Diez vai par sakritību jāuzskata tas, ka dažu dienu laikā tika apķēpāts gan Latvijas pirmā prezidenta Jāņa Čakstes piemineklis, gan piemiņas vieta Sudrabkalniņā 6. Rīgas pulka strēlniekiem, kuri aizstāvēja Rīgu no Bermonta uzbrukuma 1919. gadā. Šīs piemiņas vietas ir Latvijas valstiskuma simboli.
Tomēr pirms vairākiem gadiem aptaujā par to, kas ir Lāčplēša diena, Latvijas iedzīvotāji stāstīja, ka 11. novembris tiek atzīmēts nevis par godu neatkarīgās Latvijas valsts karaspēka uzvarai 1919. gadā, atbrīvojot Rīgu no fon der Golca un Pāvela BermontaAvalova vadītajām armijām, bet gan to, ka šī ir bijusi latviešu uzvara pār vāciešiem, to atzīmē par godu Lāčplēsim, kurš ir nacionālais varonis, karotājs un pat rakstnieks. Vēl viena no atbildēm bijusi, ka Lāčplēsim 11. novembrī ir dzimšanas diena. Tikai 15 procentu aptaujāto pareizi atbildēja, ka Lāčplēša diena ir piemiņas diena Rīgas atbrīvošanai no Bermonta karaspēka. Bermontiāde jeb militārais konflikts ilga no 1919. gada oktobra līdz decembrim, šajā laikā notika vienas no asiņainākajām cīņām.
Brīvības cīņās bija visvairāk upuru, toties latviešu tauta noticēja, ka Latvijas valsts var pastāvēt. To pierādīja armija, kas uzvarēja daudz lielāko Bermonta jeb kņaza Avalova karaspēku. Latvijas Brīvības cīņas no 1918. līdz 1920. gadam bija sarežģīts laiks Latvijas attiecībās ar padomju Krieviju un Vāciju. Latvijas neatkarību proklamēja 1918. gadā, vācu okupācijas laikā. Latvijā atradās gan vācu, gan krievu karaspēks. Un gan Vācija, gan Krievija mēģināja ieņemt Rīgu un likvidēt Latvijas neatkarību. 1919. gada 8. oktobrī bermontieši sāka uzbrukumu Rīgai, bet 28. novembrī viņus padzina uz Lietuvu. Nozīmīgākās cīņas notika 11. novembrī, kad Latvijas valsts armija pilnībā atbrīvoja Rīgu, Pārdaugavu, no bermontiešiem. Latvijas armija bermontiādes laikā zaudēja 57 virsniekus un 686 karavīrus. Kaut arī bermontiešu uzbrukuma sākumposmā ģenerālis Jorģis Zemitāns deva pavēli atkāpties un pamest Rīgu, karavīri izlēma cīnīties un nepadoties pārspēkam. «11. novembra rītā pie Rīgas Pārdaugava bija atbrīvota. Kad visā Rīgā baznīcu zvani sāka paust mūsu uzvaru, ļaužu gaviles un manifestācijas negribēja rimties.
Novembra cīņas ar Bermonta spēkiem no mūsu armijas prasīja lielus upurus. Tām, piemēram, divi visvairāk cietušie pulki zaudēja: Rīgas pulks kritušus 3 virsniekus un 34 instruktoruskareivjus, ievainotus 9 virsniekus un 284 instruktoruskareivjus. Daugavpils pulks kritušus 6 virsniekus un 31 instruktorukareivi, ievainotus 8 virsniekus un 162 instruktoruskareivjus un pazudušus 15 instruktoruskareivjus. Pat Kara skola pie tiltiem zaudēja kritušus 2 kadetus, ievainotus 9 kadetus un 1 virsnieku,» teikts grāmatā Latvijas atbrīvošanas kara vēsture.
Tikai 1920. gadā, kad Latvijas Brīvības cīņu laikā abu armiju karavīri no Latvijas tika padzīti, kļuva skaidrs, ka brīvība un neatkarība ir iegūta gan de iure, gan de facto. Tāpēc 11. novembrī atzīmē Lāčplēša dienu, kas simboliski nosaukta Andreja Pumpura eposa Lāčplēsis vārdā, jo Lāčplēsis uzvarēja Melno bruņinieku.