Ekonomikas ministrijas izstrādātā kārtība elektrības rēķinu apmaksai sagādāja nepatīkamus brīžus ministram Danielam Pavļutam, kam valdība deva nedēļu laika ministrijas priekšlikumu pārveidošanai.
Valdības lēmums atlikt elektrības apmaksas noteikumu pieņemšanu tapa pēc spraigām diskusijām, kuras Ministru prezidents Valdis Dombrovskis rezumēja ar atzinumu, ka Ekonomikas ministrijas dokumentu nebūs iespējams izskaidrot iedzīvotājiem, ja pat ministri nespēj to izskaidrot viens otram. Pārmetumu konkrētais adresāts bija ekonomikas ministrs D. Pavļuts, kaut gan var domāt arī tā, ka viņš kalpo par grēkāzi visas valdības vietā. Proti, tiek meklēts atbildīgais par valdības lēmumu atcelt elektrības cenu regulēšanu privātpersonām, jo tas automātiski nozīmē ļoti strauju elektrības cenu paaugstināšanu. Visticamāk, Ekonomikas ministrijas piedāvātie elektrības apmaksas noteikumi patiešām bija speciāli samudžināti atbilstoši gan Ekonomikas ministrijas un konkrētā ministra, gan valsts uzņēmuma Latvenergo, gan Sabiedrisko pakalpojumu regulatora un vēl citi iestāžu un amatpersonu centieniem panākt tādu rēķinu formu, kas attālinātu šīs iestādes no iedzīvotāju sašutuma nākamā gada maijā, kad iedzīvotājiem nāksies apmaksāt elektrības rēķinus pēc jaunās sistēmas.
Brīvais elektrības tirgus jau ir ieviests Igaunijā, kur strāvas cena pieauga un vainīgais tika atrasts ārpus Igaunijas. Tur iedzīvotājiem paskaidroja, ka vainīgs esot Latvijas valsts uzņēmums Latvenergo un Latvijas valsts. Igaunijas politiķi pat apsolījās Latviju sodīt, atslēdzot mūs no lētās elektrības, kādu Igaunijas termoelektrostacijas spēj saražot no vietējā degslānekļa. Solījums tiek pildīts ļoti ierobežotā veidā, lai Igaunija neizpelnītos sodus no ES institūcijām. Igaunija radoši izmanto Lietuvas piemēru, kad Lietuva nojauca dzelzceļa līniju uz Latviju ar ieganstu, ka notiek šīs līnijas labošana, kas turpinās jau gadus desmit. Igaunijā, toties, augstsprieguma vadi Latvijas virzienā sāk dzirksteļot atbilstoši tam pašam grafikam, kādā abas puses apmainās ar tiešiem un netiešiem vēstījumiem par to, kā abas valstis organizēs tirgošanos ar elektrību. Puses ir apņēmušās ievērot ES regulas un Norvēģijā bāzētās Nord Pool Spot noteikumus. Abas valstis strīdas par to, kā šie normatīvie dokumenti pareizi jāizprot. Tam varbūt ir pat grūti noticēt, ka Latvijas iedzīvotāju pienākumi elektrības rēķinu apmaksā būs atkarīgi no mums nekādi nesaprotamu un varbūt pat nepieejamu, ārzemēs producētu dokumentu tulkojumiem.
Igauņiem ir divas priekšrocības savu tulkojumu versiju uzspiešanā Latvijai. Pirmkārt, Igaunija spēj saražot lētāku strāvu nekā Latvijā, otrkārt, Igaunija var laist, bet var arī nelaist uz Latviju vēl lētāku strāvu no Skandināvijas hidroelektrostacijām un atomelektrostacijām. Latvija liek pretī Daugavas HES kaskādes strāvu, kuras priekšrocība ir iespēja šīs strāvas ražošanu, t.i., HES turbīnu darbināšanu uzsākt dažās minūtēs, nevis diennaktī, cik prasa TEC krāšņu iekuršana un uzsildīšana līdz darbībai ar pilnu jaudu. Vēl citas iespējas un problēmas ir Lietuvas enerģētikai. Teorētiski vajadzētu būt tā, ka triju valstu energoražotāju stiprās puses tiek apvienotas efektīvākai un arī lētākai elektrības ražošanai un piegādei patērētājiem. Praktiski vienotais elektrības tirgus Baltijā atgādina kaut ko sliktāku par eiro zonu, jo valstu ekonomiskā potenciāla atšķirības un savstarpējo konkurenci papildina tehniskas grūtības elektrības pārvadīšanā, kas, cerēsim, uz naudas apriti neattieksies.