Nebūtībā slīdošā Latvijas īpašais piedāvājums uzturēšanās atļauju starptautiskajā tirgū ir nespēja vai nevēlēšanās kontrolēt, kā atļauju pircēji ievēro šejienes likumus un nekustamo īpašumu uzturēšanas pienākumus. Viens no šādas visatļautības piemēriem ir pamazām nebūtībā slīdošā Zentenes pils Tukuma novadā. Latvijas īpašais piedāvājums uzturēšanās atļauju starptautiskajā tirgū ir nespēja vai nevēlēšanās kontrolēt, kā atļauju pircēji ievēro šejienes likumus un nekustamo īpašumu uzturēšanas pienākumus.
Nav pamata neticēt, ka 2011. gada pavasarī Zentenes pili nopirkušais Krievijas pilsonis Sergejs Bestuževs ir izmantojis šo pirkumu, lai iegūtu uzturēšanās atļauju Eiropā.
Pret pils pārdošanu nav ko iebilst, jo tā ir daudz par lielu, lai to kā sabiedrisko pasākumu centru spētu uzturēt 60–70 pašā Zentenē palikušo iedzīvotāju. Arī nepilni 600 Zentenes pagasta iedzīvotāju to nespēj, bet 30 tūkstošiem Tukuma novada iedzīvotāju ir daudz citu un spiedīgāku vajadzību nekā pils uzturēšana mežā pārdesmit kilometru no Tukuma.
Līdz 2009. gadam pilī noturējās skola ar 38 skolēniem. Tagad Zentenē palikuši pārdesmit skolas vecuma bērnu, kuru izvadāšana uz citām skolām visās četrās debesu pusēs (no tām uz Zenteni tiek sūtīti autobusi, lai savāktu bērnus un pie viena naudu, kas «seko skolēnam») noteikti izmaksā lētāk nekā skolas uzturēšana pilī. Pagasta pārvaldes, sabiedriskās dzīves un sociālā atbalsta funkciju turpināšanai tagad Zentenē ir iekārtota māja, kas pēc būvapjoma ir reizes piecas mazāka un pēc formas reizes simt vienkāršāka par turpat līdzās esošo pili.
Pils tika pārdota par 131 tūkstoti latu, kas praktiski sakrīt ar vidējo summu, par kādu Latvija līdz šim tirgo uzturēšanās atļaujas. Tā gan parastā cena par īpašumiem Rīgā un lielākajās pilsētās, bet tad tā ir tikai dzīvokļa cena. Protams, par divās nozīmēs īstu pili bija jāmaksā vairāk. Pirmkārt, tā ir autentiska 1870. gada pils un, otrkārt, kaut šodien apdzīvojama ēka, nevis reiz bijušas pils drupas. Pilij klāt nāca 12,18 hektāru zemes un vēl viena ēka no kādreizējās muižas kompleksa. Par to arī 131 tūkstotis latu bija daudz par maz. Sergejam Bestuževam nācās apņemties, ka viņš trīs gadu laikā no īpašuma iegādes dienas veiks divu miljonu eiro jeb 1,4 miljonu latu ieguldījumu pils atjaunošanā. Līdz šim viņš nav ieguldījis ne latu, un acīmredzams, ka līdz pavasarim viņš neko arī neieguldīs. Tieši pirms gada par to traci cēla Valsts kultūras pieminekļu aizsardzības inspekcijas Rīgas reģionālās nodaļas vadītājs, galvenais valsts inspektors Jānis Asaris. «Šīs ir kārtējās sekas tam normatīvam, ka valsts nolēma uzturēšanās atļaujas izsniegt apmaiņā pret ieguldījumiem nekustamajā īpašumā, taču realitātē tās neizpaužas kā investīcijas, kas kaut ko uzlabotu un attīstītu. Zentenes pils nav vienīgais šāds gadījums,» J. Asari citēja aģentūra LETA.
Pils īpašnieka vietā apmēram divus tūkstošus latu ir iztērējusi pašvaldība, lai aiznaglotu ēkas durvis un logus un pļautu zāli ap ēku, jo pretējā gadījumā būtu pārāk liels risks, ka pils aizies bojā kūlas ugunsgrēkā. Par pašvaldības mēģinājumiem saukt pils īpašnieku pie kārtības toreiz stāstīja pašvaldības juriste Lelde Bičuša: «Konstatēta īpašuma nesakopšana, un uz līgumā norādīto īpašnieka adresi Maskavā šogad [2012. gadā – A.K.], no janvāra līdz jūnijam, atkārtoti sūtīti brīdinājumi, divreiz noformēts Administratīvā pārkāpuma protokols, abas reizes piemērojot 100 latu sodu. Naudas sodi nav samaksāti, nekādas atbildes reakcijas uz minēto saraksti nav saņemtas.»
Ap termiņuzturēšanās atļaujām saceltā trača kontekstā Neatkarīgā sāka interesēties, kāpēc pašvaldība ļaujas tā pazemoties un nav devusies uz Pilsonības un migrācijas lietu pārvaldi (PMLP) prasīt, lai tā atņem uzturēšanās atļaujas S. Bestuževam un viņa svītai, ja, protams, šādas atļaujas vispār ir piešķirtas. Pēc likuma tās taču ir jāatjauno katru gadu, un nesamaksātām soda naudām ir jābūt iemeslam, lai uzturēšanās atļauju vairs nepiešķirtu. Apmierinošu atbildi no Tukuma pašvaldības saņemt gan neizdevās, bet varbūt tā vairs nav vajadzīga pēc PMLP atteikšanās apstiprināt vai noliegt uzturēšanās atļaujas izsniegšanu S. Bestuževam. «Mēs nesniedzam informāciju par personām, kas saņem jebkādus mūsu pakalpojumus,» paziņoja iestādes preses pārstāve Laura Laiva.
L. Laivas atbildi var traktēt kā apstiprinājumu, ka S. Bestuževs saņem PMLP «pakalpojumus», jo pretējā gadījumā PMLP drīkstētu atbildēt, ka nekādi pakalpojumi viņam netiek sniegti.
Galvenais ir tas, ka PMLP patiešām ir kļuvusi par organizāciju, kas slepenības aizsegā sniedz visatļautības pakalpojumus uzturēšanās atļauju pircējiem, nevis viņus kontrolē un par pārkāpumiem soda ar uzturēšanās atļauju atņemšanu. L. Laiva gan apgalvoja, ka «ir daži gadījumi, kad reģistrācija nav atjaunota, jo personai ir nenomaksāti administratīvi sodi vai nodokļi, pastāv nodokļu parādi», tomēr arī tas pierāda reālas kontroles trūkumu. Ja starp tūkstošiem atļauju saņēmēju joprojām konstatēti tikai «daži» pārkāpēji, tad tas liecina tikai par PLMP nespēju un nevēlēšanos veikt savus pienākumus.
Sarakste ar PMLP viesa skaidrību par epizodi Latvijas Darba devēju konfederācijas 18. septembra diskusijā par termiņuzturēšanās atļaujām, kurā šo atļauju tirdzniecības iniciators Ainārs Šlesers atļāvās runāt ar PMLP priekšnieka vietnieci migrācijas jautājumos Mairu Rozi kā ar kalpotāju, kas pieķerta savu uzdevumu neizpildīšanā. Proti, kāpēc PMLP nav vēl atcēlusi jebkādas formālās procedūras uzturēšanās atļauju atkārtotajā izsniegšanā. M. Roze tūlīt piekrita A. Šleseram par uzturēšanās atļauju saņēmēju sūro un atvieglojamo likteni, jo, «ja viņi nedzīvo Latvijā, katru gadu ir jābrauc atskaitīties, jāmaksā valsts nodeva un jāpierāda, ka nekas nav pārkāpts». Iepriekš kādai PMLP darbiniecei nu nekādi neveicās saprotami izstāstīt Neatkarīgajai, kāpēc atļauju prasītājiem jābrauc uz Latviju, ja uz PMLP viņi it kā drīkstot sūtīt kādu citu, kas tad pierāda PMLP ierēdņiem sava klienta likumpaklausību. Zentenes gadījums atklāj visvisādu paslēpju spēlēšanu kā PMLP pakalpojumu uzturēšanās atļauju pircējiem.