Šonedēļ tika pieņemts lēmums XI Latvijas Skolu jaunatnes dziesmu un deju svētkus rīkot no 2015. gada 6. līdz 12. jūlijam.
Dziesmu un deju svētku režisors Uģis Brikmanis iesaka turpmāk neatdalīt atsevišķi paaudzes, bet gan apvienot tās kopējā svētku pasākumā, kā arī īstenot citus jauninājumus. Vairākums nozares pārstāvju gan pret to iebilst, norādot, ka jāsaglabā gadu desmitos izveidotais rituāls.
Jāapvieno skolēni un pieaugušie
Nesen notikušajā konferencē Dziesmu un deju svētki Latvijas simtgadei U. Brikmanis pauda viedokli, ka noteikti vajadzīgi pilnīgi jauni risinājumi, lai gan esot skaidrs, ka latvieši pret jebkādām izmaiņām vienmēr iebildīs.
U. Brikmanis uzsvēra, ka «nākamajos svētkos ir jārealizē to vispārējā ideja» un to var panākt, tikai visām paaudzēm apvienojoties. Tāpēc nevajagot atsevišķi dalīt skolēnu un pieaugušo dziesmu un deju svētkus, bet jārīko kopējais lielais notikums. Viņš arī piedāvāja ik gadu rīkot svētku pasākumus, virzot tos uz lielajām svinībām 2018. gadā. Piemēram, 2015. gadā skolu jaunatnes svētki, 2016. gadā tiktu rīkoti dziesmu, 2017. – deju svētki, bet 2018. gadā tiktu svinēti Vispārējie dziesmu un deju svētki. «Tas būtu nevis nozaru pasākums, bet milzīgs liels koncerts, kur galvenā loma – koncerta dramaturģijai, idejiskajam satvaram, tēlam un nozīmīgumam, ko gribam veltīt Latvijas simtgadei,» teica U. Brikmanis, piebilstot, ka šāds risinājums arī ļautu atlasīt lielajiem svētkiem labākos jaunrades darbus, atstājot aiz svītras neveiksmīgos, tai pašā laikā nebīstoties pieļaut kļūdas, jo tās neizskanētu lielajos svētkos.
Jāsaglabā tradīcijas
Virsdiriģents Mārtiņš Klišāns iebilda pret šādu redzējumu, uzskatot, ka tradīcijas tapušas ilgā laikā, tāpēc diez vai vajadzīgas tik radikālas izmaiņas. Tas tomēr ir rituāls, kas izkristalizējies 140 gadu garumā. Svarīgi, ka starp svētkiem ikvienam dalībniekam ir iespēja šo identitāti praktizēt ikdienā. M. Klišāns uzsvēra, ka viņš ir par tautas svētkiem, par svētkiem katram to dalībniekam. Viņš arī mudināja domāt par repertuāru: to nevar atstāt nemainīgu, jo «ilgstoši dziedot vienu dziesmu, tā sāk riebties». Protams, ir jāaprobē, jānoskaidro, kura ir īstā dziesma – un to var izdarīt starp svētkiem. «Balanss starp vieglo un smago galu ir vajadzīgs. Ir dziesmas, kas vienmēr būs zelta fonds, kas visiem jāzina, bet nevajag baidīties arī no vieglajām dziesmām,» pauda virsdiriģents.
Dziesmu svētku vizuālās zīmes autors Gatis Mūrnieks rosināja turpināt meklējumus jauno tehnoloģiju risinājumu virzienā, piemēram, izmantot hologrammas: «Zinu, ka tas skan pretrunīgi, taču kāpēc gan neizmantot Imanta Kokara attēlu, diriģējot gala koncertā Gaismas pili. Tas atstātu iespaidu, ka svētkos var piedalīties visi, pat tie, kuri vairs it kā nevar.» Šādas trakas idejas esot vajadzīgas, jo tās palīdz uzrunāt arī jaunus cilvēkus, kam svarīgas ir modernās zīmes un kodi.
Vajadzīgs jauns stadions
Domājot par jebkurām izmaiņām, tika mudināts nedzīties pēc rekordiem. Tā lai nepazustu pats dalībnieks un lai tas netiktu tiktāl pārslogots, ka viņam nav ne spēka, ne laika izjust svētkus. Tāpēc, iespējams, jādomā arī par gājiena rīkošanu citādā veidā un citā
dienā – ne pirms noslēguma koncerta. Bija arī citi organizatoriski ieteikumi, piemēram, svētkus svinēt mēneša garumā, bet pašus pasākumus rīkot nedēļas nogalēs; laureātu apbalvošanu rīkot nozares ietvaros, nevis pie Brīvības pieminekļa; noteikt skaidrāku virsdiriģentu un virsvadītāju izvēles kārtību.
Kultūras ministre Dace Melbārde secināja, ka ir redzami divi svētku attīstības scenāriji: «Pirmais būtu labi iepakots un pasniegts biznesa projekts, kurā valsts institūcijas darbotos kā vadošais producents. Otrs variants – svētki kā nozīmīgs cilvēku kapitāla veidotājs.» D. Melbārde uzsvēra, ka «ideālā variantā svētkiem vajadzētu apvienot abas pieejas». Viņa arī vērsa uzmanību uz nepieciešamību uzlabot infrastruktūru: vajadzīgs jauns stadions, kā arī uzlabojumi Mežaparka Lielajai estrādei.