Kādēļ Lāčplēša jauniestudējumam bija jāizvēlas tik nepārliecinoša Laimdota?
11. novembra vakarā tūkstošiem sveču liesmiņu iededzās ne vien pie Svētā gara torņa, bet – līdz ar rokoperu „Lāčplēsis” — arī cilvēku sirdīs. Šo mūziku patiesi var saukt par latvietības esenci — caur Andreja Pumpura Daugavas varenumu, caur Zigmara Liepiņa liepājniecisko vēju spēku, caur Māras Zālītes izdzīvotāju spīti. Vai jaunā paaudze ir spējusi šo sarakstu papildināt ar savu pienesumu stāstam par latvietību? Te jāliek daudzpunkti.
Mēdz teikt, ka cilvēkā nenoveco tikai acis. Laikam ejot, mūsu augums zaudē jauneklīgo stāju un āda ietinas dzīves grumbu tīklojumā. Un tikai acis uz pasauli joprojām raugās ar to pašu skatienu kā bērnībā. Ar rokoperu „Lāčplēsis” ir līdzīgi. Pēc divdesmit piecu gadu klusēšanas, mūzika, kas vakar atskanēja Kongresu namā, nav aizsmakusi. Šī balss joprojām ir dzidra un apgarota. Tā nav novecojusi, nav pārklājusies ar aizmirstības putekļiem, nav pakļāvusies modes un gaumes mainīgajām noskaņām. Tā vienkārši ir pastāvējusi kaut kur visumā un mūžībā, pacietīgi gaidot, kad to atkal atskaņos.
Rokoperas jauniestudējums tiek saukts par vienu no pēdējo gadu dārgākajiem mūzikas projektiem un pats par sevi šis fakts nevar neiepriecināt. Taču katram skatītājam uz skatuves notiekošais ir ļoti subjektīvs piedzīvojums, kas manī šoreiz ir radījis divus galvenos "BET".
Nevar noliegt jauniestudējuma spožākās dzirkstis — dzidro, apgaroto skanējumu Daumanta Kalniņa, Mika Dukura, Jāņa Kurševa, Marta Kristiana Kalniņa un Ievas Sutugovas balsīs. Vai jauno mākslinieku sniegums ir salīdzināms ar Igo, Nika Matvejeva vai Imanta Vanzoviča izpildījumu, kas pirms divdesmit pieciem gadiem bija tik spēcīgs, lai uzrunātu tūkstošiem prātu, atbalstos tūkstošiem sirdīs un aizdegtu tūkstošiem brīvības garu? Nē — nav salīdzināms, taču tāds nav arī mērķis. Šodienas balsis ir galvenais pienesums, kas jauniestudējumu padara par vērtīgu kultūras piedzīvojumu. Mūslaiku tembri, dziedājuma stils un izpratne par muzikālajām frāzēm ir tas, kas raksturo jauno laikmetu. Caur šīsdienas balsu skanējumu klausītājs var labāk izprast to, kas mūsos, latviešos, ir mainījies šajos divdesmit piecos gados. Ir tikai viens milzīgs BET... Brīnišķīgo balsu korī nebija noslēpjama viena šķība nots, kura — kā sīka kniepadata uz krēsla — manai muzikālajai dzirdei radīja milzīgu diskomfortu. Izpētot Annas Kraujas-Čenas iegūto izglītību, atliek tikai pabrīnīties par mūslaiku Laimdotas nepārliecinošo sniegumu, kurā trīcoša balss un nepietiekoša elpa ir mazākais no pārmetumiem. Piedodiet, taču, nevarēja nepamanīt arī daudzos neizpratnes pilnos skatienus katru reizi, kad Laimdotais nācās mocīties ar dziedāšanu. Vai Daumanta Kalniņa vitālais Lāčplēsis būs klausītājiem interesants pēc divdesmit gadiem. Iespējams. Vai Ievas Sutugovas debesdzidrā Staburadze aizkustinās mūsu mazbērnus? Visticamāk. Vai Annas Kraujas Čenas Laimdota ir tā vērta, lai rīt to pārspriestu pie tases tējas? Dziļi apšaubu.
Otrais BET. Atzīšos godīgi: balsis, kas piepildīja jauniestudējumu, vieglāk bija baudāmas ar aizvērtām acīm, jo uz skatuves notiekošais — ar retiem izņēmumiem — atstāja haotisku iespaidu. Ineses Mičules režija pārāk bieži radīja iespaidu par režijas trūkumu. Pamatā izrādes norisi uz priekšu virsza jēgpilns muzikālais stāstījums, iekams mūziķu darbības šķita vāji pamatotas un bezmērķīgas. Dažubrīd šķita, ka nedz galvenie varoņi, nedz jo īpaši koristi īsti nezina, kur likt rokas, kur kājas, uz kuru skatuves pusi iet un kur stāvēt. Manas bažas spilgti apliecināja arī līdzās sēdošais pusaudzis, kurš, nepārtraukti raustīdams vecākus, tā arī nespēja izsekot līdzi Lāčplēša pamatstāstam. Un — kauns atzīties — arī es, pirms izrādes neatsvaidzinājusi zināšanas par Andreja Pumpura darbu — vietumis tā arī nespēju saprast, kāda aina uz skatuves tiek izspēlēta. Kā malks svaiga gaisa bija horeogrāfes Olgas Žitluhinas un tērpu mākslinieces Annas Heinriohsones tandēms, kas rokoperas jauniestudējumam piešķīra to otro un trešo zemteksta slāni, kas nepieciešams intelektuāli pilnskanīgam darbam.
