka fotoradaru izvietošana nav spēcīgākās zāles pret avāriju izraisīšanu. Toties šī sistēma varētu vairot ieņēmumus, jo saskaņā ar IeM prognozēm uzlikto sodu apmērs ar radariem fiksētajos ātruma pārkāpumos 2014. gadā varētu sasniegt 810 tūkstošus latu, 2015. gadā – 3,8 miljonus latu, 2016. gadā – 7,2 miljonus latu, 2017. gadā – 9,4 miljonus latu, 2018. gadā – 11,1 miljonu latu.
IeM šajā ziņojumā raksta, ka viens no galvenajiem negadījumu iemesliem ar smagām sekām ir nepareiza braukšanas ātruma izvēle, tas ir, reglamentēto ātruma ierobežojumu pārsniegšana vai neatbilstoša braukšanas ātruma izvēle ceļa un meteoroloģiskajiem apstākļiem. Tomēr, cik gadījumos pārsniegtais ātrums ir bijis vainīgs pie smagām avārijām, atklāts netiek. Arī citi iemesli nav analizēti. Turklāt Latvijā netiek pētīti psiholoģiskie faktori, kas izraisījuši avāriju, piemēram, vai šādā veidā kāds nav vēlējies noslēgt rēķinus ar dzīvi.
Latvijas Universitātes Pedagoģijas, psiholoģijas un mākslas fakultātes profesors Ivars Austers Neatkarīgajai atzina, ka nevar izslēgt arī šādu variantu, taču, viņaprāt, tādu gadījumu Latvijā ir maz. «Avāriju izraisīšanā ir virkne psiholoģisku iemeslu. Aptuveni 90 procentos gadījumu avāriju cēloņi ir meklējami cilvēkos, nevis apstākļos. Autovadītājos bieži ir nepamatota pārliecība par spēju kontrolēt nekontrolējamas lietas. Ir tāds termins kā riska homeostāze, tas ir, kad uztvertais risks tiek pielāgots situācijai un cilvēks nav adekvāts riska vērtējumos. Subjektīvais riska vērtējums var neatbilst ne ceļu stāvoklim, ne automašīnas tehniskajam stāvoklim, ne autovadītāja prasmēm. Ironiski, ka lielākā daļa no autovadītājiem negadījumos vaino ārējos apstākļus, piemēram, ceļa stāvokli, laika apstākļus, nevis paša neadekvāto risku,» uzsvēra profesors. Viņš ir pārliecināts, ka pat tādā gadījumā, ja visi ceļi Latvijā būtu ideālā stāvoklī, smago avāriju skaits būtiski nesamazinātos. I. Austers uzskata, ka situāciju ceļu satiksmē varētu uzlabot, radot gan dažādus ierobežojumus ātruma pārsniegšanai, piemēram, sodu veidā, gan mainot sabiedrības attieksmi.
«Avāriju uz ceļiem noteikti būtu mazāk, ja sabiedrībā pret Ceļu satiksmes noteikumu pārkāpējiem būtu tikpat noraidoša attieksme kā pret zagļiem, pedofiliem, narkomāniem, jo riskanta autovadīšana pēc būtības ir ne mazāk kaitējoša. Dažās Ziemeļvalstīs topošiem autovadītājiem ne reizi vien tiek atgādināts, kādu atbildību viņi uzņemas, sēžoties pie stūres, automašīnu saucot par nāvējošu ieroci,» skaidroja I. Austers.
Ceļu satiksmes drošības direkcija nākamnedēļ atklās kampaņu Brauc ar prātu. Paliec dzīvs!, un tās nolūks ir vērsties pret nedrošu, ātru un agresīvu braukšanu, kas īpaši riskanta ir laikā, kad parādās pirmais sniegs un apledojums.