Politologi: Kasparovs spodrina savu tēlu
Pasaulslavenā šahista un Krievijas demokrātiskās opozīcijas aktīvista Garija Kasparova lūgumu piešķirt viņam Latvijas pilsonību vēsturnieki un politologi vērtē kā «piesardzīgi atbalstāmu». Kā galvenais trumpis jāvārda gadījumā tiek minēta laba pasaules mēroga reklāma Latvijai, kā mīnuss – negatīva ietekme uz attiecībām ar Krieviju.
Pats G. Kasparovs savā oficiālajā interneta vietnē konkretizējis sava soļa iemeslus, uzsverot Latvijas spēju pārvarēt totalitārā režīma sekas, integrēties Eiropas kopienā un kļūt par stabilu demokrātisku valsti. Viņš arī uzsvēris savas īpašās attiecības ar Latviju, gan nenoliedzot, ka galvenais iemesls: pilsonība nodrošinās pārvietošanās brīvību, kas esot būtiski laikā, kad viņš kandidē uz Starptautiskās šaha organizācijas FIDE prezidenta amatu.
Visi aptaujātie vēsturnieki un politologi atzina, ka īpašu nopelnu Latvijas labā, kas ļautu piešķirt pilsonību ārpus naturalizācijas rāmjiem, G. Kasparovam nav. Ja nu vienīgi par tādu varot nodēvēt šaha popularizēšanu vai cīņu par demokrātiju Krievijā. Neviens gan neiebilda, ja šahistam tomēr pilsonība tiktu dota, lai gan norādīja, ka lēmums politiķiem ir piesardzīgi pieņemams un gudri formulējams, lai neiznāk, ka šis statuss tiek dalīts pa labi un kreisi bez jebkādas nopietnas argumentācijas. «Svarīgākais šajā lietā ir tas, kā mēs dalām pilsonību, pārējais ir krietni mazsvarīgāks,» uzsvēra politologs Andris Sprūds. Viņš šādu G. Kasparova soli nodēvēja par šaha spēli pašam ar sevi, kas vērsts uz sava mazliet pabalējušā publiskā tēla spodrināšanu, jo ne jau nu brīvā pārvietošanās būtu tas svarīgākais – ņemot vērā, ka viņam jau ir ASV zaļā karte, kas sniedzot lielas priekšrocības, ceļojot pa pasauli. «Ja esi pazudis no aprites, tad kaut kas jādara, lai pievērstu sev uzmanību, un – kāpēc gan ne ar šādu žestu?» retoriski vaicāja A. Sprūds.
Politologi bija vienisprātis, ka, atbalstot šo lūgumu, būs gan pozitīvi, gan ne tik pozitīvi ieguvumi. Kārlis Daukšts norādīja, ka viens no plusiem: pasaulē G. Kasparovs ir ļoti pazīstams, «varbūt pat vairāk nekā Latvija pati», tāpēc tas pat esot komplimentāri, ja šāds cilvēks ar vārdu vēršas pie tādas mazas valsts un lūdz kļūt par tās pilsoni, kaut arī skaidrs, ka šim nolūkam ir savi merkantili apsvērumi. Arī vēsturnieks Inesis Feldmanis uzskata, ka tādējādi Latvija izrādītu savu cieņu pasaulslavenajam šahistam un arī Krievijas politiskās opozīcijas līderim.
No otras puses, šāds Latvijas reveranss nepaliks nepamanīts no Krievijas puses, pieļāva K. Daukšts, piebilstot, ka tas «varētu izraisīt nelāgas peripetijas», it īpaši, ja tas notiek ar lozungu – «tavs ienaidnieks ir mans draugs». Arī Juris Rozenvalds domā, ka Krievijas valdošajās aprindās tas izsauks nepatiku, un arī I. Feldmanis atzina, ka «diez vai austrumu kaimiņš būs sajūsmā par šādu lietu pavērsienu». A. Sprūds gan pauda pārliecību, ka nebūtu īpaši jābīstas no Krievijas reakcijas, jo – jebkurā gadījumā «attiecības ir tādas, kādas ir, un – būs Kasparovs Latvijas pilsonis vai ne – tas neko daudz tajās nemainīs». Katrā ziņā Krievijas argumenti esot mazākais, par ko būtu jāuztraucas.