Fianšu konsultāciju un investīciju kompānijas Prudentia partneri atkal ieguvuši aizdomīgu valsts pasūtījumu – 10 miljonus eiro riska kapitāla, kas ir jāiegulda tālāk privātos uzņēmumos.
Jau iepriekš vairāki mediji ir norādījuši uz to, ka Prudentia bez konkursa iegūst valsts pasūtījumus, kas tiem ļauj nopelnīt ļoti lielas summas. Ar Prudentia ir noslēgti konsultāciju līgumi par milzu aktīvu pārvaldīšanu – valstij piederošās a/s Citadele banka pārdošanu, valstij piederošās aviokompānijas airBaltic pārdošanu, Liepājas metalurga kreditoru (vislielākais no tiem – Latvijas valsts) interešu aizstāvību.
Pamanīts ir arī tas, ka Prudentia partneris Ģirts Rungainis regulāri izsaka atbalstu visnepopulārākajām valdības aprindu ekonomiskajām idejām. Kā raksta Dienas komentētājs Sandris Točs: «Ne velti Ģirts Rungainis ir neatņemams eksperts, kad jāskaidro valdības lēmumi. Tas, protams, ir viņš, kas vienmēr būs gatavs pateikt, ka nabagam jādod pat vēl mazāk, nekā to saka jebkurš skarbākais konsolidācijas ministrs. Grūti pateikt, vai sliktā policista lomu valdības PR vajadzībām Rungaiņa kungs tēlo pateicībā par piešķirtajiem valsts pasūtījumiem, vai valsts pasūtījumi viņam tiek par to, ka viņš pakalpo valdībai, bet ir skaidrs, ka Ģirts Rungainis un Prudentia ir īpašs izņēmums citu uzņēmumu starpā.» Savukārt politiskajās aprindās Ģ. Rungainis par saviem komentāriem jau iesaukts par «valdības slikto ziņu vēstnesi».
10 miljonu «raduraksti»
Šoreiz valsts pasūtījumu ieguvusi Prudentia partneru Ģ. Rungaiņa, Jura Eizentāla, Jāņa Lielcepures, kā arī Normunda Igolnieka un Ivara Ķirsona dibinātā SIA ZGI Capital. Lai gan valsts pasūtījums šoreiz iegūts konkursa kārtībā, šajā iepirkumā netrūkst aizdomu un dīvainību. Lēmumu par uzvarētāju noteikšanu pārsūdzēja vairāki pretendenti, bet Iepirkumu uzraudzības birojs (IUB) rekordtempā šīs sūdzības noraidīja. Kad pārsūdzēti tika IUB lēmumi, rekordtempā tika noslēgti līgumi ar izvēlētajiem pretendentiem.
Iepirkuma politiskie krusttēvi ir nepārprotami, jo iepirkuma komisijā bija Finanšu ministrijas (vada Andris Vilks no Vienotības) un Ekonomikas ministrijas (vada Reformu partijas virzītais Daniels Pavļuts) pārstāvji, bet iepirkuma reālie izpildītāji – IUB un Latvijas Garantiju aģentūra (LGA) – ir šo abu ministriju pārraudzītas struktūras.
300 000 – daudz vai maz?
Iepirkuma būtība – jāizveido trīs riska kapitāla fondi, kuros LGA iegulda katrā pa 10 miljoniem eiro Eiropas struktūrfondu naudas. Fondiem tālāk jāiegulda šī nauda pašu izvēlētos uzņēmumos, bet pēc 7 gadiem ieguldījumi jāpārdod un nauda jāatdod atpakaļ LGA.
Faktiski šie riska kapitāla fondi valsts vietā kļūst par Eiropas struktūrfondu naudas dalītāju privātiem uzņēmējiem, jo pastāv viedoklis, ka valsts struktūrām pa tiešo ar naudas dalīšanu nav jānodarbojas. No otras puses – šādā veidā naudas dalīšana kļūst sabiedrībai krietni nekontrolējamāka un nesaprotamāka (par ko dzīvē pārliecinājās arī Neatkarīgā, mēģinot izpētīt pirmās paaudzes riska kapitāla fondu darba rezultātus).
Par naudas dalīšanu katrs jaunizveidotais riska kapitāla fonds legāli saņems pirmos gadus 300 000 eiro gadā, bet pēc tam – 3% no reāli ieguldītās summas. Ja būs izdevies ieguldīt visus 10 miljonus eiro, tad 7 gados katrs fonda pārvaldītājs saņems vismaz 2,1 miljonu eiro. Tāpat fondi pretendē uz daļu no summas, ja pēc 7 gadiem izdosies ieguldījumus pārdot par lielāku naudu, nekā sākotnēji ieguldīts. LGA direktors Ivars Golsts apgalvo, ka «tās nav nekādas pārmērības», jo «jāmaksā algas, biroja izdevumi, katram uzņēmumam jābūt padziļinātai izpētei. Jāmaksā juristiem par līguma noslēgšanu, investīciju baņķieriem – par uzņēmumu pārdošanu.»
Cik maksā reputācija?
Bet ko tad, ja ieguldīto naudu neizdosies atgūt? Nauda būs notrallināta, līdzīgi kā savulaik lētie G24 un Privatizācijas fonda kredīti? LGA vadītāji Klāvs Vasks un I. Golsts skaidro, ka tad būs cietusi konkrēto riska kapitāla fondu pārvaldītāju reputācija. Tas ir vienīgais, ar ko riskē šī iepirkuma uzvarētāji.
Šī ir viena no galvenajām dīvainībām 30 miljonu eiro valsts iepirkumā. Pretendentiem netika izvirzīta prasība ieguldīt fondā arī savu naudu. Vēl vairāk – konkursā piedalījās privātpersonu apvienības, turpretī līgumi tika slēgti ar viņu nodibinātām SIA ar minimālu pamatkapitālu (3000 eiro) –SIA FlyCap un SIA Expansion Capital, tādējādi vēl vairāk pamazinot atbildības latiņu. Savukārt SIA ZGI Capital jau sākotnēji iepirkumā startēja kā SIA (pamatkapitāls – 26 042 lati), kas tādējādi ierobežo iesaistīto fizisko personu atbildību.
LGA vadība gan apgalvo, ka viss tiks kontrolēts. Neatkarīgajai I. Golsts skaidroja: «Uz investīciju periodu mums ir tiesības neatbalstīt konkrētās investīcijas. [Fonda pārvaldniekam] ir jānāk pie mums pēc apstiprinājuma investīcijām – uz to brīdi, kad nauda tiek izdota no fonda ārā. Pēc tam ir sekošana līdzi faktiskai uzņēmumu darbībai un fondu vadītāju rīcībai – saņemot no viņiem atskaites, vērtējot viņu darbību, sekojot līdzi investīciju rezultātiem.» LGA Riska kapitāla departamenta vadītāja Dace Bērziņa papildināja: «Ja mēs sākotnēji redzam, ka stratēģija ir atbilstoša tai investīciju politikai, uzņēmums ir solīds un ar labu izaugsmes potenciālu, tad mēs piešķiram naudu. Katrs solis ir ar mums jāsaskaņo.»
Kas ir veiksmes stāsts?
Viens no galvenajiem kritērijiem uzvarētāju noteikšanā bija pretendenta pieredze investīciju veikšanā, it īpaši – veiksmīgu investīciju. Preses konferencē kā vispieredzējušākie tika stādīti priekšā SIA ZGI Capital pārstāvji, kuri darbojas jau pirmās paaudzes riska kapitāla fondā ZGI Fonds.
Tiešām, šo riska kapitālistu pieredzi un veiksmi ir iespējams novērtēt, jo tie pirmos ieguldījumus veica pirms ievērojama laika – 2006. gadā – un jau 2014. gada beigās fonds ir jāslēdz, t.i., investīcijas jāpārdod un nauda jāatdod LGA. Turklāt ZGI Fonds investīcijas ir salīdzināmas ar cita pirmās paaudzes riska kapitāla fonda – Otrais Eko fonds – darbību.
Izmantojot Firmas.lv un Lursoft atrodamo Uzņēmumu reģistra informāciju, kā arī pašas LGA sniegto informāciju, Neatkarīgā konstatēja sekojošo.
ZGI Fonds ieguldījusi 3,3 miljonus latu LGA naudas 9 uzņēmumos, piesaistot arī 1,6 miljonus latu privātā kapitāla. Trīs uzņēmumi jau bankrotējuši un likvidēti, divi ar zaudējumiem pārdoti. Ja rēķina pēdējos trīs gadus kopā, neviens no šiem uzņēmumiem nav strādājis ar peļņu. Tikai IT firma SIA Stream Networks pēc iepriekš uzrādītiem zaudējumiem 2012. gadā strādājusi ar peļņu – 116 000 latu. Uzņēmumi nodrošina 37 darba vietas.
Otrais Eko fonds 2 miljonus latu LGA naudas ieguldījis 16 uzņēmumos, piesaistot privāto kapitālu gandrīz trīs reizes vairāk nekā ZGI Fonds – 4,2 miljonus latu. Četriem uzņēmumiem pieteikta maksātnespēja vai arī nav par tiem informācijas. Pieci uzņēmumi pēdējos trīs gadus regulāri strādājuši ar ievērojamu peļņu, kopumā ģenerējot 5,4 miljonus latu. Tas nozīmē, ka valsts budžets jau ir saņēmis vismaz 815 000 latu uzņēmumu ienākumu nodoklī vien! Šie uzņēmumi nodrošina 625 darba vietas jeb 17 reizes vairāk nekā ZGI Fonds.
Zaudējumi neuztrauc
Uz Neatkarīgās jautājumu, vai LGA neuztrauc, ka uzņēmumi, kuros ieguldījis LGA slavētais ZGI Capital, strādā tikai ar zaudējumiem, I. Golsts atbildēja: «Uztrauc vai neuztrauc? Tas, par ko mēs interesējamies – par kādu cenu uzņēmumi tiks pārdoti. Veicot investīcijas, tas formāli grāmatvedībā parādīsies kā zaudējumi. Mēs pamatoti ceram, ka, veiksmīgi realizējot šīs atlikušās investīcijas, šis fonds būs ar pozitīvu naudas plūsmu. Riska kapitālā tiek iecenots iekšā, ka puse no portfeļa varētu neizdoties. Riska kapitāla būtība – 2–3 projekti varētu nosegt visu ieguldījumu.»
ZGI Fonda gadījumā, piemēram, ieguldījums SIA Premium medical ir «neveiksmes stāsts mūsu izpratnē – pārdots ar zaudējumiem». Bet
SIA Stream Network un SIA N.O.M. Coatings (proteīna matu ražošana) pārdošana «var nosegt ieguldījumu», turpina apgalvot I. Golsts, un mums nekas cits neatliek, kā turēt viņu pie vārda.
Attīra laukumu
Starp citu, arī Otrā Eko fonda pārstāvji Viesturs Tamužs un Māris Simanovičs piedalījās konkursā, bet viņu piedāvājums, neraugoties uz nesalīdzināmi veiksmīgāku iepriekšējo darbību, tika noraidīts. Kā Dienas Biznesā skaidro
K. Vasks, atklājies, ka Otrā Eko fonda vadība guldījusi fonda naudu savā privātajā biznesā, tādējādi nonākot interešu konfliktā. «Viņi varēja būt potenciāli viens no iepirkuma uzvarētājiem, tomēr ar iepriekšējo rīcību viņi sevi paši sodījuši tādā veidā,» skaidrojis K. Vasks.
Jāsecina, ka šis arguments neiztur kritiku – vai nu melo LGA vadība, ka viss tiek kontrolēts un «ir jānāk pie mums pēc apstiprinājuma investīcijām», un «katrs solis ir ar mums jāsaskaņo», vai arī stāsts par pēkšņi atklāto interešu konfliktu ir izdomāts, lai «atšūtu» spēcīgu pretendentu.
Tāpat tika atšūts vēl viens ļoti spēcīgs pretendents, kurā apvienojušies bijušais Latvijas Centrālā depozitārija vadītājs Mārtiņš Rikšis, bijušais Baltkom finansists un pārdevējs Viesturs Šterns un uzņēmējs Normunds Šuksts. Īpaši aizdomīga šī «atšūšana» ir tāpēc, Ka M. Rikšis savulaik bija tieši LGA slavētās ZGI Capital valdes priekšsēdētājs! Savukārt apšaubīt V. Šterna pieredzi var tikai izcili nekompetents ierēdnis, jo par viņa panākto ļoti veiksmīgo Baltcom pārdošanas cenu savulaik klīda pat leģendas.